Sācies gada slidenākais posms. Salstam un slīdam - tā varbūt varētu raksturot sala periodu. Man ledus asociējas ar divām lietām - zemledus makšķerniekiem un bojātiem zābakiem. Kāpēc tā?
Sāksim ar makšķerniekiem. Taču negribētos tik ļoti sašaurināt - teiksim - ledus pastaigu mīļotājiem. Manā iepriekšējā darba vietā no kabineta loga pavērās skaists skats uz Lielupi un ziemas periodā (ledus laikā) to papildināja kaislīgie makšķernieki. Tā jau nekas, taču nereti, viņi tur bija arī tad, kad vairāk ir redzams ūdens nekā ledus, tā teikt - ja redzi pirmos "bļitkotājus", tad drīz būs ledus. Goda vārds - tas teiciens nav cēlies tāpat vien! Es negribu noliegt viņu "profesionālās" spējas novērtēt ledus biezumu, taču nereti mana sirds sastinga viņus vērojot.
Tāpat ledus uz upēm vilina arī bērnus un jauniešus. Tam nespēj pretoties arī pieaugušie, kuriem ar zemledus makšķerēšanas priekiem nav nekāda sakara. Dažu dienu laikā neapdomīga kāpšana uz ledus Latvijā prasījusi jau sešu cilvēku dzīvības. Manuprāt, tā ir briesmīga nāve. Tad kāpēc mūs tik ļoti tas ledus vilina? Mans brālis bērnībā mēdza aizrauties ar ledus dauzīšanu grāvjos. Slapji zābaki bija ikdiena. Kāpēc ledus laušana ir tik aizraujoša? Adrenalīns? Iespējams tas viss kopā rada kaut kādu īpašu savienojumu, kas liek atkal un atkal ļauties ledus bīstamajam valdzinājumam. Man gan gribas kliegt - lūdzu, lūdzu, neļaujieties!
Katram gadījumam, lūk, Valsts ugunsdzēsības un glābēju ieteikumi, ko darīt, ja tomēr esi ielūzis ledū:
Kāpēc bojāti zābaki? Tāpēc, ka ledus man asociējas arī ar slidenām ielām un tas noved pie to kaisīšanas. Jau gadiem mani ziemas zābaki cieš no sāls un smilts maisījuma, ko lielākoties izmanto ielu kaisīšanai. Cik gadu jau pagājis, bet neko labāku neesam atraduši?
Pirms 10! gadiem pusgadu mācījos Zviedrijā. Divi mēneši bija ziemas un ziniet ko - neviena sāls izēsta zābaka! Un tas bija pirms 10 gadiem! Tur kur dzīvoju es - Sundsvālē - viņi izmantoja granulas (precīzi gan nosaukt nevarēšu), kuras novērsa slīdamību. Pavasarī, nokūstot sniegam, tās tika saslaucītas un viss. Nekādu bojātu zābaku. Protams, pieļauju, ka ir daudz aspektu, kāpēc tādas nevar izmantot pie mums. Taču mums joprojām ir sāls un smilts, bet zābaki pagalam.
Kamēr turam īkšķus vai paši cenšamies izdomāt labāku alternatīvu, var pamēģināt paša spēkiem padarīt savus apavus mazāk uzņēmīgus pret slīdēšanu.
Sniega daudzviet vēl nav, taču sals ir klāt un līdz ar to arī tā "prieki un bēdas". Man gan gribas visus aicināt būt uzmanīgiem - ledus ir valdzinošs, taču ārkārtīgi bīstams. To der ielāgot gan pie upes, gan uz ielas.
