Aizstaigājot pa Zviedru ielu līdz Rīgas HES ūdenskrātuves krasta būvei un tālāk gar apvedkanālu paejoties iepretim Salaspils pludmalei, var sasniegt varenu akmeni. Var pakāpties uz tā, var nofotografēties. Vietējie domā, ka tas varētu būt dižakmens.
Latvijas dabas retumu krātuve internetā vēsta, ka pie mums par valsts nozīmes dabas pieminekļiem uzskatāmi dižakmeņi ar tilpumu virs 10 m³, par vietējas nozīmes - virs 7 m³. Cik kubikmetri zem zemes varētu atrasties Salaspils akmenim, zināt nevar, bet cepure, kas izlīdusi laukā no apvedkanāla vaļņa, ir krietna vīra augumā. Un ērti, ka tam ir plakana virsma, kas atvieglo stāvēšanu bildēšanās laikā. Savulaik par akmeni ieinteresējies tēlnieks Ojārs Feldbergs, taču, tuvāk papētot, bijis skaidrs, ka to kustināt nedrīkst. Ja tas patiešām tik dižs, viss uzbērums var nošļukt.
Doles salas Daugavas muzejā šis akmens ir zināms. Vēsturniece Lilita Vanaga stāsta, ka spēkstacijas būves gaitā daudzi prāvi dolomīta un granīta gabali izrakti. Daļa aizvesti, daļa atstāti turpat, kā arī šajā gadījumā. Īpaši pētījis un vārdā šo akmeni uzrunājis neviens neesot. Te jāpiebilst, ka ikviens akmens ir tik svarīgs, cik par tādu to uzskata cilvēki. Skandināviem Latvijas dižakmeņi varbūt tādi nieka oļi vien šķiet, bet latvieši tos uzskaita un apkārt izvieto ceļa norādes ērtākai atrašanai. Salaspils iedzīvotāja un fotogrāfe Anita Vaivode pieļauj, ka, iespējams, arī šim akmenim būtu vērts papētīt biogrāfiju un pielikt kādu zīmi. Galu galā dižozolu skaits viņas pilsētā pēdējos gados sarucis no 23 līdz kādiem 16.
KONKURSA VĀRDS: "LAIMĒ"