Iemesli, kāpēc mājoklī veidojas mitrums, var būt dažādi, tomēr lielākoties ir saistīti ar pašu iemītnieku nepareizi izkoptiem paradumiem un maldīgiem uzskatiem par mājokļa ekspluatāciju, atklāj nekustamo īpašumu attīstītāja “Bonava Latvija” inženieru nodaļas vadītājs Krišs Maļinovskis. Eksperts arī norāda – savlaicīgi nereaģējot un nenovēršot mitruma uzkrāšanos, var ne tikai neatgriezeniski sabojāt dzīvokli un ēku, bet arī iedzīvoties nopietnos riskos veselībai.
Cēloņi pārāk lielam mitruma līmenim telpās var būt ļoti dažādi. Pirmkārt, jāņem vērā, ka Latvijas klimats ir samērā mitrs. To ietekmē Atlantijas okeāna siltās un mitrās gaisa masas, kas, valdošo rietumu vēju virzītas, ieplūst tālu Eiropā, sasniedzot arī mūsu platuma grādus. Tas nozīmē, ka ēkām būtu jābūt atbilstoši celtām un uzturētām pienācīgā tehniskā stāvoklī, novēršot āra mitruma iekļūšanu būvju konstrukcijās. Diemžēl Latvijā ar to lielākoties grēkojam - mūsu dzīvojamais fonds ir novecojis, daudzdzīvokļu ēkas, īpaši tās, kas celtas padomju gados, pārsvarā nav renovētas un ir nolietotas. Taču ne vienmēr pie vainas ir tekoši jumti, applūduši pagrabi un neesoša ventilācija. Paaugstināta mitruma problēmas var tikt novērotas arī tikko ekspluatācijā nodotos namos, taču tur mitruma veidošanās iemesls ir pavisam cits.
Kā skaidro Krišs Maļinovskis, jebkurai ēkai pēc tās uzbūvēšanas ir nepieciešams zināms laiks, lai tā izžūtu. Daudzstāvu nami var žūt gadu vai pat mazliet ilgāk, bet, ēkai žūstot, kā zināms, izdalās mitrums. Eksperts gan mierina - pareizi ekspluatējot mājokli, t. i., ikdienā vēdinot un uzturot telpās atbilstošu temperatūru, ēkas žūšanu, visticamāk, pat nepamanīsiet. Tomēr ir vēl kāds būtisks mitrumu izraisošs avots, kas nav saistīts ne ar klimatiskajiem apstākļiem, ne ar ēkas īpašībām un tehnisko stāvokli. Tas ir pats cilvēks, viņa bioloģiskie procesi un saimnieciskās darbības.
Cilvēki, uzturoties mājoklī un veicot ikdienas higiēnas un mājas darbus (mazgājoties vannā vai dušā, izkarinot telpās izmazgātās drēbes, gatavojot maltīti un pat elpojot) rada noteiktu mitruma daudzumu. Piemēram, vidusmēra ģimene ar diviem bērniem diennaktī var ģenerēt mitrumu, kas vienlīdzīgs pat 12 litriem ūdens. Mitruma daudzums gaisā gan lielā mērā atkarīgs arī no temperatūras mājoklī - jo siltāks gaiss, jo tam ir tendence vairāk uzņemt mitrumu; jo aukstāks gaiss, jo mitruma uzņemšanas spēja samazinās.
Uzbriedušas durvis, čīkstošs lamināts, pelējums ap logiem un zem palodzēm - tās ir izplatītākās pazīmes, kas liecina, ka mājoklī ir pārāk liels mitrums. Ja mājoklī tiek veiktas mitrumu izdalošas darbības, bet telpās ir paaugstināta gaisa temperatūra, lielākā daļa mitruma uzkrāsies gaisā. Savukārt gaisa temperatūrai samazinoties, bet mitrumu izdalošajiem avotiem mājoklī saglabājoties, pienāk brīdis, kad mitruma līmenis gaisā sasniedz maksimālo atzīmi un gaiss papildu ūdens tvaikus uzņemt vairs nevar. Šajā brīdī veidojas tā saucamais rasas punkts, kad liekais tvaiks ūdens kondensāta vai ledus kristālu veidā uzkrājas mājokļa vēsākajās vietās - parasti ap logu stikla paketēm un zem palodzēm. Mitruma līmeni laikus nesamazinot, var tikt bojāta ne tikai mājokļa iedzīve (uzbriest durvis, lamināts un mēbeles), bet kondensāta uzkrāšanās vietās sākt veidoties arī pelējuma sēne, kas savukārt var radīt nopietnus riskus veselībai. Pelējums var saturēt dažādas baktērijas un sēnes, nematodes, protozoju un insektus. Arī mājas putekļu ērcīšu augšana un vairošanās lielā mērā atkarīga no mitruma.
Saskaņā ar Veselības inspekcijas vadlīnijām relatīvais gaisa mitrums, kuru cilvēks sajūt kā komfortablu, ir robežās no 25% līdz 60%. To pārsniedzot, ir iespējama ūdens pilienu kondensēšanās uz telpas aukstākajām virsmām. “Bonava Latvija” inženieru nodaļas vadītājs Krišs Maļinovskis tik lielai pieļaujamā gaisa mitruma amplitūdai īsti nepiekrīt: “Mājokļa iemītniekiem vajadzētu sākt rīkoties jau tad, kad gaisa mitrums telpās sāk pārsniegt 30% ziemas apstākļos vai 40% vasarā. Iedzīvei un mēbelēm šāds mitruma līmenis, visticamāk, vēl neko sliktu nenodarīs, bet cilvēku pašsajūtai gan. Mēs visi zinām vai esam dzirdējuši, ka svaigs gaiss uzlabo smadzeņu darbību, bet labi vēdinātās un ar skābekli bagātinātās telpās uzlabojas arī asinsspiediens un sirdsdarbības ātrums. Par to ir viegli pārliecināties, dodoties gulēt: mitrā telpā iemigt ir grūtāk nekā tikko izvēdinātā.”
Visvieglākais un ātrākais veids, kā samazināt gaisa mitrumu mājoklī, ir regulāra un pareiza telpu vēdināšana. Ziemā to ieteicams darīt bieži, bet ne ilgi, pretējā gadījumā gaisa temperatūra mājoklī strauji pazemināsies un kondensāts izveidosies ne tikai ap logiem, bet arī uz citām virsmām logu tuvumā. Turpretī gada siltajā laikā, kad āra temperatūra ir virs nulles, telpas var vēdināt, atstājot logus vaļā ilgāku laiku un plašāk, neuztraucoties par nevēlama mitruma veidošanos mājoklī. Maļinovskis gan norāda, ka joprojām iedzīvotāju uzskatos par telpu pareizu vēdināšanu valda stereotipi un nepareizi izkopti paradumi.
“Risinot garantijas situācijas, gandrīz vienmēr konstatējam, ka paaugstināta mitruma iemesls mājoklī ir telpu nevēdināšana vai nepareiza vēdināšana. Cilvēki pieņem, ka, atverot logu, mājoklī ieplūdīs aukstais gaiss, kas acumirklī atdzesēs visu dzīvokli, tāpēc nāksies maksāt vairāk par apkuri. Tā gan tas gluži nenotiek - pareizi vēdinot, pamatā tiek nodrošināta gaisa apmaiņa, nevis dzīvojamo telpu atdzesēšana. Mūsu gadījumā gan logu regulāra atvēršana mitrā gaisa izvadīšanai būtu mazākā problēma, jo “Bonava Latvija” jauno projektu dzīvokļos ir ierīkoti gan svaigā gaisa pieplūdes kanāli, gan daļā dzīvokļu arī rekuperācijas iekārtas. Tomēr iedomātas ekonomijas nolūkos iedzīvotāji mēdz patvaļīgi nosprostot vai nelietot arī šos mājoklī jau iestrādātos risinājumus, tādējādi ļaujot mitrumam uzkrāties un bojāt dzīvojamo telpu aprīkojumu.”
