Vēlēšanu kaislības ir aiz muguras, un daudzi atviegloti uzelpo, taču ne viss jau ir beidzies – tagad priekšā pašvaldības priekšsēdētāju vēlēšanas.
Līderi izvēlēsies deputātu no sava vidus. Iespējams, ka Jēkabpils domi turpinās vadīt līdzšinējais priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, kura partija ir guvusi lielāko iedzīvotāju uzticību.
Kā jums šķiet – vai vēlēšanu rezultāti ir likumsakarīgi un apliecina, ka iepriekš izdarītais pilsētas labā ir bijis pareizs, vai arī pārliecinošā jūsu partijas uzvara bija pārsteigums?
– Es teiktu, ka mani pašu šī pārliecinošā uzvara pašvaldību vēlēšanās tiešām mazliet pārsteidza. It kā jau nopietnu pretenziju pret domes darbu nebija, un likumsakarīga būtu iedzīvotāju uzticēšanās arī turpmākajam laika periodam. Taču pirmsvēlēšanu laiks Latvijai bija saspringts gan ekonomiskajā, gan sociālajā jomā, un daļa iedzīvotāju savas problēmas reducēja uz domes darbu. Daudziem vēl joprojām šķiet, ka pašvaldība ir kā savulaik partijas komiteja, kas ar vienu vārdu spēja atrisināt visas problēmas. Taču tā tas nav, un jāsaprot, ka nav padomju laiki – šobrīd mēs dzīvojam pilnīgi citādā politiskajā iekārtā.
Es labi saprotu, ka cilvēkus ļoti satrauc un viņu finanses skar gan augstā gāzes un degvielas cena, gan vispārējā dārdzība un tagad arī bezdarbs.
Ņemot vērā iepriekš teikto, tas viss varēja ietekmēt pašvaldību vēlēšanas, taču viss izrādījās citādi – cilvēki uzticas pārbaudītām vērtībām un vēlas stabilitāti. Tas liecina, ka mūsu cilvēki ir gudri, prot analizēt situāciju un saprot, ka grūtajā laikā, kad visapkārt valda haoss, ir jābūt vismaz kaut kam, uz ko paļauties.
Es priecājos, ka cilvēki nepakļāvās populistiskiem neizpildāmiem solījumiem, kurus galvenokārt izteica tie, kuri paši četrus gadus ir bijuši deputāti, bet ieņēmuši stingras opozīcijas stāju. Viņiem tāpat kā citiem deputātiem ir bijusi iespēja nākt ar konstruktīviem priekšlikumiem, būt aktīviem un realizēt savas idejas. Jājautā arī, kur šos četrus gadus bija tie vairāk nekā pusotrs simts cilvēki, kuri startēja domes vēlēšanās un pozicionēja sevi kā sabiedriski aktīvus cilvēkus. Vismaz es par daļu no viņiem neko nezināju, arī tagad, kad vēlēšanas ir beigušās, pēc manām domām, absolūtais vairākums no viņiem būs nemanāmi līdz nākamajām vēlēšanām. Un tikai daži no tiem būs aktīvi un domās par pilsētas nākotni. Šajā sasaukumā es ceru uz kopīgu komandas darbu un aicinu par prioritāti izvirzīt darbu savas pilsētas un iedzīvotāju labā.
Es piekrītu daudzu pasaules politiķu viedoklim, ka tagad nav īstais laiks politiskām kaislībām – ir jāvienojas un jāmeklē risinājumi, kā pārdzīvot šo krīzi. Ar kritiku vien ekonomisko aktivitāti mēs nepalielināsim un bezdarbu nesamazināsim.
Valsts un pašvaldības budžeti tiek griezti bez žēlastības, un nu atkal pašvaldību budžeti nākamajam pusgadam tiek būtiski samazināti. Jājautā – vai vispār kaut kas paliek pilsētas rīcībā, lai nodrošinātu normālu infrastruktūru un sociālos pakalpojumus?
– Grūti būs, jo jau tā pieticīgajam šā gada budžetam tikko ir piemērots vēl viens samazinājums par 11%, kas ir 800 tūkstoši latu. Kopumā šā gada budžets ir samazināts par vairāk nekā 30%. Turklāt ir sākusies reāla teritoriālā reforma un mūsu pilsētai ir jāpārņem rajona padomes funkcijas. Savulaik tam tika solīts finansējums, bet tagad redzam, ka naudas nebūs. Kā mēs dzīvosim? Nāksies atgriezties deviņdesmito gadu līmenī – uz ielām iedegt tikai katru piekto spuldzīti un aizlāpīt katru piekto bedrīti. Visa nauda būs jānovirza tikai tām prioritātēm, ko valsts ar likumu ir deleģējusi pašvaldībām – veselības aprūpe, izglītība, sociālā palīdzība.
Problēmas sociālajā jomā rada strauji augošais bezdarbs, un pabalsti vajadzīgi arvien lielākam skaitam cilvēku – pagājušajā gadā Jēkabpilī bezdarba praktiski nebija, tikai 3,7% cilvēku meklēja darbu, tagad 15%. 1997. gadā, kad sāku šeit strādāt, bezdarbs bija nedaudz virs 17%. Tas nozīmē, ka bezdarba līmenis tiešām var atgriezties deviņdesmito gadu līmenī.
Kokapstrāde, loģistika un būvniecība bija mūsu pilsētas aktīvākās nozares ar vislielāko skaitu nodarbināto. Visi zinām, ka būvniecības apjomi valstī strauji kritušies, auto pārvadājumus un loģistikas pakalpojumus arī vairs nevajag, un kokrūpniecība, kas galvenokārt strādā eksporta tirgum, ir praktiski apstājusies. Priecājos, ka kokrūpniecība Eiropā sāk izrādīt kaut nelielas aktivitātes pazīmes, un tas dod cerības, ka arī mūsu kokapstrādes uzņēmumi sāks strādāt aktīvāk.
Visgrūtākā situācija pašvaldības sociālajā budžetā būs septembrī, kad beidzas bezdarbnieku pabalsts šā gada sākumā atlaistajiem darbiniekiem. Loģiski, ka viņi pēc palīdzības vērsīsies pašvaldībā, un mēs nedrīkstam viņiem atteikt.
Mani māc bažas, kā izdzīvos pašvaldības uzņēmumi, kas sniedz ūdens, siltuma un namu apsaimniekošanas pakalpojumus – pieļauju, ka parādnieku skaits būtiski palielināsies. Grūti spriest vai, piemēram, uzņēmums Jēkabpils siltums varēs samaksāt par iepirkto gāzi. Būs jāmeklē papildu finanšu līdzekļi, bet kur tos atrast – vēl nezinu!
Es īsti neizprotu arī banku politiku. Viens no Jēkabpils kokapstrādes uzņēmumiem jaunu tehnoloģiju iegādei saņēma ES fondu naudu 300 tūkstošu apmērā un no bankas aizņēmās līdzfinansējuma daļu – 180 tūkstošus. Līdz ar krīzi kokrūpniecībā pilnā mērā ikmēneša maksājumu uzņēmējs nespēja nosegt. Banka nevis atrada iespēju atlikt pamatsummas maksājumu un palīdzēt pārdzīvot grūto periodu, bet gan demontēja iekārtas un tās aizveda.
Tagad uzņēmējam ir jāatskaitās arī Eiropas Savienībai par to, kur palika iepirktās iekārtas. Vai tas nav absurds? Kāda ir valsts palīdzība uzņēmējiem šādās un līdzīgās situācijās?
– Runājot par valsts attieksmi kopumā – man mazliet nesaprotami šķiet tie Ministru kabineta lēmumi, kuri paredz budžeta samazinājumu, sākot no 2011. gada. Vai tiešām valdība plāno, ka līdz 2011. gadam dzīvosim tādā pašā krīzes situācijā un vienīgais veids, kā samazināt budžeta deficītu, ir izdevumu apgriešana?
– 2011. gadā ir paredzēta pāreja uz eiro, un tas uzliek par pienākumu budžeta deficītu samazināt līdz 3%. Tiktāl viss ir saprotams, bet kāpēc tiek runāts tikai par izdevumu samazināšanu, nevis par ienākumu palielināšanu? Budžeta deficītu taču var samazināt, uzlabojot ienākumu bāzi – ražošanu, eksportu, radot lielāku pievienoto vērtību.
Valstī nepietiekami strādā pie uzņēmējdarbības veicināšanas programmām, pat līdzfinansējums ES projektiem tiek nodrošināts ar grūtībām. Jāsaprot, ka tā ir reāla nauda ekonomikas sildīšanai.
Diemžēl arī energoefektivitātes uzlabošanas programmas virzība notiek ļoti lēni – Ministru kabineta noteikumi kavējas, būvnieku asociācijai ir pretenzijas, jāveic energoauditi un jāsakārto vēl virkne dokumentu, – rezultātā augustā ir paredzēts trešais, pēdējais uzsaukums, kurā varēs pieteikties uz ES līdzfinansējumu 50% apmērā ēku siltināšanai, un iespējams, ka paspēsim izmantot tikai nelielu daļu no ES piešķirtās naudas.
Bet tikmēr šoziem atkal nāksies maksāt nepamatoti daudz par gāzi tā vietā, lai ātrāk veicinātu gan ekonomiskāku saimniekošanu, gan sekmētu ekonomikas sildīšanu valstī.
Finansējums no ES ir pieejams, tikai vēlētos, lai šis process valstī noritētu ātrāk un būtu jūtams, ka valsts strādā iedzīvotāju interesēs.
Savukārt, ja nevar visu izdarīt kā plānots, tad paredzēto naudu novirzīt pašvaldībām, jo tur ir zināms par māju tehnisko stāvokli un to, kurai mājai renovācija būtu nepieciešama vispirms.
Mēs jau sākumā runājām par vēlēšanu rezultātiem, bet gribētos precīzāk – kāda ir iezīmējusies jaunā deputātu komanda? Vai strādāsiet vienā komandā vai dalīsieties pozīcijā un opozīcijā?
– Patlaban veidojam koalīciju, un es vēl neesmu pilnīgi pārliecināts, vai arī turpmāk pats personīgi vadīšu domi, bet tāda noskaņa manos partneros valda. Man patīk, ka deputātu korpuss ir papildinājies un tā sastāvā ir ienācis cilvēks, kurš pārliecināja, ka pārāk maz uzmanības tiek pievērsts cilvēkiem spēka gados. Iespējams, ka līdz šim pašvaldība vairāk uzmanības pievērsusi bērniem un pensionāriem, taču nedrīkst aizmirst, ka pilsētas dzīve un labklājība ir atkarīga tieši no cilvēkiem spēka gados. Runājot par koalīciju – izmantošu laiku un runāšu ne tikai ar saviem esošajiem koalīcijas partneriem, bet arī tiem, kuri nostājušies tādā kā opozīcijā, jārunā un jāmēģina viņus pārliecināt, ka tagad ir jāmet malā ambīcijas un jāstrādā saimnieciski – visiem kopā. Es gribu, lai visi liekam prātus kopā un meklējam labākos risinājumus, kā attīstīt pilsētu.
Šajā valstiski smagajā situācijā es aicinātu pārkāpt pāri principiem un darīt to, ko vēlētāji ir uzticējuši. Vēlētāji taču par cilvēkiem balsoja tādēļ, lai tie strādātu pilsētas labā, nevis pasīvi kritizētu tos, kas mēģina kaut ko uzlabot.
Ikvienam deputātam ir jāatceras, ka vēlētāji ir uzticējušies, un mums visiem kopā jāstrādā savas pilsētas labā.