Nākotnes deficīts

Manā uztverē vēlmi periodiski piekopt «pieminekļu karus» rada un uztur nākotnes deficīts. Gan atsevišķos cilvēkos, gan sabiedrībā. Ko es ar to domāju? Manā uztverē cilvēku, kam nav šī deficīta, lieliski raksturo Latgales zemnieks Lauris Ļubka: «Pašam ir jāņem un jādara, tad, kad izdarīsi, kāds redzēs tavu pozitīvo piemēru, tev sekos. Un nebūs pat laika domāt par valdību, jo tu būsi aizņemts savos labajos darbos. Ap tiem, kas izdarīs, pārējie salips apkārt.» (A12, 5., 2017.). Ap tiem, kas izdarīs. Nevis ap bijušo režīmu pieminekļiem, kurus kā mūsu (!) sabiedrības daļas simbolu vai fetišu lielā mērā uztur tieši mūsu pašu nākotnes deficīts.

Jo - mums jau daudzus gadus ir laiks un iespēja kļūt stipriem. Neviens cits vairs nav vainojams pie tā, ka mēs negribam kļūt stipri, bet izvēlamies būt vāji un uzvedamies kā kalpi, kuri paši savā mājā kaut kā nejauši un necerēti tikuši saimnieka krēslā. Valsts politiku, tās attīstības politiku mums nomāc politiskas pozas, kuras, protams, izriet arī no vēsturiski neizslimotiem mazvērtības kompleksiem.

Manā uztverē mūsu, pamatnācijas galvenā problēma Latvijā patlaban nav vairs krievi, migranti, pat okupācijas seku recidīvi politikā vai pārvaldē, bet gan tas, ka nu jau ilgos gados neesam saņēmušies kā pienākas atbildēt par savu valsti, tās nākotni. Proti - neesam radījuši demokrātiskas valsts pamatu - spēcīgu, vienotu pilsonisko sabiedrību. Taču - demokrātija ir jāpraktizē katram. Katram un ik dienas. Bet mēs pieļaujam, ka to praktizē vien vara.

Kāds tam sakars ar «pieminekļu kariem»? Tieši tāds pats kā vēlme nosegt savu nespēju radīt pozitīvu piemēru, aizklāt pašiem savas problēmas, nevēlēšanos tās aizvākt ar saukli «krievi nāk!». Tieši tāds pats kā vēlme sava ar paveikto gūta pašlepnuma vietā likt sava veida mazohistisku prieciņu par to, ka mūsu esības kvalitātei ir lielisks attaisnojums - okupācija! Bet - ar to nepietiks veco režīmu nojaukšanai apziņā (!).

Tāpēc es piekrītu Ērika Stendzenieka sacītajam par tā sauktā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu: «Nožēlojama ideja. Ja cilvēkam ir pašlepnums, nekāds pagātnes piemineklis nespēj viņu aizvainot. Savukārt, ja nav ko darīt un tu gramsti pēdējās izkaisītās nacionālās pašapziņas drupačas, un pats sevi necieni, tad gan krampjaini jāturas pie nožēlojamām ego paliekām. Man netraucē nekādi vēstures pieminekļi. Protams, ja kāds vēlas šeit pilsoņu karu, uz priekšu.» Man šķiet, ka pilsoņu karš šī pieminekļa nojaukšanas dēļ neizcelsies. Bet, teiksim, akcija «piemineklis pret pieminekli» gan varētu kļūt iespējama. Un - šī nojaukšana uz ilgu un, nepastāvot kvalitatīvai valsts attīstībai, uz vēl ilgāku laiku attālinās kvalitatīvas, vienotas pilsoniskās sabiedrības tapšanu Latvijā. Diemžēl pieļauju, ka esošo varas partiju vairākumam tas varētu būt izdevīgi. Jo - ne jau kvalitatīva valsts, bet sašķelta sabiedrība līdz šim bijusi viņu varas dabūšanas pamatresurss.

Tāpēc ir vērts domāt arī par to, ko saka fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs: «Maskava pirmā ir ieinteresēta, lai Latvijas krievi būtu neapmierināti. Tā ir liela politika. Ar cilvēkiem efektīvi manipulē. Skandāls ap pieminekli ir instruments, lai milzīgu cilvēku skaitu padarītu mazāk lojālu vienai valstij un vairāk lojālu citai valstij. Esmu pārliecināts, ka aiz iniciatīvas nojaukt pieminekli stāv pati Krievija. Tieši viņiem tas būtu maksimāli izdevīgi.» Plašākā nozīmē vērts domāt arī par to, kāpēc «pieminekļu kari» kļūst arvien populārāki tieši eiropeiskajā kultūrvidē. No visa, kas šajā sakarā lasīts, man kaut cik pieņemams liekas vien Polijas pērn pavasarī pieņemtais dekomunizācijas likums, kurš paredz totalitāro režīmu propagandas aizliegumu dažādās tās izpausmēs. Tostarp - ap 500 «komunismu slavējošu» pieminekļu nojaukšanu. Skatījos nojaukšanai paredzēto objektu fotogrāfijas. Ļoti daudziem no tiem manā uztverē tiešām ir tikai propagandas, ne-mākslas vērtība. Bet - es nesaprotu un nepieņemu to «pieminekļu karu» (vai būtu runa par komunisma, fašisma, rasisma, koloniālisma, Tuvo Austrumu impēriju… objektiem, par Džefersonu, Fosteru, ģenerāli Lī, Vašingtonu, kņazu Vladimiru, Kolumbu, Roudsu utt.), kurš tagad izvēršas tā sauktajā civilizētajā pasaulē. Acīmredzot to pārņem nākotnes deficīts.

Savā ziņā prieks, savā ziņā žēl, ka jauns cilvēks izprot šīs lietas būtību labāk nekā mēs - večuki: «Sevis šaustīšana par senču vērtībām ir bezjēdzīga, it īpaši ņemot vērā, ka mūsdienās pietiek citu vērtību - vienlīdzība, tolerance, cilvēktiesības utt. -, lai nebūtu nepieciešams labus darbus, piemēram, palīdzību Āfrikai, pamatot ar nepareiziem tikumiem senos laikos. Laikā, kad globalizācijas iespaidā pamazām izzūd dažādas robežas starp sabiedrībām, turpmākam progresam ir nepieciešama savdabīga morāla «grēku atlaišana», pēc kuras vairs netiktu uzskatīts, ka par katru nodarījumu kādam ir tiesības pieprasīt gandarījumu nākamajām septiņām paaudzēm.» (R. Rasums, Satori, 18.02. 2016.).