Raimonda Paula favorīte

Jaun­ā dzie­dā­tā­ja Kris­tī­ne Prau­li­ņa teic, ka kat­ru ga­du pirms Zie­mas­svēt­kiem esot aiz­vien grū­tāk at­rast lai­ku, lai ne­daudz ap­stā­tos no ik­die­nas skrē­jie­na un mie­rī­gi no­do­tos dzi­ļām pār­do­mām, kas vi­ņai, ti­cī­gam cil­vē­kam, esot sva­rī­gi.

Šis laiks vi­ņas mu­zi­kā­la­jā dar­bī­bā ir ba­gāts un pie­sā­ti­nāts ar dau­dziem no­ti­ku­miem. Tik­ko pa­bei­gu­si ie­rak­stīt al­bu­mu Melns ar bal­tu, kam mū­zi­ku kom­po­nē­jis Rai­monds Pa­uls un ar ku­ru sa­dar­bī­bā arī kon­cer­tē, tek­stu au­tors ir Gun­tars Račs. Drī­zu­mā tas tiks no­dots klau­sī­tā­ju vēr­tē­ju­mam. Dzie­dā­tā­ja stās­ta, ka al­bu­mā ap­ko­po­tas 12 dzies­mas, no ku­rām 11 ir jaun­as.

Ma­es­tro uz­rak­sta dzies­mas

Vi­ņa teic, ka sa­dar­bī­ba ar Ma­es­tro dod grū­die­nu, spē­ku do­ties uz priekš­u pa mu­zi­kā­lās kar­je­ras kāp­nēm. «At­klā­ti sa­kot, tas nav bi­jis sap­nis, lai Rai­monds Pa­uls rak­sta dzies­mas tie­ši man, ta­ču to ļo­ti no­vēr­tē­ju. Kar­je­ras iz­aug­smē tas ir sva­rī­gi, jo dod ie­spē­ju iz­vēr­tēt, kā Lat­vi­jā vei­do­jas mū­zi­kas tir­gus, un kurš gan to vis­la­bāk var pa­rā­dīt, ja ne Ma­es­tro, kurš vis­am iz­gā­jis cau­ri,» teic R. Pa­ula fa­vo­rī­te.

Vi­ņa uz­ska­ta, ka la­bās lie­tas dzī­vē no­tiek tad, kad cil­vēks ļau­jas to gai­tai. «Jā­būt at­vēr­tai un ga­ta­vai, un viss, kas nāk, jā­pie­ņem ar pa­tei­cī­bu. Ne­va­jag sa­lī­dzi­nāt, kā ir ci­tiem un ka gri­bē­tos tā, kā ir vi­ņiem, bet man nav,» uz­ska­ta māk­sli­nie­ce un tur­pi­na. «Mums kat­ram ir uni­kāls ceļš ejams. Ne­kad ne­var zi­nāt, ko kat­ra ie­spē­ja no­zī­mē. Es­mu do­mā­ju­si, ka kā­du kon­cer­tu diez vai dau­dzi vē­lē­sies klau­sī­ties, bet pēc tā pa­ve­ras jauns ceļš dzī­vē. Vien­mēr jā­būt vis­la­bā­ka­jā pro­fe­si­onā­la­jā lī­me­nī, kā­dā vien va­ru būt. Daž­brīd šķiet, ka va­rē­tu pār­degt, bet ta­gad ir iz­jū­ta – es­mu za­ļa un jaun­a, tā­pēc jā­ņem viss, ko va­ru pa­ņemt.»   

Gos­peļ­ko­ris prie­kam  

Šo­brīd Kris­tī­ne kon­cer­tē ko­pā ar Lat­vi­jas Ra­di­o big­ben­du, jo­pro­jām dzied Rī­gas gos­peļ­ko­rī.

Kris­tī­ne at­klāj, ka vi­ņai tu­vā­kā ir gos­peļ­mū­zi­ka, un tie­ši ar to aiz­sā­kās vi­ņas mu­zi­kā­lās gai­tas. «12 ga­du ve­cu­mā bi­ju aiz­gā­ju­si pro­jām no mū­zi­kas sko­las, ku­rā pa­bei­dzu pie­cas kla­ses. Mā­sī­ca Za­ne, ku­ra dzī­vo Am­ster­da­mā un ar ku­ru vien­mēr es­mu bi­ju­si tu­va, bi­ja dzir­dē­ju­si par šo ko­ri un aici­nā­ja ta­jā ie­stā­ties. Man šķi­ta, ka ne­kur ne­va­jag iet, jo tik­ko bi­ju ti­ku­si va­ļā no mū­zi­kas sko­las. Ta­ču ma­ni kaut kas tur vil­ka. Tā ne­bi­ja mī­les­tī­ba no pirm­ā acu ska­tie­na, man bi­ja grū­ti ie­jus­ties, bet ar lai­ku sa­pra­tu, ka tie­ši in­di­vi­du­ālā pie­eja vo­kā­la­jai teh­ni­kai, tem­bra at­klā­ša­nai ma­ni fas­ci­nē. Tas bi­ja tie­ši tas, ko es vē­lē­jos un mek­lē­ju.» Kris­tī­ne teic, ka gos­peļ­ko­ris jo­pro­jām ir vi­ņas pri­ori­tā­te, ta­ču Lat­vi­jā ar šā­du mu­zi­cē­ša­nu var no­dar­bo­ties sa­vam prie­kam, ga­rī­ga­jai iz­aug­smei un emo­ci­onā­la­jam bau­dī­ju­mam. Tā da­līb­nie­ki ir kā ot­ra ģi­me­ne, un arī ta­gad, de­cem­brī, ar ko­ri pa­re­dzē­ti kon­cer­ti. «Tas man dod pa­rei­zo fo­ku­su. Ja Zie­mas­svēt­kos bū­tu jā­spē­lē ti­kai bal­lēs, bū­tu grū­ti. Tas ma­ni ne­ap­mie­ri­na, at­stāj sir­dī tuk­šu­mu.»  

Pie­de­rī­ba sa­vai Lat­vi­jai   

Kris­tī­ne ir pār­lie­ci­nā­ta, ka jeb­ku­rai mū­zi­kai, ko iz­pil­da, līdz­i nāk arī do­mā­ša­na un paš­vēr­tē­jums. «Mū­zi­ka, pirm­kārt, ir pie­re­dze. Es­mu diez­gan paš­kri­tis­ka. Ne­kad ne­tē­mē­ju uz kā­du aug­stā­ko pun­ktu un ne­do­mā­ju, ka es­mu no­nā­ku­si ta­jā. Gal­ve­nais – tiek­ties uz to, lai tā ne­kad nav. La­ti­ņa vi­su lai­ku ir jā­ceļ aug­stāk, aug­stāk un ti­kai jā­lec, jā­lec tai pār­i. Šo­brīd zi­nu, ka man jā­būt Lat­vi­jā, te ir ma­ni do­mu­bied­ri, kas mū­zi­kā ir sva­rī­gi. Es­mu lai­mī­ga šeit. Pie­de­ru pie cil­vē­kiem, ku­ri iz­bau­da un no­vēr­tē to, kas ir ta­gad.»

Par sa­vu lie­lis­kā­ko sko­lo­tā­ju Kris­tī­ne dē­vē Rai­lī Or­ra­vu, pir­mo gos­peļ­ko­ra va­dī­tā­ju, ku­ra sa­vu­laik Lat­vi­jā dzie­dā­ja dže­zu un uz­stā­jās ko­pā ar mū­zi­ķiem, ar ku­riem ta­gad mu­zi­cē Kris­tī­ne. Stin­gra un pra­sī­ga, ku­ra daudz ie­mā­cī­ju­si sa­vai skol­nie­cei. «Vi­ņa tei­ca, ka ne­kad ne­va­jag mur­rāt sa­vā paš­ap­mie­ri­nā­tī­bā par jeb­ko, zi­not, ka ie­spē­jams iz­da­rīt vēl la­bāk. Vi­ņai pie­nā­kas pir­mais un vis­lie­lā­kais pal­dies par to, ko es­mu pro­fe­si­onā­li sa­snie­gu­si.» Dau­dziem mū­zi­ķiem arī esot jā­pa­tei­cas – big­ben­da va­dī­tā­jam Kār­lim Va­na­gam, bun­dzi­nie­kam Ar­tim Oru­bam, ku­ri de­vu­ši ie­spē­ju vi­ņai se­vi pa­rā­dīt un at­tīs­tī­ties.

Ad­re­na­līns plūst pār­i

Kris­tī­ne vēr­tē, ka kon­cer­tu ba­gā­žā esot bi­ju­šas vai­rā­kas ļo­ti la­bas uz­stā­ša­nās, ta­ču vi­ņa ne­kad ne­ie­spring­stot ar iz­jū­tu – «tā bi­ja aug­stā­kā pi­lo­tā­ža vai kul­mi­nā­ci­ja, ka es­mu vi­su la­bi iz­da­rī­ju­si, bet ne tik la­bi, kā va­rē­tu pēc pie­ciem ga­diem». Šo­gad Kris­tī­ne kļu­va par jaun­o iz­pil­dī­tā­ju kon­kur­sa Ri­ga Jazz Sta­ge uz­va­rē­tā­ju. «Pir­ma­jā kār­tā pie­da­lo­ties, man bi­ja šī iz­jū­ta, ka iz­da­rī­ju vi­su, ko va­rē­ju. Pa­šai šķiet, ka tā­pēc arī uz­va­rē­ju,» spil­gtu epi­zo­di at­mi­nas vi­ņa. Uz­stā­jo­ties uz lie­lās ska­tu­ves, pi­lo­tā­ža esot sva­rī­ga – at­zīst dzie­dā­tā­ja. «Pir­ma­jās uz­stā­ša­nās bi­ja ne­gai­dī­ti, ka ad­re­na­līns plūst pār­i un to nav ie­spē­jams sa­val­dīt, pie­mē­ram, sā­ka trūkt el­pas. Pir­mais lie­lā­kais kon­certs bi­ja Na­ci­onā­la­jā ope­rā, Rai­mon­da Pa­ula ju­bi­le­jas kon­cer­tā, ta­ču ta­gad jau pro­tu se­vi sa­vākt un tikt tam pār­i.»

Kris­tī­ne bie­ži aiz­do­mā­jo­ties par aka­dē­mis­kās mu­zi­kā­lās iz­glī­tī­bas ne­pie­cie­ša­mī­bu. Mē­ģi­nā­ju­si ie­stā­ties ASV Bēr­kli­jas mū­zi­kas ko­le­džā, kas esot pres­ti­ža mā­cī­bu ie­stā­de, ta­ču nav ie­gu­vu­si sti­pen­di­ju, un ie­ce­re pa­li­ku­si ne­īs­te­no­ta. «Ta­ču, no ot­ras pus­es, prie­cā­jos, ka ne­aiz­brau­cu, jo tad ne­bū­tu no­ti­cis viss la­bais šeit. Tā tas dzī­vē vien­mēr ir – kaut ko ie­dod un kaut ko at­ņem. Lat­vi­jā ie­spē­jams stu­dēt kla­sis­ku dže­zu, bet ne­teik­tu, ka tas īs­ti bū­tu mans gā­jiens.»

Māk­sla vi­su sa­ba­lan­sēt

Kris­tī­ne at­klāj, ka in­te­re­sē sports, ir lie­la fut­bo­la un arī te­ni­sa fa­ne. «Vien­mēr eju uz Lat­vi­jas iz­la­ses spē­lēm Skon­to sta­di­onā. Ne­sen sā­ku ap­mek­lēt spor­ta zā­li un ie­pa­zi­nu, kā­du prie­ku sa­gā­dā un sniedz ener­ģi­ju. Tā ir kā nar­ko­ti­ka un labs bo­nuss, un ar lai­ku va­rē­šu uz­la­bot arī sa­vu for­mu. Ag­rāk šķi­ta, ka tas vai­rāk do­māts ci­tiem, bet es dzie­du, sē­žu, do­mā­ju un rak­stu, un es­mu ap­ce­rī­ga.» Kris­tī­ne to sa­ka tā­pēc, ka sais­ta fi­lo­zo­fi­ja, arī vēs­tu­re, vi­ņa daudz rak­sta. «Mē­ģi­nu rak­stīt tek­stus, bet tik tā­lu, lai kom­po­nē­tu mū­zi­ku, vēl ne­es­mu ti­ku­si. Do­mā­ju, ka drī­zu­mā ma­ni tek­sti arī kaut kur pa­rā­dī­sies,» daudz­pu­sī­gos ta­lan­tus at­klāj vi­ņa. Ik pa lai­kam at­ce­ro­ties flau­tas pa­snie­dzē­jas teik­to: jo vai­rāk da­rī­si, jo vai­rāk iz­da­rī­si. «Ta­gad sā­ku sa­prast, ka tā tas arī ir. Mā­cos dzī­vi vieg­lāk uz­tvert, jo tad to arī var sa­sniegt. Ja vis­am pie­eju ļo­ti no­piet­ni un ar pā­rāk lie­lu at­bil­dī­bu, kļūst par sma­gu. Mā­cos sa­ba­lan­sēt lie­tas, bet tas nav viegls pro­cess.»         

Kris­tī­nes lie­lākais en­er­ģi­jas avots ne­no­liedzami ir mūzika. «Ir, pro­tams, kon­certi, kuri no ma­nis izsūc visu, un nevaru pat pas­maidīt. Esot uz skatu­ves, zinu – tas ir pats la­bākais un tam esmu ra­dīta. Par to šaubu nav. Šādu izjūtu vēlas piedzīvot visi. Cilvēks barojas no tā, ka viņš var darīt to, ko vēlas. Vi­en­mēr esmu darī­jusi, ko vēlos. Varu to at­ļau­ties.»

Vienkārša un dabiska

Kristīnei nav mazsvarīgs laiks, ko pavada pati ar sevi. «Jo vairāk esmu vērsta uz āru, jo vairāk vajag laiku sev,» pauž viņa. Svētdienās viņai esot svarīgi doties uz baznīcu, lai gan katru nedēļas nogali neizdodas muzicēšanas dēļ. Svarīgi ir mirkļi būt kopā ar ģimeni, saviem cilvēkiem, kuriem var uzticēties, reizumis atļauties pačīkstēt vai paprasīt palīdzību. Kristīne secina, ka vecāki vienmēr esot bijuši saprotoši, lai arī ko viņa darītu, nekad nav ierobežojuši. «Manas izvēles dzīvē vienmēr bijušas oriģinālas. 11. klasē mācību gada vidū aizgāju no skolas, kuru pabeidzu tālmācībā.» Svarīgi esot cilvēki, uz kuriem var lūkoties kā uz autoritātēm un kuri dod stimulu. Draugu neesot daudz, reti kuru cilvēku pielaižot sev tuvu klāt, taču netrūkstot tādu, ar kuriem izveidojušās draudzīgas attiecības. Kristīnes labsajūtai pietiek ar to, ka draugi atceras, piezvana un vēlas pabūt kopā.

Ikdienas gaitās dzīvo ar pārliecību – jābūt vienkāršai, tādai, kāda viņa ir. «Vēlos netēlot. Zvaigžņu slimība ir mistiska. No vienas puses, ir jāsaprot, ka nekas neesmu bez tiem cilvēkiem, kuri ir apkārt, un iespējām. No otras puses, man ir jāapzinās, ko es varu, un jābūt pārliecībai, jo bez tās nevar. Eju uz bigbenda mēģinājumiem un domāju, kā viņi bliež, ko tad es. Kāda man var būt zvaigžnu slimība, ja blakus spēlē pats Maestro! Un tas ir veselīgi.» Tagad esot pienācis laiks, kad viņa sākusi sevi izprast, un apjautusi, kas vēlas būt. «Tad, kad cilvēks to zina, var iet tālāk,» ir Kristīnes pārliecība.