MĒNEŠA JUBILĀRS: Le­ons Brie­dis

«Šo­brīd at­ro­dos vis­la­bā­ka­jā dzī­ves brī­dī. Ja tā ne­no­tik­tu, tad bū­tu grū­ti strā­dāt un rak­stīt. Jū­tos sa­ska­nī­gi pats ar se­vi, es­mu ie­gu­vis dvē­se­les mie­ra stā­vok­li. Viss rit da­bis­ku gai­tu, un no­tiek il­gi gai­dī­tā at­grie­ša­nās pie se­vis ci­tā kva­li­tā­tē. Tas ma­ni ie­prie­ci­na,» 65. dzim­ša­nas die­nas priekš­va­ka­rā sa­ka dzej­nieks Le­ons Brie­dis, ku­ram 16. de­cem­brī būs vel­tīts ju­bi­le­jas kon­cer­tuz­ve­dums.

Tam dots no­sau­kums At­zie­di, dvē­se­le tā­pat kā po­pu­lā­rā dzej­nie­ka pa­ša mī­ļā­ka­jam dze­jo­lim, ku­ram Rai­monds Pa­uls sa­vu­laik uz­rak­stī­ja me­lo­di­ju, bet klau­sī­tā­ji šo sla­ve­no dzies­mu ie­mī­ļo­ja Mir­dzas Zī­ve­res iz­pil­dī­ju­mā. Par go­du ju­bi­le­jai kla­jā nāks arī dzej­nie­ka jaun­ais dze­jo­ļu krā­jums Eņ­ģe­ļu lid­lauks.

Birst no vi­sām pie­dur­knēm

Ne­vil­to­tas sir­snī­bas un vien­kār­šī­bas caur­strā­vots, dzej­nieks stās­ta par vie­nu no har­mo­ni­jas avo­tiem – tas ir ne­se­nais brau­ciens Dze­jas die­nās uz dzim­to Ma­do­nas no­va­du, Mēt­rie­nu, kur dzej­nieks ne­esot bi­jis 15 ga­du. Ap­mek­lē­jis sa­vas Gran­ti­ņu mā­jas, ar sil­tu acu ska­tie­nu ap­mī­ļo­jis ve­cos ce­riņ­krū­mus un pa­tei­cī­bā va­rē­jis no­liekt gal­vu, jo te saim­nie­ko la­bi ļau­dis. «Dzim­tās pus­es bēr­nī­bas avots, kurš šķi­ta, ka ir aiz­sē­rē­jis un at­stāts no­vār­tā, jo­pro­jām ir dzīvs. Tas de­va pa­pil­du im­pul­su un spē­ku. At­grie­ša­nās no­ti­ka īs­ta­jā brī­dī, sa­sto­po­ties ar īs­ta­jiem cil­vē­kiem, no­vad­nie­kiem, un tas ie­dves­mo­ja ga­da no­ga­lei. Var­būt šī ie­dves­ma ne­pa­me­tīs il­gā­ku lai­ku. Pie­pe­ši at­ta­pos, ka bēr­nī­bas at­mi­ņas ir dzī­vas, ie­spai­di un da­ba, kas al­laž de­vu­si spē­ku, dzim­tās pus­es lie­lais sir­snī­gums un la­bes­tī­ba. Ne­vi­ļus īsts, pa­tiess pa­ci­lā­tī­bas un sa­viļ­ņo­ju­ma brī­dis, kurš jau ilgst vai­rā­kus mē­ne­šus. Dievs dod to ne­pa­zau­dēt,» po­ētis­ki sa­ka dzej­nieks. Ta­gad viņš, tē­lai­nāk iz­sa­ko­ties, dzī­vo­jot ne­vis kaut kā­dā māk­slī­gā pār­ta­pu­ma brī­dī, bet da­bis­kā pār­vei­des brī­dī, kad dze­jo­ļi birst no vi­sām pie­dur­knēm. Un arī bai­ļu vairs ne­esot, ka kaut kas dze­jā va­rē­tu sa­mi­sē­ties.

Rak­sta ar lo­ģis­ko ie­dves­mu

«Jau­nī­bā dzī­vo­ju ar emo­ci­onā­lo ie­dves­mu, bet ta­gad – ar lo­ģis­ku ie­dves­mu, jo ma­ni var pār­traukt rak­stīt jeb­ku­rā brī­dī kāds dzī­ves no­ti­kums, no­vir­zīt sā­ņus no aiz­sāk­ta dar­ba. Ag­rāk šķi­ta, ka darbs ne­at­grie­ze­nis­ki un uz mū­žiem ir pa­zau­dēts, ja kāds ma­ni pār­trau­ca. Ta­gad jeb­ku­rā brī­dī va­ru at­sākt rak­stīt dze­ju, un tā ir la­ba sta­bi­li­tā­tes sa­jū­ta.» Le­ons Brie­dis dzī­vē un sa­vā daiļ­ra­dē sa­snie­dzis brie­du­mu, mā­co­ties ne ti­kai no ci­tiem cil­vē­kiem, bet arī no se­vis, no sa­vām kļū­dām. «Šķiet, ap­mē­ram pirms pie­ciem sep­ti­ņiem ga­diem sā­ku sa­prast cil­vē­kus. Pirm­ām kār­tām bei­dzot es­mu sā­cis sa­prast pats se­vi un va­ru sa­prast arī ci­tus. Cil­vē­kus pie­ņe­mu tā­dus, kā­di vi­ņi ir, ne­pra­su, lai vi­ņi bū­tu tā­di, kā­dus man gri­bē­tos. Šie cil­vē­ki ir skais­ti, kriet­ni, da­bis­ki un īs­ti, un arī es va­ru būt vi­ņiem kaut ne­daudz lī­dzīgs. Tā­pēc man ir miers un sa­ska­ņa ar se­vi un ci­tiem. Pro­tams, ir lie­tas, kas man ša­jā dzī­vē ne­pa­tīk, sa­rūg­ti­na, bet tas nav šķēr­slis dar­bam un at­tie­cī­bām ar ci­tiem. Un var­būt arī tā­pēc ma­ni dze­jo­ļi sāk aiz­vien vai­rāk līdz­inā­ties man pa­šam un es aiz­vien vai­rāk līdz­inos sa­viem dze­jo­ļiem. Mēs viens ot­ru pa­pil­di­nām, un dzī­ve ie­gūst ci­tas vēr­tī­bas, jē­gu, krā­sas, ska­ņas un smar­žas. Jo īs­tāk, pa­tie­sāk un at­de­vī­gāk būs dzī­vo­jis dzej­nieks, jo īs­tā­ka un pa­tie­sā­ka būs vi­ņa dze­ja. Il­gi bi­ja jā­no­dzī­vo, lai no­nāk­tu pie šā­das ele­men­tā­ras pa­tie­sī­bas.»

Pie­da­lās ar vi­su ķer­me­ni

Lai cik arī daudz vi­ņam no­zī­mē dze­ja, at­dze­jo­ša­na un tul­ko­ša­na, to­mēr dzī­ve ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi skais­tā­ka, pil­nī­gā­ka, ba­gā­tā­ka, ne­ap­tve­ra­mā­ka ne­kā vis­skais­tā­kais dze­jo­lis, spriež dzej­nieks. «Ta­ču tas ne­no­zī­mē, ka es ne­tur­pi­nā­šu rak­stīt. Dzī­ve ir kļu­vu­si par vie­nu no ma­niem ie­dves­mas avo­tiem. Jau­nī­bā ap­mē­ram 20 ga­du ie­dves­ma ti­ka smel­ta pa­star­pi­nā­ti caur zi­nā­ša­nām un grā­ma­tām, kas arī ir sva­rī­gi. Ta­gad va­ru smel­ties ie­dves­mu no cil­vē­kiem un dzī­ves, kā­da tā ir, vi­sā daudz­vei­dī­bā un pret­ru­nī­gu­mā, vi­sās draņ­ķī­bās un go­dī­bās.» Dzej­nieks fi­lo­zo­fis­ki aiz­do­mā­jas, ka cil­vē­kam pār­dzī­vot va­jag ti­kai par to, ko viņš spēj ie­tek­mēt, bet to, ko ne­var ie­tek­mēt – tā ir lie­ka sa­vas ener­ģi­jas iz­šķie­ša­na un grau­ša­na. Ta­ču mēs spē­jam daudz ko ie­tek­mēt, pirm­ām kār­tām pa­ši se­vi, arī sa­vu tu­vi­nie­ku, drau­gu dzī­vi un pa­lī­dzēt vi­ņiem. Tas cil­vē­ka dzī­vei pie­šķir pa­vi­sam ci­tu ska­tī­ju­mu un jē­gu.»

Dzej­nie­ce Viz­ma Bel­še­vi­ca sa­vu­laik esot tei­ku­si, ka dze­jo­li ne­rak­sta ti­kai ar ro­ku, ar zī­mu­li, uz rak­stām­ma­šī­nas un ta­gad uz da­to­ra, bet rak­sta ar vi­su ķer­me­ni. Tā­pēc dzej­nie­kam jā­būt ne ti­kai la­bā ga­rī­gā for­mā, bet arī fi­zis­kā – uz­ska­ta Le­ons Brie­dis, kurš ne­pie­de­rot pie tiem au­to­riem, ku­ri sēž pie gal­da vai kā­dā no­teik­tā vie­tā un cen­šas kaut ko uz­rak­stīt, bet ne­kas ne­sa­nāk. «Dze­jo­ļi at­nāk pa­ši no kaut kā­diem mā­jie­niem, in­to­nā­ci­jām, rit­miem. Ie­dves­ma ir da­ba, sap­nis un mī­les­tī­ba, dzī­ve. Dze­jo­ļi at­nāk ne­gai­dī­ti, pat ne­gri­bē­ti, un iz­rā­dās, ka tie­ši tie ir vis­gai­dī­tā­kie un gri­bē­tā­kie. Pro­tams, ne vis­i iz­do­das, bet tos at­liek ti­kai pie­rak­stīt.»

Sāk at­kal la­bot

Vi­ņus, dzej­nie­kus, mēdz ie­da­līt di­vos ti­pos – prag­ma­tis­kie un in­te­lek­tu­ālie. «Abas īpa­šī­bas ir sva­rī­gas – gan emo­ci­ona­li­tā­te, gan ana­lī­tis­kums. Vai­rāk es­mu in­tui­tī­vi im­pro­vi­zē­jošs cil­vēks. Ma­na dze­ja vai­rāk ir in­tui­tī­va im­pro­vi­zā­ci­ja. Tā ir kā ba­lan­sē­ša­na pa vir­vi – var no­krist, sa­lauzt spran­du, bet var iz­ci­li pa to no­iet un ap­mest sal­to mor­ta­le. Ba­lan­sēt ir sma­gi, vieg­lāk ir at­ras­ties bed­rē.» L. Brie­dis mē­dzot se­vi uz­mun­dri­nāt ar vār­diem: «Ja vē­lies ša­jā dzī­vē kaut ko pa­nākt, tad jā­dzī­vo il­gi», lai gan to ne­esot vieg­li iz­da­rīt. «Vieg­lāk ir aiz­deg­ties, uz­lies­mot un sa­degt, at­stā­jot brī­niš­ķī­gas pē­das mū­su ap­zi­ņā, kā to iz­da­rī­ja Edu­ards Vei­den­baums, Fri­cis Bār­da, Jā­nis Po­ruks, arī Alek­sandrs Čaks. Šā­du cil­vē­ku lat­vie­šu li­te­ra­tū­rā ir maz, pār­sva­rā pro­za­īķi, bet arī dzej­nie­ki.»

Le­ons Brie­dis ne­stei­dzo­ties dze­jo­ļus ātr­i uz­rak­stīt, un vis­i ne­kad arī ne­tie­kot pub­li­cē­ti. Ja kāds uz­rak­sto­ties uz­reiz, tad la­bi, ja nē – tiek ie­mes­ti mis­kas­tē vai sa­de­dzi­nā­ti. «Bie­ži at­grie­žos pie se­nāk uz­rak­stī­tiem dze­jo­ļiem, tos pa­la­bo­ju. Ag­rāk par to smē­jos un ne­ti­cē­ju. Ir tā­di dzej­nie­ki kā Ojārs Vā­cie­tis, ku­ri uz­rak­sta dze­ju vie­nā rā­vie­nā, bet ir tā­da ti­pa dzej­nie­ki kā Viz­ma Bel­še­vi­ca, ku­ri rū­pī­gi strā­dā ar kat­ru rin­du un vār­du. Ag­rāk bi­ju pa vi­du vi­ņiem, bet ta­gad sā­ku tu­vo­ties V. Bel­še­vi­cai,» at­klāj L. Brie­dis. Dze­jas rak­stī­ša­na vi­ņam ne­kad ne­esot bi­jis darbs, arī tad, kad jau­nī­bā tā rei­zēm grū­ti nā­ku­si. «Dze­ja – tas ir prieks. Tas var būt arī skumjš prieks, iz­mi­sums, mī­les­tī­ba, naids – vis­as ie­spē­ja­mās jū­tas. Ne­ko vai­rāk sa­vā dze­jā ne­gri­bu pa­teikt kā pats se­vi.»

Būt ne­mi­tī­gā kus­tī­bā

Dzej­nieks mēdz ie­lū­ko­ties un iz­vēr­tēt arī jaun­o au­to­ru vei­ku­mu, jo «dzej­nie­ki ir kā sa­vie­no­ti trau­ki», ku­ri cits ci­tu ie­tek­mē. «Šo­brīd tik ak­tī­vi ne­pie­da­los li­te­rā­rās dzī­ves vis­os pro­ce­sos, tik bie­ži ne­eju uz dze­jas va­ka­riem un ne­uz­stā­jos, ta­ču mēs cits ci­tu ie­tek­mē­jam da­žā­dās no­zī­mēs. Bez ci­tiem dzej­nie­kiem arī ma­na dzī­ve ne­bū­tu ie­do­mā­ja­ma. Gri­bas ce­rēt, ka var­būt arī bez ma­nas dze­jas vi­ņu dze­ja nav ie­do­mā­ja­ma. Mēs ne­esam ne jaun­i, ne ve­ci, ne ie­sā­cē­ji. Bal­tās pa­pī­ra la­pas priekš­ā esam vie­nā­di. Kat­ru rei­zi esam de­bi­tan­ti, mū­žī­gie de­bi­tan­ti.» L. Brie­dis jū­tas gan­da­rīts, ka Lat­vi­jā dze­ja jo­pro­jām tiek rak­stī­ta un ir po­pu­lā­ra. «Dze­ja at­nāk pie cil­vē­ka tad, kad tā vi­ņa dvē­se­les stā­vok­lim ir ne­pie­cie­ša­ma. Dzī­vo­ju pa­tei­cī­gā lat­vie­šu li­te­ra­tū­ras un dze­jas at­tīs­tī­bas pe­ri­odā un es­mu prie­cīgs, ka ci­ti dzej­nie­ki ma­ni tie­ši vai ne­tie­ši ie­dves­mo.»

Le­onam Brie­dim pa­tīk at­ras­ties ga­rī­gā un fi­zis­kā kus­tī­bā, ne­vis pa­likt uz vie­tas. Tā­pēc arī lie­lā­kā da­ļa dze­jo­ļu ne­top pie rak­stām­gal­da, bet stai­gā­jot, kaut kur brau­cot pa pa­sau­li, ie­pa­zīs­tot ci­tu tau­tu kul­tū­ru, dze­ju, esot starp cil­vē­kiem. «Lab­prāt dzī­vo­tu un ne­iz­kus­tē­tos no vie­tas kā tāds lauk­ak­mens, bet ne­sa­nāk. Tas ne­at­bilst ma­nam tem­pe­ra­men­tam un rak­stu­ram. Ta­ču iz­šķēr­dēt se­vi tā kā jau­nī­bā arī ne­var, va­ja­dzī­ga sav­ru­pī­ba, zi­nāms miers, ska­nī­gās vien­tu­lī­bas mir­klis.» Aiz­va­dī­ta­jos di­vos ga­dos ko­pā ar dzī­ves­bied­ri Ma­ri­ju, arī li­te­rā­ti, in­ten­sī­vi tie­kot ap­brau­kā­tas un ap­mek­lē­tas klu­sas un no­ma­ļas Lat­vi­jas vie­tas, ku­rās at­klāts daudz brī­niš­ķī­ga un skais­ta, ka aiz­rau­jo­ties pat el­pa. Šo­va­sar būts Ugā­lē, pie Us­mas eze­ra un En­gu­ru­pī­tes, kur cil­vē­ka klāt­būt­ne ilg­sto­ši nav bi­ju­si. Ne­kur Eiro­pā to ne­va­rot re­dzēt! Tā­dos mir­kļos ne­re­ti uz­mā­co­ties ne­lie­las skum­jas – kur viņš esot bi­jis ag­rāk.

Dze­ja un mū­zi­ka

Sa­dar­bo­jies ar lie­lā­ko da­ļu Lat­vi­jas kom­po­nis­tu, vi­sus pat grū­ti bū­tu uz­skai­tīt, stās­ta dzej­nieks. Dzies­mas ar vi­ņa dze­ju iz­ska­nē­ju­šas gan kon­cer­tos, gan te­āt­ra iz­rā­dēs un raid­lu­gās. «Ma­nā dzī­vē lie­la lo­ma pa­vi­sam ne­gai­dī­ti bi­ju­si Ad­ri­anam Ku­ku­va­sam. Ju­bi­le­jas kon­cer­tā viņš dzie­dās ba­lā­di Aiziet sau­le, kas ir sen kom­po­nē­ta un ma­zāk dzir­dē­ta. 1987. ga­dā ar Ad­ri­anu uz­rak­stī­jām ro­ko­pe­ru – ba­le­tu Nā­ri­ņa, kas ti­ka uz­ves­ta uz Ope­re­tes ska­tu­ves. To­laik iz­rā­dīts re­kord­skaits iz­rā­žu – 67! Jo­pro­jām šī ro­ko­pe­ra man ir dār­ga,» at­zīst dzej­nieks. Dau­dzām Ul­da Sta­bul­nie­ka dzies­mām, un, pro­tams, Rai­mon­da Pa­ula me­lo­di­jām ir dzej­nie­ka vār­di. Ko­pī­gi ar Ju­ri Ku­la­ko­vu sa­ce­rē­tas 20 dzies­mas, Gu­nārs Ro­zen­bergs uz­rak­stī­jis dzies­mas dže­za sti­lā, bet tās diem­žēl aiz­gā­ju­šas ne­bū­tī­bā. «Ar mū­zi­ku man vien­mēr bi­ju­šas la­bas at­tie­cī­bas. Dze­ja man arī ir mū­zi­ka. Ļo­ti daudz es­mu mā­cī­jies no mū­zi­kas for­mas. Es­mu rak­stī­jis dze­ju ga­ta­vai me­lo­di­jai, prak­tis­ki ne­kad nav bi­jis ot­rā­di, un tas ir grū­ti. Ja man ir iz­de­vies uz­rak­stīt 20 la­bu dzies­mu, kas ir ska­nī­gas un pa­šam pa­tīk, tad tas ir daudz,» teic dzej­nieks, ku­ram esot pie­tie­ka­mi daudz paš­kri­ti­kas. Daž­kārt kļūs­tot žēl, ka pats ne­spē­lē­jot ne­vie­nu mū­zi­kas in­stru­men­tu, no ku­riem vis­vai­rāk su­ģes­tē­jot ēr­ģe­les, vi­jo­le un sta­bu­lī­te, ko bēr­nī­bā mā­cē­jis iz­ga­ta­vot.