Simt gadu zeltījuma

© F64

Būvuzņēmējs Guntis Rāvis garantē, ka Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles centrālā kupola zeltījums noturēsies simt gadu.

Aprīļa pēdējās dienās skatam sāka atklāties Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles centrālā kupola zeltījums. Celtnieki novāca pārsegumu, zem kura zeltīšanas darbi bija ritējuši kopš pagājušā gada vasaras. Pēc pēdējā darba paveikšanas visu notikušo rezumēja G. Rāvis un Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs.

Visvieglāk par paveikto darbu ir runāt skaitļu valodā, jo skaitļi ir iespaidīgi. Tie vēsta, ka kupola virsmas 380 kvadrātmetru pārklāšanai izlietotas

57 740 lapiņas no 980. proves zelta. Izrādās, ka sarežģītāka par zeltīšanu bijusi šo darbu uzsākšana, kas prasījusi uzlikt kupolam sastatnes un sastatnēm – aizsargpārklājumu 900 kvadrātmetru platībā, lai zeltīšanas laikā līdz kupolam netiktu ne ūdens pile. Šāda konstrukcija 14,5 tonnu svarā atradusies 40 metru augstumā, sekmīgi izturējusi lielās vēja un lietus slodzes. Darbu kopējās izmaksas sasniegušas 550 tūkstošus eiro.

Jāpiebilst, ka kupols vārda tiešā nozīmē vainago katedrāles atjaunošanas darbus, kas projekta Svet ietvaros tika uzsākti 2002. gadā. Tie jau bija

G. Rāvja finansēti katedrāles greznošanas darbi ticīgajiem atvērtā dievnamā. Dievkalpojumi tur tika atsākti 1992. gada sākumā, bet līdz tam divus gadus prasīja to postījumu novēršana, kādus dievnamam bija nodarījis padomju režīms. Ticīgie no baznīcas tika izdzīti 1961. gada pavasarī. Toreiz aprīļa beigās cilvēki tika uzsūtīti baznīcas kupolos nozāģēt virs kupoliem uzliktos krustus, bet tieši 53 gadus vēlāk celtnieki novāca sastatnes, lai šie kupoli ar visiem krustiem iemirdzētos līdz šim nepiedzīvotā krāšņumā. Kupolu zeltījums bijis paredzēts jau katedrāles projektā, taču celtniecības darbu sadārdzinājumu nācies segt uz kupolu zeltījuma rēķina. Protams, katedrāle bijusi grezna jau 1884. gadā, kad tā tika atklāta, bet ceļš līdz zeltītiem kupoliem (mazāks zvanu torņa kupols tika apzeltīts jau 2011. gadā) veda cauri trijām reizēm, kad katedrāli ļoti nopietni izpostīja.

Metropolīts Aleksandrs atgādināja, kā Vecā derība apraksta Jeruzālemes templi, ko cēlis ķēniņš Zālamans. Tur no zelta vai apzeltīts bijis gandrīz viss, bet ne kupoli, jo tādu vispār nebija. Šo celtņu elementu dievnamiem devusi kristietība un konkrēti Bizantija, kur zeltīts bijis Sv. Sofijas katedrāles kupols. Pēc tam zeltītie kupoli parādījušies virs pareizticīgo katedrālēm Jeruzālemē, Parīzē, Vīnē, Kopenhāgenā un tagad arī Rīgā. «Apzeltītais centrālais kupols gan Rīgas iedzīvotājiem, gan viesiem vēstīs par Latviju kā posta neskartu un laimīgu zemi,» teica metropolīts Aleksandrs. «Tā nav dižošanās. Tas bija nepieciešams, jo tā tam ir jābūt,» turpināja G. Rāvis.

Metropolīts Aleksandrs uzskatīja par vajadzīgu brīdināt, ka zelts ir ne tikai varenības un mūžības, bet arī posta simbols. «Daudzi cilvēki ir gājuši bojā kaislībās, ko izraisījis zelts,» viņš konstatēja. Tas attiecas gan uz cilvēku nāvi šajā pasaulē, gan uz mūžīgo pazušanu ellē, atsakoties no Dieva. Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāle ir šādu kaislību lieciniece. To nebūtu ķēruši divu pasaules karu un piedevām 1961. gada postījumi, ja ticīgie, kādu 1884. gadā Latvijā bija absolūts vairākums, būtu rīkojušies atbilstoši Bībeles pamācībām un skaistumam pareizticīgo un tāpat visu citu konfesiju baznīcās. Cerēsim, ka G. Rāvis saprot, ko viņš ir uzņēmies. Proti, ka celtniecības darbu kvalitāte ir mazākais, kas vajadzīgs, lai katedrāles kupolu un krustu zeltījums patiešām saglabātos 100 gadu. Viņam Latvijā ir lielas iespējas un tāpēc arī liela atbildība, lai sabiedrība netiktu satracināta līdz tādai pakāpei, kādā iederētos kārtējā baznīcu demolēšana.