«Liecinieks Vjačeslavs Gončarovs tiesas sēdē liecināja, ka pazīst Atbildētāja tēvu, un tēvs no ieslodzījuma vietas viņam zvanīja un palūdza izrēķināties ar Prasītāju, jo tas sarežģī dzīvi Atbildētājam.» Šis ir teksts no tiesas sprieduma komunālā konfliktā starp nomnieku un namīpašnieku Rīgā, Mēness ielā 15/17. Ar izrēķināšanos bija domāta slepkavība. Citā īpašumā viens nevēlams īrnieks jau bija novākts.
Pensionāra pasūtījuma slepkavību, nogriežot viņam galvu, izpildīja ar savu nežēlību slavenā Dauguļa banda. Tas notika 2008. gadā - slepkavības pasūtītājs bija Igors Šepetis. Viņš tika atzīts par vainīgu uzkūdīšanā veikt slepkavību mantkārīgā nolūkā. Desmit gadus vēlāk viņa dēls Antons Šepetis ir tas, kurš kopā ar māti izmetis nevēlamos īrniekus no sev piederošās mājas Cēsu ielā un ar vienu no viņiem tiesājas.
Šīs tiesvedības procesā liecībās atklājies, ka bija jābūt vismaz vēl vienam līķim, jo arī par kareivīgāko Cēsu ielas nama īrnieku Juriju Aganovu parūpēties mēģinājis tētis.
Šī komunālā trillera gaitai seko Latvijas Juristu apvienība. Tās vadītājs Rihards Bunka skaidro, ka pirmais, pie kā Igors Šepetis vērsās ar ideju par vardarbīgu atbrīvošanos no saviem nevēlamajiem īrniekiem, bija tieši Vjačeslavs Gončarovs. (Portāls pietiek.com vēsta, ka viņš bijis arī policijas ziņotājs uzņēmējas Ellas Ivanovas slepkavības lietā.) Taču no tik slapja darba kā īrnieku slepkavošana Gončarovs atteicies. Un tad pasūtījumu uzņēmies nesen no cietuma iznākušais slepkavnieks Daugulis. Ja atkal nebūtu paņemts ciet, droši vien vēl kādus īrniekus noslepkavotu, tostarp arī Juriju Aganovu, kurš bija un, visticamāk, arī šobrīd ir vecā Šepeta melnajā sarakstā.
Jaunais Šepetis iepriekš sarunā ar Neatkarīgo apgalvoja, ka ar tēvu viņam nav nekādas saistības. Taču tieši šī radniecība bija galvenais iemesls, kādēļ Rīgas dome noraidīja Antona Šepeta kandidatūru uz pilsētas Īres valdes locekļa amatu. Īrnieku un namīpašnieku konfliktus nevar risināt cilvēks, kura ģimenē piekoptas necivilizētas komunālo konfliktu risināšanas metodes. Arī konkrētajā civillietā aprakstīts, kā Mēness ielas nama īrniekiem pārtraukta elektrības un ūdens piegāde, nomainītas durvju slēdzenes, lai dabūtu viņus laukā.
Taču tas gan jāatzīst - pārņēmis no savas mātes Mēness ielas ēkas īpašumtiesības, Antons Šepetis konfliktu ar izlikto Juriju Aganovu risina tiesiskā ceļā. Aganovs iesniedza prasību par atņemto īres tiesību atjaunošanu, Šepetis iesniedza pretprasību. Nule kļuvis zināms pirmās instances spriedums, un tas taisīts par labu īrniekam. 10 dienu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā Antonam Šepetim ir jānovērš šķēršļi dzīvokļa izmantošanai un jānodrošina Jurijam Aganovam pieeja dzīvoklim. Spiedums gan ir pārsūdzams, un, visticamāk, tas arī tiks pārsūdzēts. Ir neticami, ka pēc visa notikušā Aganovs gribētu atrasties Šepeta tuvumā. Starp citu, vienā no konflikta epizodēm policija bija uzsākusi kriminālprocesu un tieši Aganovam noteica tuvošanās aizliegumu dzīvoklim tuvāk par vienu metru, bet Antonam Šepetim tuvāk par trim metriem. Aganovs tika turēts aizdomās par dzīvokļa ārdurvju zādzību.
Mēdz teikt, ka karā visi līdzekļi labi, un sarunā ar Neatkarīgo Jurijs Aganovs apstiprina, ka viņa karš turpināsies, kamēr Šepetis nenāks uz izlīdzinājumu un nepiedāvās saprātīgu iziešanu no konflikta. Pagaidām tas nav noticis, un faktu, ka tikai sakritības dēļ nav kļuvis par pasūtījuma slepkavības upuri, Aganovs nevar tā vienkārši aizmirst.
Jau divās tiesvedībās izskanējušās liecības par neveiksmīgo slepkavības pasūtījumu Jurijs Aganovs grasās iesniegt Kriminālpolicijai. Savukārt Ekonomikas policijai tikšot iesniegti materiāli, kas apšauba likumību procesam, kādā Mēness ielas nams nonāca Šepetu ģimenes īpašumā. Internetā atrodamas ziņas, ka pēc denacionalizācijas ēkas īpašumtiesības atguva Zviedrijā dzīvojošais Edgars Staks, taču īpašumu pieprasīja viņa brāļa dēls Gunārs
Sukuts. Pieteicās arī otra mantiniece - ASV dzīvojošā Edgara Staka māsas meita Ingrīda Strupe. Un, lūk, šīs kundzes pilnvarotais pārstāvis bijis Igors Šepetis. Nav skaidrs, ar kādām metodēm, taču viņa īstenotās pārstāvniecības rezultātā ēka vispirms nonāca sievas Svetlanas Šepetienes īpašumā, bet pēc tam tika dēlam, kurš ar diezgan vājām sekmēm saimnieko tur joprojām.