Paš­iem savs pa­par­des zieds

© F64

Ne­at­ka­rī­gās žur­nā­lis­te In­ga Pa­par­de ar dzī­ves­bied­ru Ul­di Vī­to­lu un bēr­niem Jus­tu (8), Mi­ku (10) un Amē­li­ju (gads un 3 mē­ne­ši) Lī­go svēt­kus ik ga­du aiz­va­da lat­vis­kā ga­rā kup­lā ra­du pul­kā.

 Vi­ņi pa­ši uz­ska­ta, ka ir diez­gan kla­sis­ki svēt­ku svi­nē­tā­ji, to­mēr ir lie­tas, kas vi­ņu svi­nī­bas pa­da­ra īpa­ši ma­ģis­kas – paš­brū­vēts alus, da­bas tu­vums un In­gas uni­kā­lā uz­vār­da brī­nu­mai­nais no­slē­pums.

«Jā­ņus kat­ru ga­du pa­va­dām Ul­da mam­mas brā­ļa Jā­ņa Ho­lan­de­ra mā­jās Jaun­pri­cē­ni, kas at­ro­das Ko­cē­nu no­va­dā ne­tā­lu no Sie­ti­ņie­ža,» at­klāj žur­nā­lis­te un ie­sa­ka Gau­jas kras­tā eso­šo Sie­ti­ņie­zi vis­maz vien­reiz dzī­vē ap­mek­lēt kat­ram Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­jam. Ša­jās mā­jās ne­tā­lu no Gau­jas kopš iz­se­niem lai­kiem saim­nie­ko­ju­ši Ul­da vec­ve­cā­ki, tā­pēc arī vi­ņa Lī­go svēt­ku at­mi­ņas sais­tās gal­ve­no­kārt ar ga­viļ­nie­ka mā­jās svi­nē­tiem saul­grie­žiem lat­vis­kā ma­nie­rē – ar uguns­ku­ru, vai­na­giem, sie­ru un alu. In­ga uz­ska­ta, ka īpa­šu svēt­ku dzirk­sti un dzī­vī­gu­mu svi­nī­bām pie­šķir kup­lais bēr­nu pul­ciņš: «Sva­rī­gā­kais, kas vie­no mū­su ģi­me­nes, ir bēr­ni – mū­su kom­pā­ni­jā ir sep­ti­ņi bēr­ni ve­cu­mā no vie­na līdz 12 ga­diem. Tas, pro­tams, ra­da rū­pes, bet ta­jā pa­šā lai­kā arī ro­sī­bu un jaut­rī­bu. Ir grū­ti ie­do­mā­ties, kā­di bū­tu Lī­go svēt­ki, ja ap­kārt ne­bū­tu bēr­nu. Bie­ži mū­su bēr­niem pie­pul­cē­jas ci­tu ra­du un drau­gu bēr­ni!»

Alus, siers un pī­rā­gi

In­gas un Ul­da ģi­me­nē Jā­ņi ir rei­ze, kad ko­pā sa­nāk gan­drīz 20 ra­du un ļau­jas dzī­rēm tik die­nu ga­ru­mā, cik at­ļauj brīv­die­nas ka­len­dā­rā. «Pie mums viss ir kla­sis­ki – tra­di­ci­onā­lais Jā­ņu siers un paš­tai­sīts alus,» se­ci­na Ul­dis. Alus brū­vē­ša­nas mā­ku ap­gu­vis na­ma­tēvs Jā­nis Ho­lan­ders, ku­ram par go­du arī no­ris svi­nī­bas. «Paš­brū­vē­tais alus kat­ru rei­zi no­ga­ta­vo­jas ci­tā lai­kā, tā­dēļ tas ik­reiz sa­nāk ci­tāds. Man pa­šai šis alus vis­la­bāk gar­šo pār­is die­nas pēc Jā­ņiem – tad tas ir rik­tī­gi ie­rū­dzis,» svēt­ku dzi­ru rak­stu­ro In­ga. Pār­sva­rā gal­dā tie­kot celts siers, da­žā­das uz­ko­das, sa­lā­ti un paš­cep­ti pī­rā­gi. In­ga at­zīst, ka pa­šai ne­at­lie­kot daudz lai­ka pa­vār­māk­slas še­dev­ru ga­ta­vo­ša­nai, tā­pēc at­klāj vien­kār­ši un ātr­i pa­ga­ta­vo­ja­mu sa­lā­tu re­cep­ti, kas lie­lis­ki pa­pil­di­na jeb­ku­ru svēt­ku mie­las­tu. «Ne­pie­cie­ša­mas da­žā­das sa­lāt­la­pas, sa­griez­ti ķir­šu to­mā­ti­ņi, gur­ķis, Fi­ta­ki siers un maz­liet eļ­ļas. Garš­vie­las šiem sa­lā­tiem nav va­ja­dzī­gas, jo siers ir sāļš un iz­šķīs­tot vei­do mēr­ci. Šo re­cep­ti man ie­mā­cī­ja ma­na mam­ma An­na Pa­par­de. Ga­ta­vo­jam tā­dus ēdie­nus, ko ir ēr­ti ie­vie­tot gro­zi­ņos un pa­ņemt līdz­i pie uguns­ku­ra, kur no­ri­si­nās va­ka­ra ot­rā da­ļa,» vi­ņa sa­ka. Vēl kā­da vien­kār­ša re­cep­te: ņem ķie­ģe­lī­ša mai­zi, kat­ru ri­ku sa­da­la četr­ās da­ļās un no­ziež ar kā­du no svai­ga­jiem sie­riem (vis­la­bāk Mas­car­po­ne), vir­sū liek maz­sā­lī­tu la­si vai kā­du ci­tu zi­vi. Var­būt nav tik lat­vis­ki – bet gar­šī­gi gan!

Svēt­ku svi­nē­ša­na sā­ko­ties jau pa die­nu. Mam­mas un bēr­ni no pļa­vas pu­ķēm vij vai­na­gus, ku­rus pa­pil­di­na ar vī­ru no me­ža at­nes­ta­jām pa­par­dēm un ozo­la za­riem. Saim­nie­ces rū­pē­jas par svēt­ku gal­du. «Pēc tam sē­ža­mies ap gal­du, pa­va­ka­ri­ņo­jam, pār­ru­nā­jam da­žā­dus no­ti­ku­mus, bet, kad sāk krēs­lot, do­da­mies pie uguns­ku­ra.»

Sa­de­dzi­na slik­tās do­mas

Vai­na­gu pī­ša­na In­gas ģi­me­nē ir ne­mai­nī­ga tra­dī­ci­ja. «Ne­tā­lu no mā­jām ir pļa­va ar vi­sām ie­spē­ja­ma­jām pu­ķēm. Mū­su vai­na­gos ob­li­gā­ti jā­būt ozo­lam un pa­par­dēm, bie­ži ie­pi­nam arī ma­da­ras, ro­zā pe­oni­jas un jas­mī­na zie­dus krāš­ņu­mam un smar­žai,» stās­ta In­ga un at­klāj, ka Lī­go va­ka­rā pie svēt­ku ro­tas tie­kot pat ka­ķis. Tā kā pats na­ma­tēvs ir Jā­nis, vi­ņam par go­du tie­kot grez­ni iz­puš­ķots krēsls sai­mes gal­da ga­lā un uz­pīts vis­krāš­ņā­kais svēt­ku vai­nags.

Ul­da uz­de­vums svi­nī­bu lai­kā gā­dāt par uguns­ku­ru – pa­ras­ti tas esot tik augsts, ka pār­lēkt nav ie­spē­jams, tā­pēc dro­šī­bas ap­svē­ru­mu dēļ šā­da ie­spē­ja pat ne­tie­kot iz­ska­tī­ta. «Bēr­ni dau­zo­ties mē­ģi­na pār­lēkt uguns­ku­ra vie­tai nā­ka­ma­jā die­nā. Pa­ši esam lē­ku­ši arī svēt­ku va­ka­rā,» vi­ņa at­ce­ras. In­ga stās­ta, ka cī­tī­gi tie­kot gla­bā­ti ie­priek­šē­jo ga­du vai­na­gi, ku­rus Lī­go va­ka­rā sa­de­dzi­na uguns­ku­rā. «Ar šo dar­bī­bu sim­bo­lis­ki sa­de­dzi­nām vis­as slik­tās do­mas un ne­lā­gos no­ti­ku­mus, lai sāk­tu at­kal jaun­u ga­da ap­li un at­vēr­tos va­sa­ras bau­dī­ša­nai,» vi­ņa stās­ta. Va­ka­rē­ša­na pie uguns­ku­ra esot spon­tā­na: «Pa­ras­ti ejam ro­ta­ļās, ku­rās lab­prāt ie­sais­tās arī bēr­ni, pie­mē­ram, Āda­mam bij’ sep­ti­ņi dē­li, dzie­dam dzies­mas un ap­dzie­dam cits ci­tu.» Vis­i lī­go­tā­ji ik ga­du cen­šo­ties sa­gai­dīt arī sau­llēk­tu – vis­lie­lā­kais iz­ai­ci­nā­jums tas esot paš­iem ma­zā­ka­jiem svi­nē­tā­jiem. «Ap­ņem­ša­nās sa­gai­dīt sau­llēk­tu ir kat­ru ga­du, ta­ču tas iz­do­das ti­kai paš­iem lie­lā­ka­jiem – Mi­kum un Ul­da mā­sī­cas Da­ces mei­tai San­tai (12 ga­du),» pa­stās­ta In­ga.

Lus­tī­gas at­mi­ņas

Ar Lī­go svēt­kiem sais­tās arī In­gas uni­kā­lais uz­vārds. «Man ļo­ti pa­tīk mans uz­vārds – tas šķiet rets un skaists. Vi­dus­sko­lā man bi­ja sko­lo­tājs, kurš ma­ni dē­vē­ja par pa­par­des zie­du. Mans ve­cais­tēvs bi­ja Jā­nis Pa­par­de, un arī mans brā­lis ir Jā­nis Pa­par­de, kurš jau ot­ro ga­du svēt­kus svin Lon­do­nā,» In­ga ar lep­nu­mu stās­ta. Vi­ņa at­zīst, ka bēr­ni ir tau­jā­ju­ši par pa­par­des zie­du un mē­ģi­nā­ju­ši iz­prast, kur pa­slē­pu­sies mūž­za­ļā auga ro­ta, ta­ču mam­ma ne­vē­las sa­bo­jāt prie­ku un vieš at­va­sēs ce­rī­bu sa­kot: «Kad iz­aug­si, ie­rau­dzī­si!» Da­lo­ties at­mi­ņās par bēr­nī­bas Jā­ņiem, vi­ņa teic, ka at­mi­nas lus­tī­gu lī­go­ša­nu tē­va mā­jās un de­jas līdz rī­ta gais­mai. «At­ce­ros šīs svēt­ku rei­zes la­bāk par jeb­ku­ru jaut­rā­ko za­ļum­bal­li,» vi­ņa sa­ka un at­klāj, kā grie­zu­sies jaut­rā de­jā ar tē­ti.

Do­mā­jot par Lī­go svēt­ku iz­jū­tu, In­ga pa­už uz­ska­tu, ka lat­vie­ši ir diez­gan kaut­rī­ga tau­ta, tā­pēc ne vien­mēr tās būs jes­tras ak­ti­vi­tā­tes un eks­pre­sī­vas svi­nī­bas. Ta­ču tas ne­trau­cē mī­ļi un ra­do­ši svi­nēt Lī­go svēt­kus ģi­me­nes lo­kā. «Īpa­šā­kais ir tas, ka Lat­vi­jas tau­tai ma­ģis­kais va­sa­ras saul­grie­žu laiks ir brī­dis, kad ap­stā­ties un pa­do­māt par nā­ka­mo dzī­ves cē­lie­nu (jo šim lai­kam nav jā­būt jaun­ajam ga­dam), no­ska­ņo­ties prie­cī­gai va­sa­rai un pie­pil­dīt ar po­zi­tī­vis­mu arī ap­kār­tē­jos. Do­mā­ju, ka Lat­vi­jā vai­rāk rak­stu­rī­ga in­tī­ma svēt­ku svi­nē­ša­na. Bet man ir prieks, ka ir tā­das ko­pā sa­nāk­ša­nas rei­zes, kad vien­kār­ši ļau­ties at­pū­tai un ko­pā bū­ša­nas bau­dī­ša­nai. Nā­ka­mā šā­da ra­du sa­tik­ša­nās rei­ze mums ir gan bēr­nu dzim­ša­nas die­nas svi­nī­bas va­sa­rā, gan kar­tu­pe­ļu ra­žas no­vāk­ša­na. Vie­nai no Ul­da mā­sī­cām Jo­lan­tai ir ide­ja rei­zi ga­dā vis­iem ra­diem ko­pā sa­tik­ties – kat­ru ga­du tā bū­tu ci­ta vie­ta un te­mats, pie­mē­ram, ar tēr­piem. Ir la­bi šā­das tra­dī­ci­jas ie­mā­cīt arī sa­viem bēr­niem, jo tie­ši vi­ņi ir dzī­ves­prie­cī­gas un piln­asi­nī­gas sa­bied­rī­bas pa­mats,» do­mā In­ga.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.