Mūziķa šarms – vienmēr būt perfektam

Mūziķis un pasniedzējs Jānis Retenais neslēpj, ka sevi daudz dedzinot un atdodot citiem, taču šāda ir mūziķa profesijas īpatnība. «Visa gada garumā sadalu prioritātes. Protams, galvenie pienākumi saistīti ar pasniedzēja darbu un pūtēju orķestri Rīga,» par savu darba kārtību stāsta Jānis un atzīst, ka reizēm pats jūtot – darbu esot par daudz. Un kad pienāk tāds brīdis, tad kaut kas tiekot atstāts malā.

Tad, kad citiem ir svētki, mūziķiem tradicionāli ir jāstrādā, viņšsmaidot apstiprina. Muzikantu ģimenēm svētki ir nosacīts jēdziens. Strādāt par pedagogu – tas esot viņa aicinājums. Saviem studentiem galvenokārt cenšoties iemācīt, lai viņiem ir mērķis un izstrādāta sistēma, kā to sasniegt, tāpat kā sportā. «Kad mācījos Mūzikas akadēmijā, sapratu, ka nekad nebūšu pasaulslavens solists, bet varu būt labs pasniedzējs un iemācīt citiem pareizi spēlēt instrumentus. Diemžēl man šeit, Latvijā, nevarēja iemācīt spēlēt tubu, jo šā instrumenta spēle bija pabērna lomā līdz 2001. gadam, kad atgriezos no ārzemēm un sāku strādāt šeit. Visi tubisti, arī es, mācījāmies pie trombonu spēles pasniedzēja, lai gan tuba ir atšķirīgs instruments nekā trombons,» saka Jānis un neslēpj, ka tuba kopš padomju gadiem neesot bijusi augstu novērtēta. Bērnu mūzikas skolā Jānis apguvis klarnetes spēli. «Mans tētis bija skolēnu pūtēju orķestra diriģents. Kad orķestra dalībnieki absolvēja skolu, vajadzēja veidot jaunu sastāvu. Vasarā viņš man iedeva saksofonu, lai to apgūtu. Pēc gada orķestrim trūka trompetistu, tad atkal mācījos spēlēt trompeti. Tā es arī nonācu līdz tubai,» pirmsākumus atceras mūziķis. Kāds slavens tubists teicis, ka tuba ir zemākais, skaļākais, dārgākais un skaistākais metāla pūšaminstruments, un tam piekrīt arī Jānis.

Grūti nokomplektēt sastāvu

Latvijā orķestros mūziķiem nemaz nav tik daudz darba vietu un ir instrumentu grupas, kurās grūti nokomplektēt sastāvu. «Gandrīz visos orķestros tagad spēlē mani studenti, taču diemžēl Mūzikas akadēmijā mācās tikai divi trompetisti. Pedagogam ir jābūt ieinteresētam un lielam fanātiķim, strādājot ar saviem audzēkņiem.» Pasniedzējs spriež, ka bērni instrumenta spēli sāk apgūt mūzikas skolā jau no 7–8 gadu vecuma un, kad absolvē Mūzikas akadēmiju, jau sasnieguši apmēram 25 gadu vecumu. «Tas ir ilgs laiks, tiek ieguldīts pamatīgs darbs, bet pēc studijām, uzsākot darbu orķestrī, saņem mazu atalgojumu,» ar skumju noskaņu bilst Jānis un apstiprina, ka bez lielas degsmes mūziķa profesijā nevar strādāt. 

Mūziķa «firma» bankrotē

Ar prieku Jānis stāsta par darbošanos slavenajā kantri grupā Dakota, tagad – Opus Pro. Jānis vērtē, ka mūzikā viņš spēj būt dažāds – gan mierīgs, gan dedzīgs. «Tad, kad spēlējam ar Opus Pro, tas nozīmē lielu atdevi. Tā ir cita enerģija. Ja tas būtu jādara katru dienu, tad nogurtu no tā un iestātos rutīna.» Savukārt, spēlējot klasisko koncertu kopā ar simfonisko orķestri – atšķirīgas izjūtas. «Šķiet, svarīgākais ir spēlēt no sirds, it īpaši lielā kolektīvā. Klausītājus nevar apmānīt. Mūsu, mūziķu, profesijā būtiski, cik daudz darba ir ieguldīts. Ja kaut kas nav izdarīts, tad rodas stress, jo pašam nav pārliecības par to, kas tiek darīts un kāds būs rezultāts.» Kāds kolēģis izteicies, ka mūziķa profesija esot necilvēcīga, jo mūziķiem jābūt perfektiem online jebtiešsaistē. «Tā arī ir. Spēlējot koncertu, mūziķim tajā mirklī jābūt perfektam. Ja koncertā tiek pieļautas kļūdas un nākamreiz atkal kaut kas nav kārtībā, tad arī mūziķa «firma» ir bankrotējusi. Ja seko vēl trešā šāda uzstāšanās, tad jau producenti sāks domāt – mūziķus aicināt uzstāties vai nē. No viens puses, mūziķa profesija ir skaista, no otras – atbildīga un grūta.»              

Dēliem neko neuzspiež

Vecākajam dēlam Kristam, kuram ir astoņi gadi, tēvs neuzspiež spēlēt trompeti. «Tad, kad dēls vēlas, to dara. Viņš ir aizrāvies ar hokeju, mērķtiecīgs, katru dienu vedu viņu uz treniņiem. Viņam būs izvēle – hokejs un mūzika, un tas ir labi. Lai nodarbotos ar mūziku, svarīgi, lai bērns pats to vēlas,» teic divu dēlu tēvs. Jānis salīdzina, ka pašam tēvs bija stingrs un panācis, lai dēls izvēlas mūzikas ceļu, taču viņš par to esot priecīgs. Jaunākajam Jāņa dēlam Nikam nākamgad janvārī paliks trīs gadi. «Viņš ir pilnīgs pretstats brālim. Liels domātājs, vairāk orientēts uz māksliniecisko.» Jānis mēdzot nereti salīdzināt mūzikas jomu ar sportu. «Saviem studentiem saku, ka vajadzētu aizbraukt uz konkursu, diskutējam, ka tam vajadzīgas finanses, savukārt sporta jomā šādu diskusiju nekad nav.» Jānis arī pats labprāt uzspēlē hokeju amatieru līmenī, kas bērnībā esot bijusi liela sirdslieta. Patīkot vadīt auto – tā esot laba relaksācija. Vasaras esot brīvākas, tad uz pāris dienām dodoties atpūsties pie Usmas ezera vai ar ģimeni nelielā ceļojumā.

Atgriezās strādāt Latvijā

Jānis neilgu laiku studējis Luksemburgā, turp devies mērķtiecīgi, ar domu – viņš noteikti atgriezīsies Latvijā, lai gan bija iespēja palikt. «Zināju, ka strādāšu par pasniedzēju Mūzikas akadēmijā un būšu Latvijas mūzikas vēsturē pirmais tubists, kurš arī pats aktīvi muzicē.» Viņš skaidro, ka uz ārzemēm devies mūziķim salīdzinoši vēlā vecumā – tolaik mācījies akadēmijas pēdējā kursā. «26 gadu vecumā tur absolvēju konservatoriju. Viens pasniedzējs teica, ka man, beidzot maģistrantūru 31 gada vecumā, nebūs pieredzes orķestra darbā, orķestrī darbā pieņems jaunākus mūziķus konkursa kārtībā. Tur ir liela konkurence uz štata vietām simfoniskajā orķestrī, tāpēc lietderīgāk būtu atgriezties un strādāt Latvijā.» Jānis sevi uzskata par veiksminieku, kurš pareizā laikā nonākot īstajā vietā. Viņš nemēdz citiem izrādīt, ja kādu reizi ir slikts garastāvoklis, labprāt pajoko, bet enerģiju dod studentu panākumi un labi nospēlēts koncerts.          

Mūziķis pazīstot arī sajūtas, kas mēdzot būt pēc koncertiem – iestājas miers un tukšums. «Man nav raksturīgi, ka kaut kas īpašs jādara, lai atgūtu enerģiju. Ģimenei, mazajiem puikām, godīgi sakot, atliek maz laika. Kāds no pasaulē slaveniem tubistiem Mihaels Linds, kas jaunībā daudz braukājis pa pasauli ar koncertiem un uzstājies, man teica: «Tu nepamanīsi, kad bērni teiks tētim «Čau!»un dosies savās gaitās. Ziedo vairāk laika sev. Ja cienīsi sevi, tad arī citi cienīs.» Viņam ir taisnība,» pārdomās iegrimst Jānis.

Mācās arī pats

Karjerā izgājis cauri visam, sākot no ielu muzikanta gaitām, un pašlaik ticis līdz studijām Tallinas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā – mācās par simfoniskā orķestra diriģentu, lai pilnveidotu sevi. «Deviņdesmitajos gados pirmo reizi ar saviem skolas biedriem no Mediņa mūzikas vidusskolas devāmies uz Vāciju spēlēt uz ielas. Divas vai trīs reizes gadā uz turieni braucām,» smaidot piedzīvojumus atminas Jānis. «Ļoti labi atceros pirmo uzstāšanos uz ielas. Agri no rīta devāmies pa gājēju ielu un bailīgi jautājām cits citam, vai šeit uzspēlēt vai iet tālāk. Finālā nonācām kādā laukumā, pašiem bija tāds kauns, ka gribētos zemē ielīst, bet nospēlējām vienu gabalu, otru... Cilvēki sāka pulcēties apkārt. Nākamreiz, ejot pa ielu, pēkšņi kāds pārējiem uzsauca, ka jāapstājas un jāuzspēlē, un tā arī darījām.» Ar Jāņa pirmā modeļa žiguli Vācija izbraukāta septiņas reizes. Stāstu atmiņās par šo laiku esot saglabājies daudz, un, ja būtu iespējams, viņš par ielu muzikantu gaitām uzrakstītu grāmatu.

Jāņa Retenā profesionālā darbība 

* Kopš 2001. gada strādā Mūzikas akadēmijā – asociētais profesors, pūšaminstrumentu un sitamo instrumentu katedras vadītājs; Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas pedagogs, tās pūtēju orķestra galvenais diriģents – vadītājs; profesionālā pūtēju orķestra Rīga dalībnieks, kurā atgriezies otrreiz pēc pārtraukuma.

* Pirmais tubas spēles docētājs Mūzikas akadēmijā.

* Divas sezonas strādājis Liepājas simfoniskajā orķestrī, paralēli bijis Liepājas mūzikas vidusskolas pedagogs.  

* Tubu kvarteta Magic 4 un trombonu kvarteta dalībnieks.

* Starptautiskā diksilendafestivāla organizētājs.

* Grupas Opus Pro basģitārists, pirms tam 10 gadus darbojies kantri grupā Dakota.