Mūsu izcilais režisors un vienlaikus sociālais aktīvists (nevienaldzīgs pilsonis) Alvis Hermanis šajās dienās sociālajā vietnē “Facebook” publicēja politisko paziņojumu, kurš izsauca plašu sabiedrisko rezonansi.
Hermanis saistībā ar gaidāmo Donalda Trampa stāšanos ASV prezidenta amatā norāda: “Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās. Vakar Marko Rubio (visticamāk - jaunais ASV valsts sekretārs) pirmo reizi atskaņoja jaunos pamatprincipus. Visu valstu pārtaisīšana pēc amerikāņu modeļa beigusies, atgriežas nacionālās valstis, un ideja par pasaules draudzības festivālu, kur visi bez pasēm brāļojās un apkampjas, ir atcelta. Atgriežas valstu robežas un patstāvība.”
Par to, ka pasaulē sāksies (ir jau sākušās) ievērojamas pārmaiņas, šaubu nav. Tam piekrīt gandrīz visi. Neatkarīgi no katra uzskatiem par šo pārmaiņu raksturu un potenciālo labumu vai sliktumu. Toties nav vienprātības par to, kādas šīs pārmaiņas būs un ko tās nesīs.
Mana attieksme pret Trampu ir skaidra. Viņš nekādā gadījumā nav Latvijas draugs. Līdz ar to man pret šo personāžu nevar būt īpašas simpātijas. Tiesa, tas vēl nenozīmē, ka no viņa varam gaidīt tikai sliktu. Pat neko labu Latvijai nevēlot, viņš, pats to negribot, ar zināmiem nosacījumiem var Latvijai palīdzēt. Paskaidrošu, ko ar to domāju.
Vispirms jāpaskaidro, kāpēc Tramps nav Latvijai draugs. Tāpēc, ka Tramps neieredz Ukrainu un viņam nepatīk NATO. ASV saistības pret sabiedrotajiem Eiropā (tātad arī pret Latviju) viņš uztver kā netīkamu apgrūtinājumu. Trampa ienaidnieks nav Putins. Viņa ienaidnieks ir Džo Baidens, Demokrātu partija un visi tie, kas viņu centušies vajāt un “nolikt pie vietas”, kopš viņš ienāca politikā pirms desmit gadiem.
Trampa nepatikai pret Ukrainu un tās prezidentu Volodimiru Zelenski ir zināms pamats. Tieši viņu abu telefonsarunas dēļ Tramps tika pakļauts impīčmenta procedūrai 2019. gadā. Zelenskis šajā telefonsarunā atteicās iet Trampa pavadā un rosināt kriminālvajāšanu pret Baidena dēlu Hanteru Baidenu. Par šī spiediena izdarīšanu pret ārvalstu vadītāju savtīgos nolūkos Trampu mēģināja atstādināt no prezidenta amata.
Pats Tramps sava statusa dēļ nevar atklāti izrādīt savu attieksmi pret Zelenski, bet to brīvi var darīt viņa dēls Donalds Tramps juniors un viņa tuvākais līdzgaitnieks, miljardieris Īlons Masks, kuri abi tviterī ik pa brīdim publicē Zelenski izsmejošus un pazemojošus ierakstus.
Tas, ka Trampam nav simpātiju pret Ukrainu un Zelenski, vēl nenozīmē, ka viņam būtu simpātijas pret Zelenska politisko oponentu, Krievijas diktatoru Putinu. Taču tur problēma ir cita. Šķiriskā vai, precīzāk sakot, mentālā tuvība. Kā jau minēju, Trampa naids ir vērsts pirmām kārtām pret Baidenu un to politisko sistēmu, kuru iemieso viņš un nīstā Demokrātu partija. Plašākā izpratnē pret to politisko šķiru, kura bijusi valdošā Rietumu pasaulē pēdējos divdesmit gadus; pret tām politiskajām idejām, kurām tā sekoja.
Naids pret šo, kā teiktu Latvijā, sorosisko kliķi ir arī visas pasaules trampistu galvenā politiskā emocija. Nu tad beidzot esam sagaidījuši. Visi tie “liberasti”, kuri gadu desmitiem mūs mācīja, kā dzīvot, un skaloja smadzenes, beidzot dabūs “pa mici”.
Tieši par to raksta Hermanis, sakot: “Visu valstu pārtaisīšana pēc amerikāņu modeļa beigusies, atgriežas nacionālās valstis, un ideja par pasaules draudzības festivālu, kur visi bez pasēm brāļojās un apkampjas, ir atcelta. Atgriežas valstu robežas un patstāvība.”
Hermanis pauž savu redzējumu, taču tas nav politiski gluži precīzs. Visu valstu pārtaisīšana pēc amerikāņu modeļa beidzās nevis tagad, bet 2008. gadā ar Baraka Obamas ievēlēšanu par ASV prezidentu. Visi šodienas Trampa apjūsmotāji ar Ēriku Stendzenieku priekšgalā tolaik asi nosodīja un joprojām nosoda Džordža Buša jaunākā ārpolitiku, kas balstījās tieši idejā “visu valstu pārtaisīšana pēc amerikāņu modeļa”.
Šī politika darbojās ne tikai Irākā un Afganistānā, bet arī Latvijā, kuru, tieši pateicoties Bušam jaunākajam, nevis Šrēderam un Merkelei, 2004. gadā uzņēma NATO. Diez vai pie Obamas, kurš brauca uz Krieviju ar savu “restarta” pogu, Latvijai būtu izredzes palīst zem NATO lietussarga.
Tas bija Obama, kurš norobežojās no pasaules policista funkciju pildīšanas. Obama nosprauda sarkanās līnijas (ķīmisko ieroču lietošanu) Sīrijā un nepakustināja ne pirkstu, kad 2013. gadā Bašars Asads šīs līnijas pārkāpa. Obama caur pirkstiem noskatījās uz Krimas aneksiju 2014. gadā un noteica pret Krieviju simboliskas (patiesībā gluži smieklīgas) sankcijas.
Tieši Obama uzsāka šo ASV izolacionisma politiku, kuru vēlāk turpināja Tramps, nemitīgi lieloties, ka neesot uzsācis nevienu karu. ASV kaunpilnā evakuācija no Kabulas 2021. gadā bija tikai noslēguma akords Trampa iesāktajai aiziešanai no Afganistānas. Sekošana principam: Amerika vispirms (America first).
Ikviens, kurš kaut minimāli seko līdzi notiekošajam ASV politikā, nevar nepamanīt trampistu kodolelektorāta (MAGA) atklāto nevēlēšanos palīdzēt Ukrainai. Tiek izgudrotas visdažādākās teorijas, atrasti iegansti, kāpēc nevajagot palīdzēt Ukrainai, bet visa pamatā ir tā pati ideja - Amerika vispirms. Nevajag mums visādiem pasaules “nabagiem” palīdzēt. Otra ideja (bet varbūt tieši pirmā), zemapziņas dziļākajos slāņos - jānostājas stiprākā pusē. Vājāko aizstāvēt ir nīsto kreiso politika.
Ne viena, ne otra ideja nav Latvijai labvēlīga. Abas ir pamatā Trampa un MAGA elektorāta nepatikai arī pret NATO. Eiropas trampisti šo sava elka nepatiku pret NATO cenšas interpretēt, it kā Tramps gribētu no pārējām NATO dalībvalstīm lielāku finansējumu aizsardzībai. Atcerēsimies Trampa 2% aizsardzībai no IKP. Tagad jau gandrīz visas valstis, kuras potenciāli būtu jāaizsargā, aizsardzībai tērē vismaz 2% vai vairāk. Vai Trampa attieksme ir mainījusies? Vai viņš tagad ir apmierināts? Kaut kā nemana šo apmierinātību.
Trampam un trampistiem jau pati šī starptautiskās solidaritātes ideja riebjas pašos pamatos. Kāds mums no tā labums? Nekāds. Tad lai paši tiek galā bez mums. Mums savu problēmu pietiek ar visiem tiem latinosiem, meksikāņiem, visādiem demokrātiem, voukistiem, marksistiem un citiem leftardiem.
Mēs Latvijā varam nemitīgi atkārtot, ka ASV ir mūsu stratēģiskais sabiedrotais, tāpēc mums... bet vai Tramps steigsies Latvijai palīgā X stundā? Lielas pārliecības nav. Cita lieta, ka kamēr Krievijas spēki ir koncentrēti Ukrainā, Putinam nemaz nav iespēju pārbaudīt praksē šo Trampa gribēšanu palīdzēt. Par laimi, Eiropā arī bez ASV ir spēki, kuri apzinās no Maskavas nākošās briesmas. Pastāv pamatotas cerības, ka grūtā brīdī nepaliksim vieni.
Lai nebūtu pagalam pesimistisks skats uz nākotni, iezīmēsim scenāriju, kurā Tramps, pats to negribēdams, varētu Latvijai palīdzēt. Tramps ir egoistisks narciss, un arī Putins par tādu ir kļuvis, ceturtdaļgadsimtu klausoties nepārtrauktus lišķu glaimus. Tādi tipi, pat par kaut ko vienojoties, mēdz drīz vien saplēsties uz līdzenas vietas bez redzama iemesla. Var ar lielu ticamību pieņemt, ka, lai arī abi pēc pasaules redzējumā ir tuvi, diez vai viņiem izdosies noskaņoties uz viena pasaules pārdalīšanas viļņa. Īpaši, kad viens otru labāk iepazīs.
Jebkurā gadījumā var tikai piekrist Hermaņa rakstītajam, ka “Latvijas perspektīvas pie jaunās kārtības ir tikpat sūdīgas, kādas tās bija arī pie vecās kārtības. Mēs esam sliktā pozīcijā gan ģeopolitiski, gan demogrāfiski, gan ekonomiski [..] Latvijai derētu jauns plāns”.
Pieļauju, ka Hermanis ar jaunu plānu bija domājis jaunu politisko redzējumu valstī kopumā, bet vismaz aizsardzības jautājumos jaunā plāna pamatā jābūt Baltijas valstu vienotībai un visplašākajai sadarbībai. Visu aizsardzības jautājumu saskaņošana ar Somiju, Zviedriju, Poliju un citām Eiropas valstīm, kas Krievijas draudus uztver tāpat kā mēs.
Pilnībā paļauties uz ASV pie “jaunās kārtības” vairs nav drošākā izvēle. Iespējams, jādomā (steigšus) par jaunu savstarpējās militārās solidaritātes paktu, jo pie Trampa NATO līguma 5. pants var pēkšņi pārvērsties par kārtējo “Budapeštas memorandu”.
