Festivāls katrā koncertā

© F64

«Uzkāpjot uz skatuves, gribas atdot sevi visu un redzēt, ka arī klausītāji netaupa sevi un rada atgriezenisku enerģijas apmaiņu,» atklāj mūziķis, grupas The Sound Poets dalībnieks Jānis Aišpurs. Sarunā ar Māju viņš stāsta par simboliskām atvadām, vasaras spilgtākajām skatuves emocijām un lietām, kas iedvesmo radīt.

Drīz vien aizejošo vasaru Jānis darbu ziņā vērtē kā ļoti samērīgu – jūnijs bijis mierīgāks laiks, kad pēc pavasara aktīvā darbu cēliena bijis brīdis iekrāt spēkus, lai jau jūlijā un augustā nodotos pilnvērtīgai muzicēšanai un festivālu sezonai. «Mūziķiem tā ir ierasts, ka vasaras ir darbīgākais gada periods,» par darba plānu blīvumu nebēdā Jānis.

Mūzika, kam seko

Jau sestdien, 16. augustā, The Sound Poets glāsmainā mūzika saliedēs fanus koncertā Siguldas pilsdrupās. «Pēc mūsu grupas koncerta Palladium koncertzālē pagājušā gada nogalē, kuru arī rīkojām pašu spēkiem, mēs guvām neizsakāmu gandarījumu satikt savus klausītājus. Šādi lieli koncerti ir kā svētki, kā tāda mājas ballīte, kurai gatavojies īpaši – kad paši ceļam skatuvi, paši dekorējam un plānojam. Kopš albuma Tavs stāsts izdošanas ir noiets viens maziņš etaps un gribas šim laika posmam pielikt kādu pieturzīmi un atskatīties uz padarīto, jo jau rudenī mēs ejam studijā un sākam darbu pie nākamā albuma,» nodomus neslēpj Jānis. Ar šo koncertu grupa saviem klausītājiem vēlas pateikt simbolisku «uz redzēšanos» un paziņot, ka tagad nolēmuši atkal drusku pastrādāt, lai pēc kāda laika priecētu ar jaunām kompozīcijām. Protams, neiztikt arī bez kāda vēl nedzirdēta akordu virknējumua, kas ierosinās klausītājos patīkamas gaidas. «Muzikālais materiāls dziesmu vācelītē ir sakrāts, tagad atliek tikai strādāt pie tā tīri tehniski, lai vēlāk nodotu klausītāju vērtējumam,» viņš apstiprina.

Līdz šim sasniegto Jānis vērtē pozitīvi un neslēpj gandarījumu par rezultātu. «Mēs izjūtam, ka mūsu mūzika ir uzrunājusi. Tas, kas mēs esam pašlaik, un tas, kur mēs dodamies, ir tikai un vienīgi mūzikas nopelns. Tas nav nekāds stiprais onkulis aiz mūsu muguras, bet gan mūzika, kas iet mums pa priekšu un kam mēs sekojam gan kā indivīdi, gan kā kolektīvs. Tas ir tas, par ko ir liels prieks – mūzika ir mūsu spēcīgākā seja. Tāpat gandarījums, ka mūzika palīdzējusi mums arvien vairāk spēlēt un mums ir iespēja būt sadzirdētiem, piedaloties koncertos un festivālos,» atzīst grupas dalībnieks.

Atdot sevi visu

Atgriezenisko saikni ar klausītājiem neesot viegli raksturot, tomēr tā nenoliedzami pavadot katru grupas uzstāšanās reizi. «Tā ir maģiska sajūta, kad šķiet, ka starp grupu un klausītāju veidojas elektriska saite un enerģija šaudās turpu šurpu abos virzienos, bet, nokāpjot no skatuves, ir sajūta kā tikko no rozetes izvilktam akumulatoram, kurš pārpārēm uzlādēts ar enerģiju,» mūziķu un klausītāju mijiedarbību raksturo Jānis. Atmiņās apkopojot visu koncertu dāvātās emocijas, visspilgtākās piedzīvotas šīs vasaras festivālā Positivus – tas bijis īpaši un maģiski no sākuma līdz pat beigām. «Atmosfēra bija tik patīkami nokaitēta, klausītāji bija sapulcējušies jau krietni pirms koncerta un jau no pirmā akorda bija jūtama enerģijas šaudīšanās. Koncertam beidzoties, mēs visi bijām kā viens – koncerts aizritēja kā elpas vilcienā. Tas bija fantastiski,» Jānis neslēpj prieku.

Piedzīvojot šādus brīžus, emocionālā latiņa tiekot uzlikta vēl pāris pakāpienu augstāk nekā iepriekš un to katru reizi gribas sasniegt no jauna. «Pēc šīs emocionālās mērauklas mēs mērām to, kā gribam atdot sevi, lai cilvēki mūs sadzirdētu, kā arī to, ko gribam saņemt no viņiem atpakaļ. Šovasar mums ir jauna tradīcija, kad vēlamies, lai festivāls būtu katrā koncertā – lai ir svētku sajūta, uzejot uz skatuves. Gribas atdot sevi visu klausītājam un sajust, ka arī viņš netaupa sevi un atdot šo enerģiju. Tā mēs cits citu uzlādējam.»

Kopīga radīšana

Dziesmas, kas ir mūziķu spēcīgākais ierocis un, kā iepriekš atzina pats Jānis, arī seja, atnākot visneiedomājamākajos brīžos un situācijās. «Citreiz atnāk kāds muzikāls impulss, pamatdoma, ko ierakstu telefonā vai vienkārši atceros, bet dziesmas lielākoties radām mēs visi kopā. Kad gribas radīt, mēs saliekam mašīnās visu studijā esošo un dodamies kaut kur prom no pilsētas un iekārtojam radošo nometni. No muzikālās idejas, ko es vai kāds cits grupas dalībnieks parāda, kopā uzaudzējam dziesmu – ļaujamies brīža sajūtām, un katrs atrod to, ko grib ar šo dziesmu pateikt. Radīšanas process nebūt nav tāds, ka es viens pats komponēju, izdalu pārējiem notis un saku: «Re ku’, džeki, spēlējam!» Tajā slēpjas grupas burvība, ko kopā izbaudām. Mēs esam kolektīvs un kopīgi radām to, ko spēlējam,» Jānis stāsta.

Dziļdomīgie dziesmu vārdi savukārt pagaidām ir tikai Jāņa lauciņš. Viņš atzīst, ka dziedāt latviešu mēlē nav nejauša izvēle: «Bija iznākušas dziesmas Emīlija, Kalniem pāri un Nāc līdzās, kad es sapratu, ka negribu šo albumu lirikas ziņā kā tādu gogelmogel, kur ir dažādas valodas, tāpēc visas dziesmas ir latviski. Albums ir vesels mākslas darbs, nevis izlase, tāpēc bija šāds lēmums. Taču paradoksāli, ka visām dziesmām pirmie teksti ir bijuši angliski.»

Dziesmu ietērpt vārdos

Stāstot par dziesmu tapšanu, Jānis nenoliedz valodas izvēles saikni ar latviešu valodas emocionālo nokrāsu: «Lai cik labi mēs mācētu svešvalodu, primārā valoda, kurā mēs visprecīzāk spējam izteikties, ir dzimtā. Tāda bija arī mana sajūta, rakstot vārdus, – man gribējās censties parādīt mūsu valodas krāšņumu, lai tas nepaliek tikai sarunvalodas līmenī.»

Jānis sola, ka latviskā stīga viņu dziesmās turpināsies. «Par jauno albumu vēl neesam izlēmuši, kāds būs valodas sadalījums, bet ir skaidrs, ka latviešu valodā dziesmas būs,» viņš saka un pēc mirkļa vien nosmej, «ja gribi kādu sasmīdināt, pasaki skaļi savus plānus.» Padomu par tekstu radīšanu Jānim reiz iedevis mūziķis Gustavo jeb Arstarulsmirus. «Viņš teica, ka svarīgi ir zināt, ko gribi pateikt, jo vārdi vēlāk tik un tā atnāks paši. Ja nezini, ko gribi pateikt, vari likt uz papīra vienalga cik vārdu, bet tie pateiks tieši neko. Tā bija rakstot arī albuma Tavs stāsts dziesmas – vispirms šķita svarīgi saprast, ko vēlos pateikt ar šo mūziku. Vēlāk dziesmu ietērpt vārdos bija salīdzinoši viegli, jo bija doma. Tas ir mazdrusciņ pagāniski maģisks rituāls, kad vārdi paši nāk, bet tev tikai tos mazliet jāpakoriģē un jāsarindo, lai viss atbilst mūzikai.»

Vijolnieka gaitas

Atskatoties uz mūzikas ceļu, Jānis to vērtē kā apzinātu un neapzinātu vienlaikus. «Līdz mūzikai nonācu apmēram 4. klasē, un tie pat nebija mani vecāki, kas mani aizveda uz mūzikas skolu. Skolā klasē ienāca viens onkulītis un prasīja, kurš grib spēlēt klavieres, un es biju viens no trim, kas nedomājot pacēla roku. Aizgāju no skolas mājās un pateicu vecākiem, ka šodien pieteicos klavierēs. Gadu nogāju mācīties klavieru pulciņā, bet pēc tam startēju mūzikas skolā,» viņš attin atmiņu pavedienu. Mūzikas skolā, tiesa gan, Jānis iestājies kā vijolnieks, bet šodien smej, ka par viņa «vijolnieka gaitām vēsture klusē». «Pianistos mani nepaņēma, jo pirksti esot par strupu, tāpēc atlika vien spēlēt vijoli. Nebija ļaunuma bez labuma – man bija ļoti laba solfedžo pasniedzēja, kas pavēra durvis uz kompozīciju. Arī obligāto klavieru pasniedzējs mani ieveda klavieru un mūzikas pasaulē. Mācoties mūzikas skolā, sāku rakstīt pats savu mūziku un iemīlējos klavierēs – nezinu, kā būtu bijis, ja tas būtu specialitātes instruments. Man ļoti paveicās ar skolotāju, kurš nevis lika dragāt etīdes un gammas, bet viņš noskaidroja, kāda mūzika man patīk, piemeklēja man repertuāru, skaidroja, ka mūzika ir kaut kas vairāk nekā tikai uzrakstīts notīs.»

Vijole pašlaik glabājas vecāku mājās futlārī, no kura ik pa laikam tikai jānoslauka putekļi. «18 gadu laikā, kopš esmu pabeidzis mūzikas skolu, apmēram desmit reižu esmu paturējis vijoli rokās, un ir viens skaņdarbs, ko protu nospēlēt. Nesen radās impulss, ka vienā dziesmā varētu vijoli iekļaut kā papildu nokrāsu. Bet vispār man nekad nav bijusi emocionālā saikne ar vijoli, tāpēc tā vienkārši stāv un put,» Jānis nosmej.

Mācību stundas

Skolā Jānis bijis aktīvs kora dziedātājs, tādēļ arī vēlāk, reizē ar vidusskolas absolvēšanu, iestājies korī Kamēr, kas kļuva par vienu no viņa nozīmīgākajām muzikālās izglītības iestādēm. «Pie Māra Sirmā dziedāju astoņus gadus, izbraukājām pasauli, piedalījāmies koncertos, bet manu astoņu gadu cēliens beidzās ar to, ka uzvarējām prestižākajā amatierkoru konkursā un ieguvām Eiropas Grand Prix. Tas sakrita ar laiku, kad sapratu, ka šajā ceļa posmā esmu sevi izsmēlis, tāpēc 2004. gadā pieliku punktu savām kordziedātāja gaitām. No Māra Sirmā un būšanas korī es esmu daudz mācījies par mūziku un ziedošanos tai,» atzīst Jānis.

Drīz vien pēc korista gaitu beigām, 2006. gadā, kopā ar draugu Artūru Eglīti Jānis joka pēc nodibinājis grupu S.P.B., kas līdzīgi kā kordziedāšana bijusi laba mācību stunda. «S.P.B. bija must have experience, kas ļāva uzkrāt pieredzi, kuras mums trūka, lai jau 2011. gadā kopā ar Normundu (grupas ģitārists – aut.) dibinātu The Sound Poets. Un nevis bakstītos tumsā, bet jau mērķtiecīgi darbotos šajā laukā,» grupas dalībnieks atceras.

Aizkustina patiesums

Atbildot, kas spēj aizkustināt saviļņojošo dziesmu autoru pašu, Jānis nešaubīgi teic, ka tas ir patiesums – gan cilvēkos, gan mākslā. «Mani spēj aizkustināt citu cilvēku emocijas, līdz mielēm, līdz kaulam patiesas lietas, kas ir uz manas frekvences. Arī koncertos ir patīkami redzēt emocijas cilvēku sejās un ķermeņa valodā. Citreiz, ieraugot kādu raudošu cilvēku, pašam ir jāiekož lūpā un steigšus jādomā par kaut ko citu, lai nebūtu valgas acis. Tie ir ļoti saviļņojoši mirkļi. Bet no mākslas formām visvairāk mani saviļņo mūzika un kino. Bieži ir tā, ka kino saviļņo tieši tie stāsti, kas papildināti ar trāpīgu mūziku. Reizēm tā ir arī dzīvē, kad, atrodoties kādā pasakainā vietā, šķiet – ja vēl skanētu tā mūzika,» viņš ir atklāts. Jānis domā, ka, patiesuma stīgai mākslā varētu vilkt līdzības ar Jauno Rīgas teātri, kur «valda nevis vecā dramaturģijas skola, bet kur ir cilvēciskais faktors, kad skatītājs pārdzīvo līdzi aktierim, jo pilnībā indentificē sevi ar to, kas notiek uz skatuves».

Jaunu kompozīciju radīšanai un iedvesmai palīdzot arī mājas – vieta, kurā «cilvēks, līdzīgi kā uz skatuves, ir pilnīgi bez jebkādiem aizsargiem un barjerām». «Mājas ir vieta, kur ir miers un kur var atjaunot savus spēkus. Tā ir vide, kuru cilvēks izveido tādu, kādu grib, – pēc sava ģīmja un līdzības. Daudz dziesmu ir sacerētas mājās,» atzīst Jānis. Pēc viņa domām, «mājas ir katra mazā mikropasaulīte, savs štābiņš», kurā pārņem bērnības bezrūpība un kur atgriezties pat pēc kārtējā dzīves kūleņa.

Svarīgākais