Samantai Jostai patīk ātrums, adrenalīns un ceļošana

Motobraucēja 18 gadus vecā Samanta Josta šīs nedēļas nogalē dodas uz treniņiem un sacensībām Holandē, bet aprīlī jau piedalīsies Pasaules čempionāta 2. posmā, kas sievietēm šajā sporta veidā norisināsies Itālijā.

 «Šī man ir jau astotā sezona. Motokrosā tas nav daudz, bet ir tikai sākums. No Baltijas esmu vienīgā pārstāve dāmu konkurencē, kas piedalās šajā čempionātā,» saka Samanta Josta.

Viņu sagaida vēl pieci posmi, bet aiz muguras ir aizvadīts pirmais posms Katarā, kur sportiste kopvērtējumā ierindojās 19. vietā. Noslēguma posma sacensības norisināsies jūlija beigās Čehijā. Samantas sapnis esot pietuvināties pirmajam desmitniekam.

Ar motokrosu Samanta ir draugos kopš 10 gadu vecuma. Samantas tētis Egils savulaik nodarbojies ar motokrosu, ņēmis līdzis viņu uz sacensībām. Taču neesot bijis tā, ka viņš meitu būtu uzsēdinājis uz motocikla un teicis «Brauc!» Vienā dienā tētis ieminējies, ka varbūt meita vēlētos mazu moci, jo bijusi izveidota trase, kur viņš pats trenējies. «Sāku ar to vizināties. Sākumā tā bija nodarbošanās brīvdienās.» Samanta sākusi trenēties pie Avo Leoka Igaunijā. «Pirmajā sezonā nepiedalījos, sāku tikai otrajā,» atceras jaunā motobraucēja. Samanta apmeklējusi mūzikas un mākslas skolu, bet, tiklīdz izmēģinājusi savus spēkus motokrosā, sapratusi, ka vēlas nodarboties ar to. Tad arī pievērsusies tam nopietnāk un profesionālā līmenī. «Motosports – tas ir viss kopā: ātrums, adrenalīns un iespēja ceļot,» izjūtas pauž viņa. «Vairs neesmu pārgalvīga braucēja. Tagad braucu ar prātu. Motokross nenozīmē, ka var uzspiest gāzi uz pedāļa, braukt un būšu ātrākā. Jāstrādā pašai ar sevi, lai gūtu sasniegumus.»

Izglītības nozīme

Šobrīd Samanta Alūksnē mācās 11. klasē. Viņa atklāj, ka kopš mazotnes jau bijusi ar stingru raksturu, panākusi to, ko vēlas. «Kad mācījos mazākās klasēs, bija vienkāršāk savienot mācības ar sportu. Šobrīd piedalos Pasaules čempionāta posmos, kas nenotiek tikai Baltijā, bet ārpus tās robežām. Ziemā Latvijā nav piemēroti apstākļi treniņiem, tāpēc treniņnometnes un gatavošanas sezona notiek siltākās zemēs,» skaidro Samanta. «Diemžēl skolu nākas daudz kavēt, lai gan pedagogi ir pretimnākoši un palīdz. Nokavētais ir jāatgūst. Esmu sev izvirzījusi mērķi, ka izglītība ir jāiegūst. Manas sekmes līdz šim bija labas, šobrīd īsti ar tām neesmu apmierināta. Jāmācās ir individuāli, un tas ir sarežģītāk.» Samanta prāto, ko varētu studēt pēc 12. klases absolvēšanas, taču vēl ir pietiekami daudz laika, lai izdarītu pareizo izvēli. Pagaidām ieceres saistās ar medicīnu, bet tajā pašā laikā ir pārliecība, ka jāturpina sportiskās gaitas, tāpēc tiekot apsvērta doma par sporta ārsta vai trenera specialitāti. Samantas intereses nesaistās tikai ar motosportu Latvijā kļūst populārāks

Samanta teic, ka šogad motosporta sezona dāmām sākās agrāk – martā, nevis tradicionāli aprīlī, un noslēgsies arī agrāk nekā iepriekš. Sezonas laikā sacensības notiek katru nedēļas nogali. Kad beidzas sezona, nedēļu vai divas jauniete atpūšas, lai pēc moča var kārtīgi noilgoties. «Aizvadītā sezona man bija pirmā, kad piedalījos visos Pasaules čempionāta posmos. 2012. gadā piedalījos dažos posmos, tuvāk Latvijai, lai izjustu čempionāta gaisotni un novērtētu sportistu profesionālo līmeni. Pirms tam, startējot Baltijas valstu sacensībās, piedalījos vienā grupā ar puišiem.» Viņa atklāj, ka Latvijā sieviešu motobraucēju skaits nav lielāks par desmit, līdzīgi esot Igaunijā un Lietuvā.

«Kad biju mazāka, daudzi bija pārsteigti par manu aizraušanos. Tagad pie tā ir pieraduši, jo arī Latvijā, ne tikai pasaulē, sieviešu motosports ir popularizējies.» Runājot par konkurenci, Samanta teic, ka tā esot liela. Līderes šobrīd esot spēcīgas sportistes no Austrālijas, Itālijas, Francijas un Vācijas. Kataras posmā tās praktiski bijušas visas. «Ar savu startu Arābu Emirātos esmu daļēji apmierināta. Protams, 19. vieta nav tas, ko vēlējos. Sīkāk analizējot rezultātus, ir bijusi izaugsme, un par to esmu priecīga. Esmu ieguvusi pirmos ieskaites punktus, kas man palīdzēs cīnīties par augstāku vietu čempionāta kopvērtējumā.» Viņa teic, ka šeit guvusi labu pieredzi, jo sacensības karstuma dēļ Katarā tika organizētas naktī apgaismotā trasē. Iepriekš Amerikā jau bija trenējusies apgaismotā trasē, tāpēc neliela pieredze jau bija. Samanta teic, ka mērķis noteikti sev ir jāizvirza, lai būtu uz ko tiekties. «Neko neiespējamu sev neesmu izvirzījusi. Zinu, ko esmu spējīga izdarīt. Centīšos trenēties, lai sasniegtu vēl labākus rezultātus.» Šobrīd Samanta galvenokārt trenējas Holandē un Beļģijā. «Mans treneris Avo Leoks nedodas līdzi uz katrām sacensībām un treniņiem. Tētis kopš bērnības ir palīdzējis trenēties, pasaka, kādas ir manas kļūdas, tāpēc arī viņu uzskatu par savu treneri. Tētis guva smagu traumu un motokrosā vairs nevar piedalīties. Tas var šķist nepieņemami, bet tieši viņš man piedāvāja nodarboties ar motokrosu. Citi domā, ka es to daru tēta dēļ, taču tā nav. Apzinos, ka bez motokrosa nespēju dzīvot, tas ir mans dzīvesveids.»

Bez veiksmes nevar

Motobraucēja uzskata, ka sportā vajadzīga arī veiksme, lai izvairītos no kritieniem. «Protams, man ir bijušas traumas. Taču uz tām skatos optimistiski, nevis pesimistiski. Lielākā daļa traumu un kļūdu tiek gūtas neuzmanības dēļ. Pēc tam visu analizēju, tā ir laba mācība.» Sportiste vēlas pilnveidot savu meistarību, lecot no tramplīna. «Kad biju mazāka, guvu traumas, tāpēc pret tramplīniem jūtu psiholoģisku bremzi. Tētis saka, ka es tos varu nobraukt. Pati jūtu, ka bailes jau sāku pārvarēt.» Samanta neslēpj, ka motosports prasa lielu finansiālo ieguldījumu. «Šķiet, vecāki visu atdod, lai varu piedalīties sacensībās. Viņi ir mans lielākais atbalsts. Protams, man ir savi sponsori. Latvijā startēju no MK Ape komandas, pasaules mačos – individuāli, bet šogad Holandes čempionātos – no šīs valsts VDLAAR komandas, kas palīdz arī tehniski sagatavoties sacensībām.» Viņa uzsver, ka arī Latvijas Motosporta federācija ir ieinteresēta jauno motobraucēju izaugsmē. Pērn Latvijas komanda, kuru Samanta pārstāvēja dāmu klasē, piedalījās Nāciju čempionātā, ko federācija finansiāli atbalstīja.

Par laimi, līdz šim Samantai nav bijuši lieli pārdzīvojumi tehnikas dēļ. Viņa atceras Baltijas čempionāta sacensības, kad pēc pāris nobrauktajiem apļiem atskrūvējies sēdeklis un vajadzējis braukt, stāvot kājās. Uzņēmīgā sportiste bilst, ka līdz šim nav piedzīvojusi mirkli, kad vēlētos motosportu atstāt malā. «Ja ir bijušas neveiksmes, tad cenšos tikt pāri. Ģimene un draugi mani šādos brīžos uzmundrina.» Samanta teic, ka, no vienas puses, vieglāk esot startēt Latvijā, kur trases ir pazīstamas, taču, no otras puses, tā ir lielāka atbildība, jo mačus vēro tuvinieki, draugi un līdzjutēji, kas gaida no jaunās censones labus rezultātus.