Ielūkojies, kā lēnām atdzimst Preiļu pils

LEĢENDAS UN SPOKI. Preiļu pils ir ar saviem noslēpumiem. Tajā ir arī savi spoki un leģendas. Viena no tām par Balto dāmu, kuras kontūras pat samanāmas uz vienas no fotogrāfijām. Nostāsts liecina, ka grāfa Borha meita iemīlējusies savā skolotājā. Jūtas bijušas abpusējas, taču meitenes vecāki liedza abiem būt kopā, tāpēc abi izlēmuši izdarīt pašnāvību © Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Preiļu pils palēnām atgūst savu bijušo veidolu. Atjaunota fasāde, uzlikts jumts, izgatavoti logi un durvis. Vēl jau darba daudz, tomēr nu vairs nav bažu, ka skaistā celtne pievienosies graustu sarakstam. Plānots sakārtot ne tikai pili, bet visu 42 hektārus lielo teritoriju, ieskaitot bijušo zirgu stalli, no kura šobrīd dzīvas ir vien sienas. Šobrīd restaurācijā ieguldīts aptuveni miljons eiro, taču kopumā vajadzētu ap 2,5 miljoniem eiro.

No visa bijušā pils kompleksa dzīvs ir vārtu sarga namiņš, kurā izvietota muzeja ekspozīcija. Ir atjaunota kapela - tā pieejama apmeklētājiem, iekonservētas ir zirgu staļļa ēkas sienas. Šogad atjaunota arī Ādama un Ievas sala, kur tiks rīkoti mazāki pasākumi, arī piedāvājot iespēju reģistrēt laulības (tās jau tagad notiek kapelā). Ir arī iecere muižas kalpu māja pārveidot par Amatniecības centru un atjaunot stalli. Preiļu novada pašvaldībai ir arī virkne citu plānu, kas ļautu pili, tās kompleksu un parku ne tikai aplūkot, bet arī tajā aktīvi atpūsties, teic Preiļu parka projektu koordinatore Sanda Čingule-Vinogradova.

ATJAUNO VĀRTUS. Patlaban tiek atjaunoti arī pils vārti. Taču ir vēl citas būves, kam nepieciešama atjaunošana. Arī pats parks gaida jaunu elpu, teic Preiļu parka projektu koordinatore Sanda Čingule-Vinogradova / Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Postošais ugunsgrēks

Skaistā Tjūdoru stilā celtā pilī, gadiem ritot un īpašniekiem mainoties, sapludināti trīs stili - gotika, romānika un klasicisms. Lai arī laika zobs tai bija darījis pāri, taču vēl padomju laikā tā bija labi saglabājusies. Vislielākos postījumus pils piedzīvoja 1978. gada ugunsgrēkā. Versijas ir vairākas, kāpēc sarkanais gailis iespruka ēkā. Viena no tām: krāsns izdedži tika nesti uz bēniņiem un tur izbērti, lai veidotu sava veida siltinājuma slāni. Iespējams, kāda ogle vēl kvēlojusi un uguns iesprukusi koka konstrukcijās. Tiek arī pieļauts, ka tolaik pilī strādājošais šūšanas uzņēmums tādā veidā gribējis norakstīt auduma zudumus, stāsta uzņēmuma Preiļu celtnieks komercdirektors Egīls Stikāns.

INTERJERS. Par iekštelpu apdari maz ir liecību. Saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti, skaidro uzņēmuma Preiļu celtnieks komercdirektors Egīls Stikāns / Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Tā pils visai bēdīgā paskatā nostāvējusi līdz 2009. gadam, kad tika izveidots Preiļu novads. Tad arī pašvaldība nolēmusi, ka nedrīkst laist postā tādu vērtību. Sākotnēji bija doma, ka varētu izsolīt nomas tiesības kādam investoram, lai tas uzņemtos atjaunot šo vietu. Pieteikusies viena firma, ar kuru noslēgts nomas līgums. Taču sākusies krīze, un nekas tā arī nenotika. Patiesībā vējā tika palaisti vairāki gadi, un ēkai tas labumā negāja.

Divas kārtas, plāno trešo

Galu galā pašvaldība līgumu lauza un mēģināja pili saglābt ar nelieliem konservācijas darbiem. Tad pienāca 2016. gads, kad novada dome ķērusies klāt nopietnāk - vispirms notikusi izpēte, bet pēc tam tika izstrādāts atjaunošanas projekts, skaidro Preiļu parka projektu koordinatore S. Čingule-Vinogradova. Pirmajā kārtā, kurai nauda tika ņemta Valsts kasē, tika restaurēta fasāde, uzlikts jumts, bet otrajā kārtā, pateicoties Eiropas Savienības finansējumam, tika turpināta rekonstrukcija. Patlaban tiek siltināti bēniņi, jo arī tos paredzēts izmantot, sienas un paredzēts ielikt logus un durvis (nule atvests ir logs paraugam). Protams, ievērojot visas prasības, kā tas pienākas valsts nozīmes arhitektūras piemineklim. Tas gan palēnina procesu, taču tajā pašā laikā ir pārliecība, ka viss tiek atjaunots pamatīgi, uzsver projektu koordinatore. Nākamgad pašvaldība meklēšot iespējas piesaistīt papildu līdzekļus nākamajai kārtai, kuras laikā iecerēts sakārtot iekšējās inženierkomunikācijas. Tehniskais projekts jau esot gatavs, taču tas ir jāaktualizē. Ir arī idejas, ko varētu izvietot iekštelpās: muzejs un tā ekspozīcijas, telpas konferencēm un citiem pasākumiem, būs arī kafejnīca un restorāns. Vēl tiek domāts, vai kādu daļu atvēlēt rezidencei, lai būtu iespēja izbaudīt nakšņošanu pilī.

PAMATĪGAS KĀPNES. Šajā vietā atradušās diženas ozolkoka kāpnes. No tām gan nekas pāri nav palicis, un šobrīd ar konstrukcijām iezīmēta vien vieta, kur tās bijušas / Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Atklājumi un pārsteigumi

E. Stikāns pie objekta strādā jau otro gadu. Soli pa solim tas atklājis visus celtniecības noslēpumus un knifus. Piemēram, to, ka pilī izmantots 1861. gada apmetums. Uz laboratoriju aizsūtītie paraugi sīki izpētīti, un formula izrādījusies tiešām tāda, kāda tā ir aprakstīta grāmatās - tam izmantotas divas saistvielas: grants un dzēstais kaļķis. Lai aizklātu izdrupušās vietas, kas vietumis bija līdz pat 16 centimetriem dziļumā, tās tika protezētas, izmantojot arī mūsdienu saistvielas, bet seklākos bojājumos aizmetuši ar to sastāvu, kāds bijis tolaik. Tas arī bijis viens no sarežģītākajiem darbiem, jo nācies pie viena kvadrātmetra pienākt vairākas reizes, proti, putru nevar uzmest biezā kārtā - tā jāklāj centimetru pa centimetram.

Liels izaicinājums bijusi arī darbu kārtība, kas parasti, ēku būvējot, liek sākt no pamatiem, kam seko sienas un jumts. Taču šajā gadījumā pilij 1989. gadā bija uzlikts pagaidu azbesta šīfera jumts ar koka konstrukcijām, kas vietām bija ielūzušas. Arī tornīši - deformējušies un nestabili. Tāpēc nācās visu darīt otrādi - nojaukt jumtu, salikt sastatnes ap apaļo torni, līdztekus veikt apdari un atjaunot jumta konstrukcijas, norāda E. Stikāns, piebilstot, ka iepriekšējā restaurācija, kas notikusi padomju laikā, bija tālu no pilnības, jo ar kultūrvēsturiskiem sīkumiem neviens nekrāmējās. Laime, ka viens no tornīšiem bija daļēji saglabājies un varēja izgatavot šablonus, kas noderēja tālākā atjaunošanas gaitā. Patlaban celtniekiem esot 150 šablonu - gan logiem, gan citām detaļām. Kopā ar fotogrāfijām un izpētes rezultātā iegūtajiem faktiem - tas ir labs atbalsts atjaunošanā, jo dod kopskatu, kas un kā jādara. Nu kaut vai torni rekonstruējot. Tam ir taisns iekšējais jumts, kas no apakšas nav redzams. Izrādās, gana sarežģīts, jo veidots no divām plaknēm, un arī lietus ūdens teknes ir divas. Jau būvējot tas izrādījās ne pārāk veiksmīgs risinājums. Pieaicinājuši meistaru, kurš piedalījies vairāku piļu un baznīcu jumtu atjaunošanā, lai palīdz. Un gala rezultāts tiešām iznācis labs. Zināmas problēmas radījis arī erkers, kas bija piebūvēts vēlākos gados un it kā mēģināja ar laiku no ēkas aiziet. Galu galā izdevies ēku nostiprināt, savelkot to kopā - gan ar pārsegumu, gan metāla sijām un stiegrām. Saliktie marķieri uz fasādes liecinot, ka ēka nedeformējas, tātad darbi veikti pareizi. Arī koka zvannīca, kas tapusi pirms simt gadiem, tika saudzīgi noņemta un restaurēta, saglabājot 80% no konstrukcijas, nomainot vien satrupējušās daļas un nokrāsojot sākotnējā zaļajā krāsā. Būve uzmontēta atpakaļ, un nu tajā varēs uzkāpt, nonākot pils ceturtajā stāvā.

TORNIS. Apaļais tornis ir specifisks. Visas apdares dekoratīvās formas ar laiku atdalījušās, un atjaunojot bija redzams, kur un kas iepriekš ticis mainīts. Brīžiem tas izdevies labi, brīžiem - ne / Ģirts Ozoliņš, F64 Photo Agency

Maz liecību

Ievedot iekšpusē, E. Stikāns pirmajā stāvā rāda vēl saglabājušos sienas krāsu laukumus. Tie palikuši no pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad pilī tika iekārtota lauksaimniecības skola. Redzams, ka te bijušas podiņu krāsnis, par ko liecina arī atjaunošanas laikā atrastais apdares gabals. Otrajā stāvā no senās apdares palikuši vien kripsīši, kuri jāņem par paraugu, atjaunojot telpas. Diemžēl par interjeru nav daudz liecību, jo pēc ugunsgrēka jau pirmo īpašnieku Borhu laikā sadedzis viss arhīvs. Ir vien nedaudz fotogrāfiju, kas to atklāj. Arī apkārtne, protams, bija citāda - raugoties pa logiem, bija redzams skaists parks un apļveida pagalms ar goda apli, kur ar zirgiem izlaist slaidu loku. Otrā pusē pāri kanālam veda tilts ar lauvu galvām. «Žēl, ka daudz kas aizgājis nebūtībā, tostarp skaistais ģerbonis, ko vietējie noņēmuši, cerot, ka tas gatavots no cēlmetāla, taču tam patiesībā vērtība izrādījusies vien kultūrvēsturiska, ne naudas izteiksmē mērāma. Tāpat ziemeļu pusē zudušas divas no metāla gatavotas lauvas medaļas.»

E. Stikāns ar ironiju rāda arī uz padomju un mūsdienu kultūras slāni, kas atklājas uz sienām dažāda intelektuāla līmeņa rakstiskos izpaudumos. Taču ne mazums bijis cita mantojuma - kad pili sākuši restaurēt, to nācies attīrīt no milzīgas drazu kaudzes. Par laimi, tagad, kad pils tiek apsargāta, te vairs nevar piekļūt nepiederošas personas, tāpēc nav jābīstas, kas kaut kas tiks izpostīts.


http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2018/11/15/preilu-pils-lenam-atdzimst

Svarīgākais