Mazo HES pastāvēšanu maksimāli sarežģīs
Hidroenerģētikas nozare pirms septiņiem gadiem gatavojās grandiozam attīstības sprādzienam. Latvijā bija apzinātas vēl 400 vietas, kur būvēt jaunas stacijas. Taču realitātē pa šo laiku hesu skaits pieaudzis vien no 143 līdz 146, un nozarei jāgatavojas nevis uz paplašināšanos, bet saraušanos. Vides nozare virzīs šādai elektrības taisīšanai neizdevīgus normatīvus.
Formālais pamatojums likumdošanas pārskatīšanai ir Eiropas Savienības finansēts projekts ECOFLOW, kura gaitā konstatēts, ka mazie HES rada kaitējumu upju ekosistēmām. Tātad makšķernieku organizāciju gaudām, ka upēs viss ir slikti, klāt nākuši nopietnāki argumenti. Tas ir oficiāls pētījums nepilnu 400 tūkstošu eiro vērtībā, ko lielākoties finansējusi Eiropas Savienības Interreg Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programma. Mūsu pusē projekta vadošā iestāde ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs.
Gliemim pietrūkst komforta
Pētnieki divus gadus bradājuši gan pa Latvijas, gan Lietuvas upju saistītajiem baseiniem un izdarījuši hidroenerģētikai nelabvēlīgus secinājumus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) gan apgalvo, ka runa šobrīd nav par nozares slēgšanu, bet tikai papildu prasību izvirzīšanu. Cita lieta, ka komplektā ar iespējamo obligātā iepirkuma komponentes atcelšanu skarbāka normatīvā bāze šo biznesu padarīs ekonomiski bezjēdzīgu.
Jāatgādina, pašlaik tas turas pie dzīvības tikai tādēļ, ka tiek subsidēts. No tirgus viedokļa mazie HES nepieciešami vienīgi to īpašniekiem, kamēr patērētājiem rada tikai zaudējumus. Tiesa gan, OIK shēmā mazie HES patiešām ir tie mazākie labuma guvēji, jo lauvas tiesu naudas apēd gāzes stacijas, kam ar zaļo enerģiju vispār nav nekādas saistības. Salīdzinājumam 143 mazās HES pērn saņēma septiņus miljonus eiro. Savukārt 71 mazā dabasgāzes koģenerācijas stacija (līdz 4 megavatiem) saņēma 24 miljonus. Protams, lielajām stacijām šie skaitļi ir vēl daudz lielāki.
Taču mazo HES problēma ir ne tikai, kā noandelēt elektrību, kuras pašizmaksa ir daudz augstāka nekā vidējā cena tirgū un būtībā nevienam nav vajadzīga. Stacijas neizbēgami ietekmē vidi. Pētījums apliecina, ka upēs netiek nodrošināts ekoloģiskais caurplūdums. Šis termins apzīmē tādu ūdens tecēšanu, kas nodrošina pietiekamu komfortu zivīm, gliemjiem, augiem un visai pārējai ūdens florai, faunai un biotopiem.
Garantētais nāves minimums
Sākotnējie secinājumi liecina, ka primārais iemesls upju labsajūtas traucējumiem ir nesakārtotie normatīvie akti, kas regulē ūdens izmantošanu un ekoloģiskā caurplūduma noteikšanu.
«Piemēram, dažādos Latvijas normatīvajos aktos lietotas pretrunīgas ekoloģiskā un minimālā garantētā caurplūduma definīcijas. Dabas vērotājs var konstatēt, ka upe lejpus mazā HES darbības dēļ izskatās pēc sekla un aizauguša grāvja, taču no likumdošanas viedokļa neviens normatīvais akts nav pārkāpts. Šāda situācija ir absurda, un likumdošanā nepieciešamas izmaiņas,» tā skaidro meteocentra Iekšējo ūdeņu nodaļas vecākā speciāliste un ECOFLOW projekta vadītāja Linda Fībiga. Atļautie minimālie garantētie caurplūdumi, kas atsevišķu HES atļaujās nodēvēti par ekoloģiskajiem caurplūdumiem, ir ievērojami mazāki nekā nepieciešams biotopu saglabāšanai. Daudzām zivju sugām tie garantējot vienīgi nāvi. Tas tādēļ, ka laikā, kad Vides un Ekonomikas ministrijas izstrādāja spēkā esošos normatīvos aktus, minimālais caurplūdums tika balstīts tikai un vienīgi uz hidroloģiskiem aprēķiniem - tik ūdens pietek, tik aiztek, tik vajag turbīnas iegriešanai. Taču konkrētās teritorijas augu, dzīvnieku un mikroorganismu prasības netika ņemtas vērā. Tagad šīm prasībām uzradušies leģitīmi aizstāvji.
Kritīsies ūdens un ienākumi
Projekta gaitā analizēta situācija Ventas un Lielupes upju baseinos, kopumā 12 upēs. Katrs posms lejpus HES apsekots četras reizes, gan mazūdens periodā sausā vasarā, gan normālos apstākļos pie vidējā caurplūduma. Pētīti un mērīti biotopi, gultnes substrāts, skaitītas zivis. Konkrēti rezultāti vēl tiek apkopoti, taču ģenerālais secinājums nav par labu hesiem, un jautājums - ko tagad darīs Vides ministrija. Neatkarīgā to vaicāja Ūdens resursu nodaļas vadītājai Ivetai Teibei. Iecerētais risinājums esot HES darbības uzlabošana caur atļauju precizēšanu. Vēl gan jāsaprot, vai, balstoties uz pētnieku secinājumiem, ir iespējams radīt universālus nosacījumus, jebšu tomēr katrai stacijai tie būs individuāli. Vispārinājumam, ko gadiem izplatījušas makšķernieku organizācijas - ka jebkurš HES ir kaitīgs videi, ministrija negrasās piekrist. Hesi esot leģitīmi izveidoti objekti, bet esot jādara viss, lai mazinātu to ietekmi. I. Teibe pieļauj, ka atsevišķu spēkstaciju īpašniekiem tas mazinās gan ūdens, gan ienākumu līmeni dzirnavās.
Bez OIK - nejēdzīgs bizness
Protams, nozares pārstāvji ar pētnieku secināto nav mierā. Ilggadējais Mazās hidroenerģētikas asociācijas vadītājs un Bērzes dzirnavu saimnieks Orvils Heniņš uzskata, ka vēršanās pret mazajiem hesiem ir vienkāršākā ceļa iešana. Lielās upju problēmas izraisa intensīvās lauksaimniecības radītais piesārņojums un nekoptie krasti, kuru dēļ upes aizaug. Tomēr dzirnavu biznesam par stingrākiem normatīviem darbības atļaujās daudz lielāks drauds ir elektrības obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atņemšana. Vismaz politiķi ir apsolījuši sabiedrību atbrīvot no šā apgrūtinošā maksājuma zaļās enerģijas šeptmaņiem. Ja tā notiks, vairākumu dzirnavu nākšoties klapēt ciet. O. Heniņš piemēram min savas dzirnavas - kopā ar OIK pērn viņš nopelnījis 40 000 eiro. Knapi pietiek viena darbinieka algai un HES būves uzturēšanai. Savukārt no elektrības pārdošanas par tirgus cenu viņš ietirgoja 8000 eiro. Tātad bez subsīdijas mazo HES bizness nav vajadzīgs pat to īpašniekiem. Un upēm - nepavisam.