Mārtiņš Zīverts ir īsts dabas cilvēks. Un citādi nemaz nevar būt, jo viņš ir Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks. Pārvaldē nostrādājis jau desmit gadu. Īsts siguldietis «audos un velkos».
Dažkārt rīts Mārtiņam sākas ļoti agri. Nevis lai nesteidzīgi iebaudītu brokastis, bet lai lēktu velosipēdam mugurā un dotos apgaitā pa kādu no Gaujas nacionālā parka takām. Arī todien viņš jau cēlies pulksten 6 un nobraucis ap 30 kilometru, lai aplūkotu kādu objektu Gaujas krastā - bija ziņas, ka tas ir gan laika, gan tūristu «zoba saēsts» un tam prasās krietna pielabošana. Tāds viņš arī sagaida Neatkarīgo - sportisks un mundrs - un ne nieka neatgādina skarbu un rutinētu vadītāju. Jo neba jau, sēžot pie rakstāmgalda vai datora, uzzināsi, kas tad īsti notiek tur, ārā. Vislabāk savām acīm redzēt, jo viņa pienākumi, tā oficiāli sakot, ir saistīti ar aizsargājamo dabas teritoriju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Mārtiņam tīri labi patīkot: tas, ka vienudien var būt uzvalkots ierēdnis, kurš pēta un paraksta dokumentus vai brauc uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, bet citudien - neformāli tērpts, kurš visu dienu pavada laukā. Desmit gados kāpts pa karjeras kāpnēm, un ne brīdi nav bijusi sajūta, ka viss ir izdarīts, griesti sasniegti un palicis garlaicīgi. Lai gan pēc izglītības ir ekonomists, kas pārvaldes darbā ļoti noder, sirdī esot «dabas cilvēks». Savādāk jau nevar būt. Nekādā ziņā nenožēlojot, ka nonācis šajā vietā - teju rokas stiepiena attālumā no Gaujas senlejas. Galvenos trīs vaļus visā savā darbības laikā saglabājis nemainīgus: būt zinošam, kompetentam un godīgam. Šajā darbā, kurā nākas strādāt ar lieliem projektiem, nevar būt arī ļoti pielaidīgs, nākas būt stingram un spēt pieņemt izsvērtus lēmumus. Tiesa, ne vienmēr uzreiz šim darbam var redzēt rezultātus, kas nereti jauniem ļaudīm šķiet mīnuss un kālab viņi pārvaldē nepaliek strādāt. Jo dabas aizsardzībā paiet desmitiem gadu, dažkārt vēl ilgāk, kamēr ir samanāms kas «taustāms».
Zelta rudens ir laiks, kad milzīgs skaits Latvijas iedzīvotāju metas baudīt Gaujas senlejas jaukumus. Un tam ir gan pozitīva, gan ne tik pozitīva ietekme. Tūrisms ienes vērā ņemamus ienākumus pašvaldības un uzņēmēju kabatās, taču tas atstāj arvien grūtāk dziedējamas rētas dabas sejā. Ja patlaban tās straumes, kas plūst uz Siguldu, ir vēl kontrolējamas un turas «normas robežās», tad, ja tās kļūs skaitliski vēl lielākas, iespējams, nāksies domāt par lielākiem ierobežojošiem pasākumiem. Jau tagad pārvalde domā, kā šīs straumes virzīt, proti, veidojot dabas takas un mudinot turēties uz tām, nevis «bradāt pa mežu», tā nodarot kaitējumu ekosistēmai. Cerams, ka līdz tam nenonāks, ka būs jāveido Gūtmaņa alas kopija (tā, piemēram, Francijā slavenās Lasko alas nav apmeklētājiem pieejamas, bet kilometru no īstās ir izveidota mākslīga kopija, kuru var aplūkot savām acīm), taču par tās pasargāšanu arī jārūpējas. Jāņem vērā arī tas, ka arvien vairāk tūristu vēlas doties dabā nevis ar K2 jeb kājām, bet ar kādu braucamo, tagad to izvēle ir ļoti plaša - no velosipēda līdz dažādām elektriskām «uzpariktēm». Patlaban no Siguldas centra uz parku top iespaidīga serpentīnveida taka. Tā ļautu atslogot dažas populārākās takas, un tās varētu slēgt, lai ļautu dabiskajiem procesiem sadziedēt šīs vietas. Lai gan «serpentīnu» piemeklējušas dažādas ķibeles, tomēr, kad taka būs gatava, būs ļoti piemērota dabas mīļotājiem arī ar velosipēdiem un elektriskajiem braucamajiem.
Protams, šajā darbā nākas sadarboties un vērīgu aci sekot līdzi uzņēmēju darbībai - tā te ir ļoti daudzveidīga. Ne visiem pie sirds ir prasības attiecībā uz koku ciršanu vai būvdarbiem, ko uzstāda pārvalde. Šādās teritorijās ir arī ierobežojumi ūdens un cita transporta lietošanai, publisku pasākumu rīkošanai. Protams, ka tās šķiet papildu klapatas. Un ne visi brīvprātīgi gatavi iesaistīties dabas aizsardzības pasākumos. Ērtāk jau visu saņemt gatavu, nevis pašam pielikt roku, atzīst Mārtiņš Zīverts. Svarīgi ir likt akcentu uz jauno paaudzi. Lai audzinātu to atbildīgu un videi draudzīgu, būtiski ir ne tikai gaidīt, kad viņi nāks uz pārvaldi, bet iet pie viņiem, tāpēc ir izstrādātas izglītības programmas. Tomēr pārvalde necenšoties būt kā bubulis, kas visu laiku skaita - to nedrīkst un to arī ne. Tās galvenā funkcija ir izglītošana, nevis sodīšana. Būtiski ir audzināt, radīt sapratni, vēlreiz uzsver Mārtiņš Zīverts, piebilstot, ka tad, ja cilvēks tomēr atkārtoti kāpj uz viena un tā paša grābekļa vai pārkāpums ir bijis ļoti nopietns, tad gan, protams, tiek uzlikti sodi.