NRA SIGULDĀ: Jauniešu iniciatīvu centra nemiera gars

IEKUSTINĀT UN AIZRAUT. Katrīna Leitāne ir pārliecināta, ka jābūt kādai interesantai un ilgtspējīgai stratēģijai, lai jauniešus iekustinātu un aizrautu. Tā, lai viņi paši vēlētos darboties, apzinātos savus iekšējos resursus un talantus © Vladislavs Proškins, F64 Photo Agency

Siguldas novada jauniešu iniciatīvu centra Mērķis vadītāja Katrīna Leitāne ir viens no tiem cilvēkiem, kurš pēc studiju gadiem un veiksmīgas karjeras uzsākšanas aiz mūsu valsts robežām atgriezusies Latvijā, turklāt – atpakaļ savā dzimtajā pilsētā. Pagriezienu un pārbaudījumu nav trūcis, taču virziens gan teju visu laiku bijis viens – darbs ar jauniešiem.

Atpakaļceļš uz Latviju Katrīnai nebūt nav stāsts par gludu ceļu, kuru rotā sarkans paklājs, kur darba piedāvājumi birst cits pēc cita. Atgriešanās iekrita ekonomiskās krīzes laikā, kad bezdarba līkne skrēja vai debesīs un nevienam īpaši neinteresēja, cik talantīgs un gudrs ir «reemigrants» un cik labs būtu viņa pienesums valsts ekonomikai. Katrīna visai sāpīgi to izjuta uz savas ādas. Jo nupat iegūts politikas zinātņu maģistra grāds vienā no labākajām pasaules universitātēm - Edinburgas universitātē Skotijā, uzsāktas darba gaitas un aktīva sabiedriskā dzīve, stažējoties Skotijas parlamentā, Vestminsteras parlamentā, un pirms tam pabijusi arī Eiropas Parlamentā. Spēj tik ar visu tikt galā, dzīve mutuļo un šalc. Bet šeit - nekā! Pagāja vieni no garākajiem astoņiem mēnešiem profesionālajā ziņā, kad parādījās pirmā darba iespēja ar milzīgu konkursu, un Katrīna pieteicās uz darba vietu Tieslietu ministrijā. Sevī apņēmusies - ja darba tur nebūs, brauks atpakaļ. Taču, par laimi, atbilde bijusi pozitīva, un Katrīna palikusi tepat. Dzīve sāka kāpt augšup.

Piesātināts laiks

Atskatoties uz laiku pirms septiņiem gadiem, izrādās, tas bijis gana piesātināts. Viens no spilgtākajiem pieturas punktiem - starts TV spēlē Es varu būt premjerministrs kā dalībniecei, bet pēc tam arī kā rīkotājai. Pēc tam uzņēmusies vadīt ASV vēstniecības Latvijā Jaunatnes konsultatīvo padomi. Lai arī darbs bijis Rīgā, domas tā vien skrējušas uz Siguldas pusi, prātojot - kā atbalstīt jaunatni dzimtajā pilsētā? Varbūt izveidot tur jaunatnes konsultatīvo padomi? Varbūt jauniešu domi? Jo skaidrs bijis viens - jābūt kādai interesantai un ilgtspējīgai stratēģijai, lai šo sabiedrības daļu iekustinātu un aizrautu. Tā, lai viņi paši vēlētos darboties, apzinātos savus iekšējos resursus un talantus, iespēju līdzdarboties, pilnveidot sevi un stiprināt savu iekšējo motivāciju, nevis tikai gaidītu kādus signālus no malas vai līderi, kas vilktu vezumu teju viens pats. Viņasprāt, šobrīd jaunieši daudz paļaujoties uz to, ka kāds cits viņu vietā izdomās, norādīs, ko un kā darīt, bet viņi tikai «piedalīsies». Vajag panākt, ka viņiem pašiem rodas idejas. Un ir labi, ka pašvaldība nevairās no spēcīgiem, aktīviem un radošiem jauniešiem, kuri nāk ar vistrakākajām iecerēm. Savukārt lai jaunieši nebaidās uzrunāt deputātus - lai viņi ir pieejami (viņu vidū ir arī Katrīna).

Jauns izaicinājums

Šogad beidzot viņas vīzija sākusi ieņemt konkrētas aprises - martā uzsākusi vadīt jauniešu iniciatīvu centru Mērķis. Patlaban gan darbu nedaudz ierobežo tas, ka telpas, kur savulaik darbojās bāriņtiesa un nu atdotas jauniešiem, tiek remontētas. Visur urbj un rūc, taču priecē tas, ka drīz te būs gana vietas, lai sanāktu kopā domubiedri. Nav jau tā, ka sēžot, rokas klēpī salikusi, un gaidot, kad te viss spīdēs un laistīsies. Šobrīd laiks tiek izmantots, lai pabeigtu sen lolotu ieceri par pirmo jaunatnes politikas plānošanas programmu novadā, iesniegti divi Eiropas projekti, apgūtas jaunatnes lietu speciālista mācības Izglītības un zinātnes ministrijā, iesniegts projekts par mobilo darbu ar jaunatni Valsts programmas ietvaros, kā arī norit aktīvs darbs ar Siguldas novada jauniešu mediju KO. Lūk, viens no neseniem darbiem: kopā ar iniciatīvas grupu izdots buklets par vēlēšanām. Atraktīvs un asprātīgs arī detaļās, piemēram, katrai kandidātpartijai savs Simpsonu tēls klāt. Tādu jauniem ļaudīm daudz interesantāk turēt rokās un lasīt, nevis stīvus dokumentus šķirstīt. Lai iekustinātu un mudinātu nestāvēt malā, rīkotas arī debates un citas aktivitātes.

Saspringts dienas režīms

Vaicāta, kāds ir viņas dienas «režīms», Katrīna teic, ka pirmo dienas daļu veltot dokumentiem - tie prasa pietiekami ilgu laiku, bet pēcpusdienā jau sāk nākt jaunieši, un tad jāvelta pilna uzmanība viņiem. Jo skaidrs ir viens, jauniešu centra darbības pašā centrā ir pats jaunietis, ir jārod laiks sarunām, kopīgiem darbiem, idejām un saturīgam brīvajam laikam, ko pavadīt centrā. Protams, ir jāiet uz skolām arī. Vispirms jāuzrunā, jāpiesaista, tad jau tā lieta aiziet. Reizēm attopoties, ka vēls vakars jau klāt, bet vēl gribētos ko paspēt izdarīt. Arī brīvdienas nereti tiek pieķertas klāt. Bet vēl laiks jāvelta ģimenei - arī abām mazajām meitiņām. Starp citu, kad gaidījusi otru, piedalījusies uzņēmēju konkursā ar ideju Kā mājās - par bērnu pieskatīšanas centra izveidi. Jo tāda nu viņa esot - nemiera gars, vienmēr griboties pašapliecināties un darīt, būt kustībā. Vai nav reizēm domas par ārzemēm? Pavīdot gan - gribētos doktora studijās turp doties. Ja runājot par ārzemēm, tur dzīvo, mācās un strādā arī siguldieši, iespējams, arī viņus varētu iesaistīt kādā atbalsta grupā, kas vismaz ar padomu varētu būt noderīgi saviem dzimtās pilsētas iedzīvotājiem. Kā arī savā profesionālajā karjerā uzkrātos kontaktus šobrīd aktīvi akumulē, lai veidotu jaunus un aizraujošus projektus gan novada jauniešiem, gan jauniešiem nacionālā un pat Eiropas Savienības līmenī. Bet par to nākamreiz...

Latvijā

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.