ESI VESELS: Kas ir leikoze un kā to atpazīt?
«Leikoze? Pasarg’ Dievs, tas jau asins vēzis! Kurš saslimst – ar to ir cauri,» spriež vidusmēra cilvēks, kuram pašam ar šo slimību nav iznācis saskarties. Taču gadās, ka turpat līdzās dzīvo un strādā kāds, reizēm pat tuvs radinieks, kuram ir šī diagnoze, tikai viņš par to citiem nestāsta. Hematologi, diendienā ārstējot pacientus ar leikozi, novērojuši, ka apkārtējo attieksme mēdz būt neadekvāta – no slimīgas ziņkāres līdz neveiklai klusēšanai vai sīkumainai aizbildniecībai, un diemžēl nav izslēgti arī diskriminācijas mēģinājumi, piemēram, darba tirgū.
Kas īsti ir leikoze un ko mums par to derētu zināt – to Māja jautāja profesorei Sandrai Lejniecei, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas vadītājai.
– Kas ir šī slimība, kuru tautā sauc par asins vēzi?
– Leikoze ir ļaundabīgs audzējs, kurš sākas kaulu smadzenēs. Ir vairāki asins šūnu veidi, un no jebkuras asins šūnas kaulu smadzenēs var attīsties akūta vai hroniska leikoze, abām ir dažādi apakšvarianti. Latvijā vistipiskākā ir hroniska limfoleikoze, ko konstatē 25% no visiem leikozes gadījumiem, katru gadu to pirmoreiz diagnosticējam apmēram 110 cilvēkiem, kamēr citas leikozes veida – hroniskas mieloleikozes – gadījumu ir aptuveni 20.
– Vai leikoze tiek diagnosticēta agrīni?
– Tas atkarīgs gan no slimības veida, gan no paša pacienta un viņa ģimenes ārsta rīcības. Ar hronisku leikozi cilvēks nereti jūtas labi, un tikai paaugstinātais leikocītu skaists asinsainā norāda, ka kaut kas nav kārtībā, bet ne vienmēr šāds cilvēks tiek nosūtīts pie hematologa. Ne visi dodas pie ārsta arī tad, kad pasliktinās pašsajūta – parādās nogurums, nespēks, miegainība, svara zudums. Daudzi to skaidro ar stresu, ekonomisko krīzi, lielo slodzi darbā vai vienkārši ar vecumu. Daži atrod sev palielinātus limfmezglus, bet tik un tā pie ārsta neiet, un, kad beidzot viņi nonāk mūsu redzeslokā, iztaujājot varam saprast, ka hroniska leikoze acīmredzot ir jau vairākus gadus. Ja saslimst ar akūtu leikozi, tad parasti ir paaugstināta temperatūra, var būt asiņošana, anēmija, un tad pacients diezgan drīz nonāk vai nu pie ģimenes ārsta, vai, ja ir ļoti slikti, viņu nogādā slimnīcā neatliekamās palīdzības brigāde.
– Kā ģimenes ārstiem sokas ar leikozes atklāšanu?
– Ja ģimenes ārsts nozīmē asinsanalīzi tajā brīdī, kad pacients ir atnācis, tad leikozi atšķirt var, jo vienmēr ir izmaiņas asinsainā. Problēma ir tā, ka diezgan bieži analīzes neveic, bet pacientam, kurš sūdzas par nespēku, iesaka lietot vitamīnus vai uztura bagātinātājus. Bet, protams, tas viss ir atkarīgs no daudziem subjektīviem faktoriem – cik drīz cilvēks ir gājis pie ārsta, cik drīz nozīmēta asinsanalīze un pēc cik ilga laika pacients nolemj pildīt ģimenes ārsta ieteikumu un doties pie hematologa.
– Tas droši vien ir liels stress, kad tiek paziņota ļaundabīgas slimības diagnoze?
– Šajā situācijā jebkuram cilvēkam stress ir normāla fizioloģiska reakcija. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri šā stresa iespaidā saņemas, kaut ko izmaina savos paradumos, ļoti nopietni izturas pret ārstēšanos, ievēro visus ārstu norādījumus. Diagnozes paziņošanas brīdis pacientiem parasti paliek spilgtā atmiņā, viņi ļoti labi atceras, kādiem vārdiem ārsts to pateicis un izskaidrojis.
– Vai pietiek laika visu pamatīgi izrunāt?
– Mēs tam diemžēl varam atvēlēt tikai ierobežotu laiku. Ir diagnozes, kur mēs varam pacientam izsniegt drukātu materiālu par viņa slimību – lai izlasa – un tad izrunāt, kas nav skaidrs. Arī mūsu klīnikas medmāsas piedalījās informatīvā bukleta sagatavošanā. Protams, pacientam būtu labāk, ja ar viņu runātu vairāk. Par psihologa vai psihoterapeita palīdzību, kas daudziem varētu noderēt, valsts nemaksā. Bet visbūtiskākais ir ticēt ārstam, pie kura cilvēks iet, ticēt, ka viņš var palīdzēt.
– Kāds ir «statistiski vidējais» leikozes pacients?
– Ar akūtu leikozi slimo diezgan daudz gados jaunu cilvēku. Mēs ārstējam arī tādas slimības, kas pieskaitāmas limfomu grupai – kā Hodžkina slimība, tur pacientu vidējais vecums ir ap 25 gadi, mēs viņus ārstējam un izārstējam. Limfoleikozes gadījumā tipisks pacients varētu būt 65 gadus vecs cilvēks, kuram nejauši atrastas izmaiņas asinsainā. Pacientu vidū ir vīrieši un sievietes, laucinieki un pilsētnieki, visu vecumu, daudzu profesiju, visdažādāko reliģisko un politisko uzskatu pārstāvji.
– Cik liela loma leikozes attīstībā ir ģenētiskiem faktoriem, cik – vides apstākļiem un nepareizam dzīvesveidam?
– Ir pierādīts, ka leikozes biežāk piemeklē pacientus ar Dauna sindromu, bet gadījumi, kad nosliece uz leikozi tiek pārmatota ģimenēs, ir ļoti reti. Parasti leikozi izraisa kāds ārējs faktors. Uzskata, ka tā ir radiācija, kā arī dažādas vielas, kas ir sadzīves ķīmijas līdzekļos un arī pārtikas produktos. Mūsu organisms un imūnsistēma pie tādām «ķīmijām» nav pieradināta. Rietumeiropā šis pieradums tika veidots pakāpeniski vairāku gadu desmitu laikā, bet pie mums visas šīs vielas nonāca uzreiz, tikko sākās attiecīgo preču imports. Atšķirībā no daudzām citām slimībām leikozes pacientiem nevar pārmest, ka viņi paši būtu kaut kā veicinājuši saslimšanu.
– Kāda ir leikozes ārstēšana un cik ilga?
– Tas atkarīgs no diagnozes. Ja tā ir akūta diagnoze, tad ir primāra ķīmijterapija, kas nozīmē ilgstošu atrašanos stacionārā. Ja ir hroniska leikoze, tad atkarībā no ārstēšanas varianta var būt arī tā, ka mēs izrakstām zāles, pacients tās mājās lieto, turpina strādāt un pēc diviem mēnešiem nāk uz kontroli. Limfomas gadījumā parasti pirmos sešus mēnešus ir intensīva terapija, pacients katru mēnesi vismaz septiņas dienas pavada stacionārā un īsti strādāt nevar, lai gan daļa spēj saplānot darbus arī šajos mēnešos, tas ir atkarīgs no diagnozes un darba rakstura.
– Daudzu medicīnas nozaru pārstāvji, tajā skaitā onkologi, norāda uz nepietiekamo valsts finansējumu medikamentu iegādei un jaunākās paaudzes medikamentu neiekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā. Kāda ir situācija hematoloģijā?
– Arī mums visi medikamenti ir kvotēti. Ja norma, ko valsts ir atvēlējusi, beidzas, un tad nāk cilvēks ar attiecīgu diagnozi, mums jāsaka: ja jūs būtu janvārī saslimis, tad jums šīs zāles būtu, bet tagad ir oktobris un zāles beigušās. Cilvēks ne pie kā nav vainīgs. Rodas likumsakarīgs jautājums: kāpēc tad es valstij maksāju nodokļus, ja valsts novēršas no manis šajā brīdī, kad man ir slikti? Un valsts no ļoti daudziem novēršas. Situācija ar jaunajiem medikamentiem ir traģiska. Tā vietā, lai visiem spēkiem meklētu iespējas, kā šos medikamentus tomēr nopirkt un pacientus ārstēt, ir perfekti izveidota sistēma, kā juridiski pareizi to atteikt. Saņemot atteikuma vēstuli, pacients nāk pie ārsta un izmisis jautā: ko tagad darīt? Šogad daudzi pacienti vērsušies ziedot.lv un saņēmuši palīdzību. Dažiem naudu saziedo draugi vai radinieki, piemēram, ja cilvēkam vajadzīgs medikaments, kurš vienam mēnesim maksā 6500 eiro un valsts tā iegādi nekompensē. Ļoti labi, ka cilvēki cits citam palīdz, bet valstij arī būtu jādomā par saviem iedzīvotājiem. Attieksmei pret onkoloģiju vajadzētu būt kā pret ļoti lielu, valsts līmenī risināmu problēmu.
– Cik liela ir atšķirība ārstēšanas rezultātos ar vecākās un jaunākās paaudzes medikamentiem?
– Ļoti liela. Klasisks piemērs: kad es sāku strādāt, hroniskas mieloleikozes pacienti, saņemot ķīmijterapiju, dzīvoja maksimāli trīs gadus. Tagad ir jauni medikamenti, kurus lietojot, pacienti dzīvo 25–30 gadus vai ilgāk, un šobrīd jau ir runa, ka viņus varēs izārstēt pilnīgi. Tā kā, parādoties lētākiem medikamentiem, šī terapija vairs nav tik dārga, valsts lielākai daļai pacientu par to maksā. Limfomas gadījumā ir līdzīgi: ja var lietot monoklonālo antivielu, ārstēšana ir daudz efektīvāka, bet tā atkal ir naudas summa, ko valsts vai nu apmaksā, vai neapmaksā. Daudzos gadījumos, lietojot jaunākās paaudzes medikamentus, ir jūtami labāks tiešais efekts uz audzēju, ilgāks laiks līdz nākamajam slimības recidīvam un dzīvildze kopumā. Atšķirība ir milzīga – tie nav mēneši, tie ir gadi. Šobrīd ir arī efektīvi jaunākie medikamenti, kas samazina sliktu dūšu, kas palielina leikocītu skaitu un faktiski ļauj ķīmijterapiju pārciest tā, ka cilvēks nejūt nekādu sliktumu.
Ikviens pacients, ieejot internetā, redz, kurš medikaments viņa diagnozes gadījumā var palīdzēt vislabāk, un, ja valsts par to nemaksā, ir ļoti skumji.
– Ja cilvēks reiz ārstējis leikozi, vai viņš paliek hematologu redzeslokā visu atlikušo mūžu?
– Tā tas ir. Ja slimnieks izveseļojas, ir vajadzīgas regulāras kontroles. Mums ir pacienti, kurus pazīstam jau 25 gadus, redzam, kā izaug viņu bērni un mazbērni. Un tas ir tas pozitīvais moments mūsu darbā, ka tu redzi, ka cilvēks dzīvo un viss notiek tā, kā arī vajadzēja būt.
***
Pacienta pieredze: pašsajūta man ir laba
Stāsta Harijs (81):
– Katru gadu apmeklēju ģimenes ārstu, lai veiktu vispārējo veselības pārbaudi – kardiogrammu, asinsanalīzes un citas pārbaudes. Februārī ārsts man pateica, ka asinsainā ir paaugstināts leikocītu skaits, un deva norīkojumu uz Linezera slimnīcu. Pieņemšanā ārste konstatēja, ka man ir hroniska limfoleikoze un tad vēl arī perifēra un abdomināla limfadenopātija, un mērena skleromegālija – tos vārdus es nesaprotu. Viņa mani nosūtīja uz slimnīcu. Pašsajūta man bija un arī šobrīd joprojām ir laba, nekādas sāpes nejūtu, vienīgi padusēs un pie kakla ir tādi uzpampumi. Ja es nebūtu aizgājis pie ārsta un veicis asinsanalīzi, tad joprojām domātu, ka man nekas nopietns nekaiš. Maijā es biju slimnīcā apmēram piecas dienas, man deva sistēmu katru dienu no rīta un tad vēl zāles. Kad gāju mājās, izrakstīja vēl zāles, pēc pusotra mēneša atkal bija jāiet uz sešām dienā slimnīcā un nākamreiz būs jāiet oktobra beigās. Turpinu lietot arī savus parastos medikamentus, ko nozīmē ģimenes ārsts, – pret paaugstinātu asinsspiedienu, asinsritei u. c., hematoloģe pret tiem neiebilst. Viņa varbūt ir laba ārste, bet visu laiku darbojas mūžīgā steigā, operatīvi pasaka – tādas un tādas zāles, nākamreiz jābūt tad un tad, bet neiznāk laika pārrunāt jautājumus, ko es gribētu noskaidrot, piemēram, par fizisko slodzi. Visu mūžu esmu nodarbojies ar sportu, spēlējis tenisu, tikai pēdējos trīs gadus ne, varbūt vajadzētu atkal kaut ko darīt? Šo to uzzinu no informatīvajām lapiņām, kas man iedotas, bet daudz kas nav skaidrs, un tā es arī dzīvoju. Cik esmu ievērojis, tie pacienti, kuri tur nāk, arī daudz smagāki slimnieki, ir noskaņoti diezgan optimistiski.