Vēsturisks Love Story uz Windau fona

Grāmatas galvenā varone ir maziņa, jauniņa, ne visai respektabla pilsētiņa 14. gadsimta beigās. Windau. Vindava. Ventspils. Šajās dienās tai aprit 720 gadu.

Romāns Cērt zibens marmalē ir rakstnieces Laimdotas Sēles dāvana pilsētai un tās ļaudīm dzimšanas dienā. Nosaukums tikai šķiet marmelādīgs. Patiesībā ar konditoreju tam nav nekāda sakara. Marmale ir jūras mala. Grāmatas beigās ir vārdnīca, kurā atrodams tulkojums gan šim, gan arī vēl daudziem citiem mazzināmiem vārdiem un kursismiem. Valoda ir rakstnieka instruments, un Laimdota Sēle pret to attiecas ar vislielāko pietāti. Tāpat kā pret savu žanru – vēsturisko romānu. Tas melus nepiedod. Vēsture gan ir bagātīga augsne stereotipu diedzēšanai, taču Laimdota drīzāk cīnās par to laušanu, nevis stiprināšanu. Viņas kūru labieši ir nevis 700 gadu jūgā izvārdzināti bārenīši un sedzacītes ar kaunā sapītām bizēm, bet spēcīgi un bagāti cilvēki. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Laimdotai ir lielāka taisnība nekā Rainim un Pumpuram, kopā ņemtiem. Vēl šovasar Ventspilī tika atrasta zelta sakta, kuras īpašniece bija bagāta kūru sieva, nevis vāciete.

Ek, Roma, Roma...

Laimdotas Sēles rakstnieces cellē pie sienas ir prāva karte, kurā viņa kā profesionāla ceļotāja ar krāsainām spraudītēm iezīmē jauniepazītās vietas. "Katru reizi jūtu tādu foršu tramīgumu, tādu adrenalīnu, kad atkal ceļā jāpošas." Vidusjūra, Sicīlija ar 42 grādu karstumu (un tomēr patīkamāka, nekā sviedrainie un lipīgie Rīgas 30 grādu, kur sajūta, it kā smagus akmeņus stiepjot). Pērn – Beļģija. Pirms tam Francija.

"Tas bija ļoti garīgs brauciens, ko organizēja neliela latviešu un franču kultūras sadarbības biedrība Le Solei (saule). Braukājām pa tādām mistiskām vietām, kas saistās ar Tempļa ordeni, skatījāmies lielās katedrāles: Amjēna, slavenā Šartra, Parīzes Notre Damme, Reimsa, karaļu kronēšanas vieta, Truā, Orleāna."

Ceļojot pa Rietumeiropas mazajām pilsētiņām, gluži vai kaitinošu skaudību uzdzen fantastiskā arhitektūra. Teju katra miesta vidū stāv mūsu dižās un krāšņās Doma baznīcas līdziniece. Un kādi fantastiski valodas pieminekļi tapuši! Izrādās, par to Laimdotai Sēlei ir kārtīgs zobs uz Romu: "Es tā kādreiz paskatos uz to senās Romas karti un domāju – nu kāpēc viņi mūs neiekaroja! Nu kāpēc Romas impērija neatnāca līdz Baltijas jūrai! Tad arī mēs būtu pilnīgi citā kultūras apritē. Tie stulbie romieši bija tiktāl degradējušies, ka pāri Reinai netika. Nu būtu vēl mazdrusciņ pacīnījušies... Cik tad tur vairs bija tālu! Un mēs būtu iekšā tajā milzīgajā antīkās kultūras izplatības zonā. Zini, kāda tad mūsu vēsture būtu!?" Gan jau būtu tikpat bagātīga kā vecajām Eiropas kultūrām. Un varbūt arī mazāk sāpīga. "Ar tiem romiešiem mums būtu gājis vieglāk," ir pārliecināta Laima. Lai gan, kas to zina. Tāpēc viņu urda doma iemēģināt roku fantāzijas žanrā: "Var jau būt, es kaut kad metīšos tajā iekšā un mēģināšu iztēloties, kā tas varētu būt, ja Romas impērija būtu izplatījusies no Vidusjūras līdz pat Baltijas jūrai. Un mēs būtu tur iekšā."

Diezin vai tas būs stāsts par pakļaušanu un asimilāciju – jo visās tajās zemēs, kur valdīja romieši, nacionālā kultūra ir saglabāta. "Francija, Ibērija, Anglija! Un cik bagātas kļuva to valodas, kad tajās ieplūda jau veselu kultūru pārdzīvojusī latīņu valoda! Angļu valoda būtu nožēlojama, ja ne šis te milzīgais latīņu valodas slānis."

Kāda ir latviešu valoda? Vai rakstniekam pietiekami daudzpusīgs instruments? Laimdota Sēle vairās to kritizēt un uzsver latviešu valodā neizmantotās iespējas. Protams, mūsu literārās vārdnīcas būtu bagātīgākas, ja, tā kā krieviem, arī latviešiem būtu bijis savs Dāls, kurš izvilktu ārā senaizmirstus vārdus un no jauna ielaistu tos apritē.

Islandiešiem svešvārdu gandrīz neesot. Arī vāciešiem – viņiem ir tie labie, tie pašu vārdi – Fernsehen un Rundfunk, nevis TV un radio. "Un viņu burvīgie salikteņi! Kā Marks Tvens teica – aiz visiem šiem garajiem teikumiem dziļumā vīd senmātes ģermāņu valodas šausminošais vaigs," Laimdota pasmejas. Tikmēr latviešu nācija, turpinot savu cietējas tēla uzturēšanu, arī valodā ievieš nesamērīgu ciešamās kārtas īpatsvaru.

"Pasākumi tiek veikti, darbi tiek darīti – visur ir ciešamā kārta. Tur ir darbs psihologiem un filozofiem, kāpēc mūsu valodā pazūd darāmā kārta. Varbūt sabiedrība norobežojas no darīšanas."

Laimdota Sēle nenorobežojas un dara. Vēl divi romāni gaida izdošanu, viens skiču stadijā atrodas viņas datorā, bet Cērt zibens marmalē lasītājus pirmo reizi satiks Ventspils pilsētas svētkos, grāmatu tirdziņā 6. augustā. Paldies par to Ventspils pašvaldībai, kas līdzfinansē grāmatas izdošanu, jo pēc PVN paaugstināšanas bez sponsora un protekcijas vietējiem autoriem atrast izdevēju ir visai grūti. Paldies arī apgādam Vara Vīksna. Pēc treknajiem atnākuši liesie gadi.

"Umberto Eko Fuko svārstā šī tēma ir attīstīta visā krāšņumā: APSL – autors par saviem līdzekļiem," saka Laimdota, un, viņasprāt, tā ir galīgi nepareiza sistēma. "Lasītāja gandarījums var būt brīnišķīgs, bet ir briesmīgi, ja, lasītāju atzinības apskauts, rakstnieks nomirst badā."

Dzīvi cilvēki īstā vēsturē

Laimdotas Sēles žanrs ir vēsturiskais romāns. Viņa izpēta noteiktu laikmetu un piepilda to ar emocijām, kaislībām, attiecībām. Protams, lai tādu uzrakstītu, ir arī jāzina vēsture. "Ja vēsturisko romānu rakstnieks darbojas kā slavenās filmas Gladiators autori, tad viņš nav rakstnieka vārda cienīgs. Nu nevar samest iekšā ēģiptiešu un satracēņu verdzenes ar modernu franču manikīru un meikapu vai sengrieķu varoņus comandos zābaciņos. Jā, tu nevari zināt pilnīgi visu, bet ir iespējams par katru periodu uzzināt pēc iespējas vairāk."

Līdztekus autentiskam vēsturiskajam fonam Laimdotas grāmatās ir vēl kāda iepriekš prognozējama lieta: "Man ir ļoti svarīga taisnīguma uzvara! Man ir ļoti svarīgas laimīgas beigas! Jā, dzīvē notiek visādas sliktas lietas. Arī grāmatās varoņu dzīves nevar būt brīvas no šīm sliktajām lietām. Tur var būt nodevība, neuzticība, noziegumi. Arī labie cieš. Tomēr man ir būtiski, lai, grāmatai beidzoties un lasītājam aizšķirot pēdējo lappusi, viņš varētu atviegloti nopūsties. Ja grāmatas vidū es esmu viņam likusi raudāt vai noskumt, tad beigās lai viņā paliek gaišums no šīs pēdējās pāršķirtās lapas. Dzīvē mums ir pārāk daudz gadījumu, kad šis taisnīgums nepiepildās. Cilvēki var gadiem un gadu desmitiem gaidīt... Es ceru, nekad tā nebūs, ka ievedīšu savu lasītāju kaut kādā drūmā pasaulē un viņam neatstāšu nekādu cerību. Es negribu beigt ar tādām notīm." Laimdotas balss, to stāstot, it kā aizlūst. Viņas dēls, kurš ir jaunās grāmatas mākslinieks, jau daudzus gadus sēž cietumā par briesmīgu noziegumu, ko, iespējams, nemaz nav pastrādājis. Laimdota par to ir pārliecināta: "Es joprojām gaidu, kad Latvija kļūs par tiesisku valsti!"

Cīnoties par dēla atsvabināšanu, viņa vērsusies pret valsti Starptautiskajā Cilvēktiesību tiesā. Taču Latvija vienalga ir viņas mūža mīlestība. Tā tas bijis padomju laikos, barikāžu laikos. Tā tas ir arī tagad. Un arī viņas lasītājs ir tas, kas mīl Latviju: "No tās patriotiskās nots es nevienā savā grāmatā neesmu norāpusies nost. Varbūt vienīgi tajā romantiskajā detektīvā – Manā pasaulē mīl. Tas ir sievišķīgs dāmu detektīvs. Uznāca man tāds kārums. Es gan centos nebanalizēt šo melodramatisko sižetiņu, un laikam izdevās, atsauksmes ir labas."

Vienkāršā vēsture

Risks banalizēt vēsturi ir daudz lielāks, nekā tas ir kādā vieglā dāmu žanrā. Un latviešu literāti to līdz šim darījuši uz nebēdu, iestāstot saviem lasītājiem, ka viņu priekšteči bijuši bēdu ielejas visnelaimīgākie iemītnieki.

"700 gadu jūgs, mūsu nabaga bāleliņi. Mūsu arājiņi baskājiņi. Ak, kungs, kādas muļķības!" tā spriežot, Laimdota teju sadusmojas.

Kam tas bija izdevīgi?

"Varbūt tas sākās pirmajā atmodā ar Pumpuru un visiem pārējiem mūsu kultūras censoņiem. Nu – lai viņu literārais kāpums būtu pēc iespējas augstāks, fons bija jāuztaisa pēc iespējas dramatiskāks. Tā gan ir tikai mana hipotēze."

Taču laiks šādai jūtelībai bijis īsti piemērots. "19. gadsimts, ļoti romantisks laikmets. Rodas vesels literatūras novirziens – revolucionārais romantisms. Bairons apraksta Grieķijas varoņus. Parādās tādi sentimentāli rauduļi kā jaunais Verters. Visapkārt – albumiņi, akvarelīši, un, kā raksta Viktors Igo, – maigā dzimuma mati sāka nokarāties sentimentālās cirtās. Es domāju, ka arī mūsējie pacēlās uz šā romantiskā fona. Viņiem arī iepatikās tie grieķu panteoni, un Pumpurs savā Lāčplēsī uztaisīja tādu Olimpu Dievu sapulci, ka nekur piesieties. Tas gan ir pa tiešo nospiests, bet veiksmīgi, un bagātināts ar tādu nacionālo kolorītu!"

Arī Rainis piemetis krietnu riekšavu sāls šajā stereotipu mērcē – sedzacīte Baibiņa, bizes cieši sapītas. "Bet patiesībā mūsu senču meitas gājušas ar vaļējiem matiem un bizes nāk no Vācijas. Latviešu sievas matus sasprauda vien tad, kad vajadzēja gatavot ēst un kauties – šaujot ar loku vai stopu, mati varēja iepīties stiegrā."

Jā, latviešu verdziskā pagātne piesaukta pat latvju dainās – bāra bērni, kas to cieto maizi krimta, avotā mērcēdami –, taču arī tam Laimdotai ir savs – alternatīvs – skaidrojums.

"Jautājums, cik tad vecas ir šīs dainas un par kādu periodu runā. Varbūt tas ir tas brīdis, kad Kurzemi 18. gadsimtā ierauj Krievijas impērijā, un tad patiešām latviešiem ir pilnīgs vāks. Bet ir arī citādas dainas: "Labāk mani karā kāva, nevis ceļa maliņā", "Lielu kungu karā kāva, suni ceļa maliņā". No kādiem laikiem tad nāk šie – bāleliņi ar zobeniem, vairogiem, kara kumeliņiem, sudraba piešiem. Bagātu un brīvu cilvēku atribūtiem. Kāpēc par to neviens nerunā? Varbūt tajā 19. gadsimtā autori nezināja to, ko tagad mēs zinām, pateicoties gadsimta garumā notikušiem arheoloģiskiem izrakumiem. No tiem dziļajiem slāņiem ārā ceļ arvien jaunas liecības, kas atklāj, cik bagāti un turīgi bijuši mūsu senči!" Un tie ir tie paši vēlākās tautas dziesmās piesauktie nošņurkušie bāleliņi! Tātad tā vēsture nepavisam nav tik vienkārša, kā to mums mēģina pārdot lielais vairākums vēsturnieku."

Tādi ir latvieši

Grāmatas notikumi risinās 14. gadsimta beigās, kas ir mazo pilsētiņu veidošanās laiks visā reģionā. Situāciju Ventspilī noteic vienlaikus triju faktoru klātbūtne. Viens ir Livonijas ordeņa pils un Vindavas konvents. Otrs ir pilsētnieki – jo ap pili veidojas apkalpojošā sfēra, un, kur ir, tur rodas. Pilsēta aug. Tai ir vajadzības un tās iedzīvotājiem dažādas vēlmes.

Trešā sabiedrības daļa ir kurši. Daļa no tiem – proletāriešu slānis, kas kalpo pils bruņiniekiem. Viņi palīdz ordenim, gādā malku, dedzina darvu, ko ordenis pārdod uz rietumiem. "Bet vēl jau ir tie labieši. Tie ir tie, kuriem ir manta un kuriem netrūkst nekā. Kuru sievietes rotājas ar bronzu, sudrabu un pat zeltu!"

Teritorija ir neliela, un šīm trim kopienām jāsadzīvo, kas, protams, nav tik vienkārši. Katrai ir savs lepnums un savas ambīcijas. "Šie ordeņa bruņinieki – viņi ir Kristus bruņinieki, kā viņi sevi sauc. Viņi uzskata, ka viņi ir šīs zemes sāls. Kā Kristus saka Jaunajā derībā, ja sāls ir slikts, ar ko tad sālīs. Bet viņi sevi uzskata par labu sāli. Par šīs zemes kungiem.

No otras puses ir pilsētnieki, kam arī rodas savas ambīcijas: mēs esam Vindavas pilsoņi. Mums ir tādas pašas tiesības kā bīskapa pilsētas Rīgas iemītniekiem. Un, kas attiecas uz kūriem, labieši savā dižciltībā nav ne centimetru zemāki par vācu bruņiniekiem. Labi, viņi ir vasaļi, bet līdz ar to viņiem ir lēnis – sava zeme, kur viņi dara, ko viņi grib. Un uz pilsētniekiem viņi noteikti skatās no augšas. Mums ir zeme, senču sudrabs, te ir mūsu saknes. Un arheoloģija parāda, ka šie kūri bija ļoti bagāti cilvēki." Šie ir ideāli apstākļi mīlas trīsstūrim. Laimdota salikusi kopā bagātu kūru meiteni, kas nāk no slavenā kūru ķēniņa Lameķa dzimtas. Pilsētas jaunekli, kas ir pilnīgi nejaušs ienācējs Ventspilī. Un trešais ir vācu bruņinieks – traģiskākā persona visā šajā stāstā. Fanātiski ticīgs cilvēks, taču vīlies savā liktenī un laikam arī vismaz vienā no trim mūku ordeņa pamatprincipiem – paklausība, nabadzība, šķīstība. Laimdotas pašas mīļākais tēls romānā ir kūru meitene, ar matiem riekstu kodolu brūnumā.

Patriotisms kārtās

Laimdotas vecāsmātes vecāki ienāca pilsētā ap 1900. gadu no Ūdrandes. Vecātēva dzimta mita Krievlaukos – nedaudz tuvāk Ventspilij. Laimdota ir iedzimta ventspilniece, bet patriote šā vārda plašākajā nozīmē: "Vispirms ir mans lokālais patriotisms, kas attiecas uz man piederošo zemi. Tad ir Gāliņciemnieka patriotisms. Tad ir Ventspils, Kurzemes un visbeidzot Latvijas patriotisms. Man Ventspils ir dārga ne vien tādēļ, ka tā ir Ventspils, bet arī tādēļ, ka tā ir Latvijas daļa."

Laimdota ir Ventspils himnas vārdu autore. "Kad pirms astoņiem gadiem piekritu šim darbam, man teica – raksti par to, kas tev pašai liekas skaists un dārgs. Ir ļoti grūti šajās nedaudzajās rindiņās dzejā to pateikt. Es pierakstīju divas lielas lapas ar to, kas man ir skaists un dārgs, un tad sāku atteikties no mazāk nozīmīgajām lietām. Kā Džeroms teica – nevajag sastādīt līdzi ņemamo mantu sarakstu ar visu, kas mums ir vajadzīgs. Vajag rakstīt to, bez kā mēs nevaram iztikt.

Un tad es mēģināju šajās nedaudzajās vārsmās pieminēt to, kas man liekas raksturīgākais šai pilsētai, Ventspils noskaņu. Ja "liepas zied Pārventā, atsmaržo Ostgalā", tad tas liecina ne tikai par to, ka Ventspilī ir daudz liepu, bet arī par to, ka šī pilsēta nav liela. Tā ir jūra, tā ir Venta, viļņi, kuģi. Tā ir nemitīga dzīvība, bet tā nav arī uzbāzīga, kas metas virsū ar savu skaļumu."

Ko Laimdota novēl pilsētai un tās iedzīvotājiem 720. jubilejā? Pilnvērtīgas un piepildītas dzīves sajūtu. Gandarījumu par ikvienu labo darbu, kas paveikts, neatkarīgi no tā, vai tas ir liels un visiem redzams, vai tikai katram pašam zināms. Ticību labajam, ticību taisnīgumam. Un vēl – nevajag stāvēt malā. Nebūt tikai vērotājiem. "Pat Bībelē ir teikts – esiet auksti vai karsti, jo remdenos Tas Kungs izspļauj," atgādina rakstniece Laimdota Sēle.