Uzvaras parkā bijušā pieminekļa nojaukšanu var pielīdzināt mākslīga, uz žoklī iedzītas skrūves uzlipināta zoba izraušanai ar cēlu mērķi tajā paša vietā ielikt daudz skaistāku, pareizāku, stiprāku, sabiedrības veselību veicinošu zobu.
Kopš pieminekļa tēlu grupas sagāšanas starp 2022. gada 22. un 25. augustu pagājušais laiks pārāk īss, lai izdzēstu no cilvēku atmiņām to, kāds tad izskatījās kopš 1985. gada redzētais veidojums. Tāpēc jebkurš apstiprinās, ka jā - šī veidojuma centrā novietotais betona stabs ļoti atgādināja zobu un visvairāk tādu zobu, kādu sauc par ilkni. Uzziņu literatūrā paskaidrots, ka “ilknis ir konusveidīgs zobs, kas parasti kalpo barības noturēšanai un sadalīšanai gabalos, kā arī aizsardzībai. Ilkņi ir visiem zīdītājiem, bet izteiktāki tie ir plēsīgajiem zvēriem. Plēsoņu ilkņi ir asi un spēcīgi, var viegli salauzt kaulus. Arī cilvēkam ir četri ilkņi, ko parasti sauc par acu zobiem, jo tie atrodas apmēram zem acīm.”
Uzvaras pieminekļa jēga vārds vārdā un burts burtā atbilda tam, kā raksturots ilknis, ka tas “kalpo barības noturēšanai un sadalīšanai gabalos, kā arī aizsardzībai". Ja Latvijas Republika nebūtu bijis garšīgs un kalorijām bagāts kumoss, tad Padomju Savienība to nebūtu okupējusi 1940. gadā un noturējusi līdz 1990. gadam. Lai gan “plēsoņu ilkņi ir asi un spēcīgi, var viegli salauzt kaulus", tomēr arī tie dažkārt salūst vai nu cīņās ar citiem plēsoņām, vai pārrēķinot spēkus un mēģinot iekosties pārāk lielā un cietā kumosā. Latvijai nācās gaidīt vairāk nekā trīsdesmit gadus, kamēr radās izdevīgs brīdis izdabūt laukā Krievijas ilkni, kas tai 1990. gadā bija nolūzis, bet toties dziļi jo dziļi iespiests Latvijas miesā, burtiskā nozīmē Latvijas zemē. Pa šo laiku Krievija ataudzēja sev jaunus ilkņus, taču tie izrādījās pārāk vāji Ukrainas saplosīšanai. Krievijas ilkņi tagad Ukrainā lūzt un Krievija vairs nevar ar tiem draudēt Latvijai.
Līdzīgs zobam piemineklis bija ne vien ar savu redzamo daļu, bet vēl jo vairāk ar to, kas bija zem zemes. Par to, kas tur bija, vislabāk ir pastāstījis pieminekļa celtniecības vadītājs Ermens Bāliņš (1932-1995) žurnāla “Zinātne un Tehnika” 1985. gada februāra numurā saistībā ar gatavošanos pieminekļa atklāšanai. 1982. gadā sākto celtniecības darbu reālais apjoms tad jau bija droši zināms. Par pazemes darbiem vēstīts, ka “bijušās Daugavas gultnes plūstošās grunts mazās nestspējas dēļ arī pieminekļa pamati veidoti īpaši. Zem obeliska pieci 30 m gari urbtie pildpāļi 1,5 m diametrā, kuri savienoti ar 9X9 m un 1,8 m biezu režģogu (tā latviešu valodā sauc kādu no stiprinājumu paveidiem - Neatkarīgā). Postamenta pamatni veido sešsimt astoņdesmit 24 m gari prizmatiskie pāļi un divdesmit piecas 16 m garas dzelzs betona caurules dekoratīvā baseina krastā.” Pazemes un virszemes daļā kopā bija iestrādāts ap 6,7 tūkstošiem m3 betona un vairāk nekā 800 t tērauda, 3000 m2 granīta bloku un plātņu, 920 m2 dolomīta, 2600 m2 bruģakmeņu. Karavīru figūru atliešanai izlietos vairāk nekā 35 t, mātes Dzimtenes figūrai 20 t, 5 obeliska zvaigznēm 18 t bronzas. Kopējais pieminekļa un postamenta svars sasniedza 25 tūkstošus tonnu.
Viss šis veidojums būtu turējies vēl daudzus jo daudzus gadus un tikai tad sācis liekties, šķiebties un brukt pats no sava svara, kā arī pazemē neapturami notiekošo dabas procesu dēļ. Ar cilvēku spēkiem tas tika sagāzts pāris nedēļu laikā, tā atlieku aizvākšana prasīja vēl pāris mēnešus un teritorijas sakopšana prasa pāris gadus. Jaukšana sākās 2022. gada rudenī un šobrīd tiek darīts viss iespējamais, lai pārveidotā vieta būtu pieejama publikai uz tuvākajiem valsts svētkiem 11. novembrī.
Tieši 11. novembra svētku jēga ir pieminēt notikumus, kuru dēļ Uzvaras parku sauc par Uzvaras parku. Savu tagadējo nosaukumu Uzvaras parka vieta bija saņēmusi ilgi pirms Padomju Savienības uzvaras, okupējot Latviju 1940. gadā un nosargājot savu laupījumu no citas plēsoņas 1941.-1945. gada karā ar Vāciju. Vietas nosaukums ir atsauce uz Latvijas Republikas neatkarības cīņām, kurās 1919. gada 11. novembris izvēlēts kā atskaites punkts uzvarai par jau Pirmā (nevis Otrā!) pasaules kara laikā tagadējās Latvijas teritorijā ienākuša vācu karaspēka atliekām, kas pēc Krievijas cara gāšanas un pēc Vācijas kapitulācijas Rietumu frontē bija pārformētas cīņai par cariskās Krievijas mantojumu. Tas prasītu ļoti piņķerīgu skaidrojumu, kā Krievijas iepriekš pārvaldītajās teritorijās šis karš izvērtās visu karā pret visiem, tajā skaitā karā pret tiem, kuri vakar bija un rīt varbūt atkal būs sabiedrotie karā pret kādu citu, kas konkrētajā brīdī izrādījies bīstamāks kopējais ienaidnieks. Šajā reizē apstāsimies tikai pie tā, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētajai Latvijas Republikai 1919. gada 11. novembra uzvara bija dzīvības vai nāves jautājums toreiz un no savas nozīmes nav zaudējusi ne nieka šobrīd. Latvijas Republika, tāpat kā neviena cita valsts, nespēj pastāvēt bez stāsta par savu izcelsmi - tātad par uzvaru, kas jāsvin 11. novembrī.
To, protams, neviens nespēja iepriekš paredzēt un menedžerēt, ka Uzvaras parka atvēršana publikai tiek steigta uz nupat kā apritējušo parka simtgadi. Proti, uz simts gadiem kopš 1923. gada 2. novembra publikācijas avīzē “Valdības Vēstnesis” par Rīgas ielu un citu pilsētas objektu un teritoriju nosaukumu nomaiņu no tādiem, kas mantoti kopš cara un vāciešu realizētās Rīgas pašpārvaldes laikiem, uz tādiem, kam jāapliecina Rīga kā Latvijas Republikas galvaspilsēta.
Publikācija juridiski sausa un korekta, tā ir tikai pārsaucamo objektu saraksts atbilstoši jauno nosaukumu alfabētiskajai secībai, kurā burts U atrodas pie beigām. Uzvaras parka rangs valsts ideoloģijā neizvirzīja to pirms daudzām citām ieliņām un vietiņām, par kuru esamību toreiz un līdz šai baltai dienai zina pavisam ierobežots cilvēku loks. Pietika ar to, ka bijušais Pētera parks turpmāk būs Uzvaras parks (sk. izvilkumu no publikācijas ar tā datējumu).
Jubilejās jubilāriem jāsaņem dāvanas, kas atbilst gan jubilāru, gan viņu sveicēju sociālajam statusam un maksātspējai, kā arī attiecībām starp apsveicamo un sveicējiem. Uzvaras parka 100 gadu jubilejas svinībās galvenais sveicējs, protams, ir Rīga pašvaldība ar visu rīdzinieku samesto nodokļu, nodevu, tarifu u.tml. naudu, kurai pievienojas arī valsts ar naudu no rīdziniekiem un pārējiem valsts iedzīvotājiem.
Parka atjaunošana sākās ar pieminekļa nojaukšanu, ko “Neatkarīgā” aprakstīja un parādīja pērnā gada 1. septembra publikācijā “Pieminekļa blīkšķis par 2 131 899 eiro". Nācās atzīmēt arī nīgrumu daļā sabiedrības, kas raudzījās ar aizdomām uz tik lielām izmaksām par pieminekļa nojaukšanu. Pašvaldība mierināja, ka tāmē esot iekļauti arī teritorijas sakopšanas darbi, kā arī atgādināja, ka valsts apņēmusies segt pusi no Uzvaras parka pieminekļa un tā 68 pieticīgāko līdzinieku nojaukšanas izmaksām visā valsts teritorijā. Pirms tam pieminekļa gāšanai tika vākti ziedojumi, kas devuši 268 tūkstošus eiro. Savukārt “Neatkarīgā” notrauca aizmirstības putekļus pieminekļa celtniecības vadītāja 1985. gada uzskaitījumam par pazemē ieguldīto pieminekļa sadaļu, kas vismaz daļēji bija tagad jāķeksē laukā par lielu naudu.
Tobrīd izteicām pieņēmumu, ka ar 2,1 miljonu eiro parka atjaunošanai nepietiks. Tagad kļuvis skaidrs, ka nākas piemaksāt piecreiz vairāk, nekā tika iztērēts blīkšķim un tā tiešo seku sakopšanai. Tikai pēc tam sākušies īstie teritorijas atjaunošanas darbi divās kārtās. Pirmajai kārtai atvēlēti 7,5 miljoni eiro, otrajai - 3 miljoni eiro.
Projekta pirmās kārtas ietvaros ir izveidota un labiekārtota parka ainaviskā daļa deviņu hektāru platībā. Ierīkota 0,5 hektāru lielu ūdenstilpe ar labiekārtotu krastu un izbūvētu tiltiņu. Ūdenstilpi projekta 2. kārtā paredzēts savienot ar Mārupīti. Viena kilometra garumā izbūvēts slēpošanas/skrituļošanas celiņš, kas nekrustojas ar gājēju celiņiem, jo krustojuma vietās izveidots tilts un trīs tuneļi. Jau šoziem iedzīvotāji varēs izmēģināt jauno slēpošanas trasi. Teritorijā ierīkota arī ainaviska skeitborda trase, bet pavasarī uzstādīs ielu vingrošanas elementus. Teritorija labiekārtota, uzstādot jaunus soliņus, velo statīvus, atkritumu tvertnes, kā arī nomainot apgaismojumu. Projekta ietvaros izbūvēti batuti, šūpoles un smilšu kaste bērniem, bet pieaugušajiem un jauniešiem - galda tenisa galdi, dambretes un šaha galdi. Iestādīti 204 koki. Teritorijas apzaļumošanas darbi pilnā apmērā noslēgsies pavasarī.
Teiktais par Krievijas ilkņa ieaugšanu Latvijas miesā attiecas ne tikai uz to, ko par šo tēmu varēja pastāstīt būvinženieris. Daudz būtiskāka bija Latvijas iedzīvotāju sastāva nomaiņa. Latvijas iedzīvotājus sākotnēji pilnīgi vardarbīgi, vēlāk ar ekonomiskiem un ideoloģiskiem stimuliem pārvietoja uz dažnedažādiem Padomijas nostūriem, bet no turienes vāca citus cilvēkus uz Latviju. Šādi ievestajiem cilvēkiem tika iestāstīts, cik ļoti viņi ar savu klātbūtni aplaimo latviešus, kas jāglābj no nabadzības, atpalicības, buržuāziskā nacionālisma utt. Uzvaras piemineklis bija šādu stāstu iemiesojums. Tāpat kā visos šajos stāstos, daļa patiesības tajā savietota ar daudz lielāku melu apjomu. Jā, Latvijas atkarošanu no Vācijas varētu saukt arī par Latvijas atbrīvošanu, bet tikai ar nosacījumu, ka atbrīvotāji būtu atbrīvojuši Latviju arī no sevis - būtu devušies mājās, nevis turpinājuši 1940. gadā iesākto Latvijas okupāciju. Ja okupācija turpinājās, tad runas par atbrīvošanu bija absurds, kura uzturēšanu nodrošināja ne vien okupantu varas aparāta darbinieki, bet arī jau uzskaitītie 6,7 tūkstoši m3 betona un vairāk nekā 800 t tērauda, 3000 m2 granīta bloku un plātņu, 920 m2 dolomīta, 2600 m2 bruģakmeņu utt. Uzvaras piemineklī.
1990. gadā okupantu ilknis līdz ar visu Latviju izšļuka no Latviju aprijušā plēsoņas mutes, bet 1990. gada Latvija neiekrita atpakaļ 1940. gadā. Tikai palēnām un tikai pēc dažiem radītājiem Latvija varēja tuvoties saviem sākotnējiem raksturojumiem. Viens no šādiem radītājiem ir Padomijas laika iebraucēju skaita un īpatsvara samazināšanās izbraukšanas, izmiršanas un asimilācijas rezultātā. Latvijas nelatviešu kopiena, kuras pamatpazīme ir krievvalodīgums, nespēj sevi atražot ne tīri bioloģiski, kā to nespēj arī latvieši, ne sociāli. Jaukto laulību un karjeras apsvērumu dēļ lielāks skaits nelatviešu audzina savus bērnus tā, lai tie apgūtu latviešu valodu, uzskatu sistēmu un uzvedības stereotipus, nekā latvieši izmanto izdevības iekļaut savus bērnus krieviskā vidē ar domu, ka tā taču daudz perspektīvāka vismaz tāpēc, ka lielāka. Šajā gadījumā runa tikai par tiem cilvēkiem, kuri paliek Latvijā, nevis izceļo uz savu sapņu zemēm tikpat labi rietumos kā austrumos, ziemeļos kā dienvidos.
Uzvaras pieminekļa nojaukšana rezumē pēdējos 30 gados notikušo Latvijas iedzīvotāju sastāva nomaiņu tādējādi, ka parādīja, cik tukši bijuši uz krievvalodīgo kopienas pārstāvniecību pieteikušos cilvēku draudi “Stāvēsim dienu un nakti: krievi neļaus nojaukt Uzvaras pieminekli”. Proti, pieminekļa nojaušanas ideja nav nekāds jaunums. Gan pieminekļa gāzēji, gan aizstāvētāji gadu desmitus pavadīja stāstot, ka viss notiks tā, kā grib viņi. Tagad zināms, kas notika: uz pieminekļa reālo apgāšanu sanāca pieci protestētāji un 50 gavilētāji.
Tomēr sakāmvārds “lielība naudu nemaksā” vienādi attiecas gan uz latviešiem, gan krieviem, gan visiem citiem. Arī latvieši nedrīkst maldināt sevi tā, kā sevi maldināja padomju laiku fani, ka krievu tautas Latvijas populācija ir stipra kā dzelzsbetona bluķis. Proti, ka sargāt šo bluķi sanāks tikpat daudz cilvēku, cik mēdza sanākt uz Rīgas pašvaldības rīkotām izpriecām. Nē, nesanāca necik, nesanāca nekas. Bet latvieši tāpēc nedrīkst iedomāties, ka krievu populācija ir tikpat viegli sadrupināma, t.i., asimilējama vai deportējama, cik viegli izrādījās sadrupināt dzelzsbetona bluķi ar visām tā piedevām no granīta, bronzas vai tērauda. Viegli latviešiem tas izrādījās tikai tāpēc, ka šobrīd visas grūtības uz sevi ņēmuši ukraiņi. Taču karš Ukrainā nav beidzies un Latvijas krievu populācija nepazudīs vienā mirklī pat tad, kad šis karš beigsies ar Ukrainas uzvaru un tagadējās Krievijas sagrāvi un sadalīšanu atbilstoši daudzu tagad zem krievu vārda un varas dzīvojošu tautu gribai.