VESELĪBA: Uztura bagātinātājs. Kas no tā?

© f64

Ne­trūkst cil­vē­ku, ku­ri ga­du­mi­jā zem eg­lī­tes at­ra­da uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus. Vi­ņi šo dā­va­nu dro­ši vien at­zi­na par no­de­rī­gu un uz­tvē­ra kā la­bas ve­se­lī­bas vē­lē­ju­mu no dā­vi­nā­tā­ja.

Tie­sa, pē­dē­jā lai­kā sa­bied­rī­bai tiek kon­sek­ven­ti at­gā­di­nāts, ka uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji nav me­di­ka­men­ti, kaut arī pēc for­mas tiem bie­ži ir līdz­īgi. Uz ie­sai­ņo­ju­ma tur­klāt rak­stīts, ka uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji ne­aiz­stāj piln­vēr­tī­gu un sa­ba­lan­sē­tu uz­tu­ru. Tā­pēc var ras­ties jau­tā­jums – ko tad uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji vis­pār dod? Ja to pa­vai­cā ār­stiem, dau­dzi ka­te­go­ris­ki at­bild – ne­ko. Ci­ti to­mēr at­zīst, ka ir si­tu­āci­jas, kad uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji var nākt mums par la­bu.

Kas tad īs­ti ir uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji, ko no tiem va­ram un ko ne­va­ram gai­dīt – par to Mā­jas sa­ru­na ar Ino­va­tī­vo bi­ome­di­cī­nas teh­no­lo­ģi­ju in­sti­tū­ta val­des priekš­sē­dē­tā­ju, Lat­vi­jas Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju ra­žo­tā­ju aso­ci­āci­jas val­des priekš­sē­dē­tā­ju, Lat­vi­jas Uni­ver­si­tā­tes aso­ci­ēto pro­fe­so­ru Dmit­ri­ju Ba­ba­ri­ki­nu.

– Kā­da ir uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju fun­kci­ja?

– Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji ir īpašs pār­ti­kas veids. Kā zi­nāms, pār­ti­kas uz­de­vums ir vien­kār­ši no­dro­ši­nāt mūs ar dzī­vī­bai ne­pie­cie­ša­ma­jām uz­tur­vie­lām. Mēs dzī­vo­jam, sā­ku­mā viss ir la­bi, bet 30 – 40 ga­dos ne­re­ti sā­kam just zi­nā­mus fun­kci­onā­lus trau­cē­ju­mus un do­mā­jam, ko da­rīt. Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju uz­de­vums ir at­tā­li­nāt to mo­men­tu, kad mēs vairs ne­va­rē­sim iz­tikt bez me­di­ka­men­tiem. Mans ie­cie­nī­tais pie­mērs ir ku­me­lī­tes: ja bur­bu­ļo zar­nās un ir spaz­mas, var ie­dzert ku­me­lī­šu tē­ju vai arī skriet uz ap­tie­ku pēc zā­lēm spaz­mu no­ņem­ša­nai. Bet zā­lēm ir stip­ra ie­dar­bī­ba, un tās ne­kur ne­pa­zu­dīs – pie­nāks laiks, kad ne­kā­das ku­me­lī­tes vairs ne­lī­dzēs un būs vien jā­ķe­ras pie zā­lēm. Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus mēs uz­ņe­mam, lai mak­si­mā­li il­gi sa­gla­bā­tu un stip­ri­nā­tu ve­se­lī­bu. Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus lie­to ne­lie­lās de­vās, bet tiem ir skaid­rā­ka un jū­ta­mā­ka ie­tek­me uz cil­vē­ka or­ga­nis­ma fun­kci­jām ne­kā pa­ras­tai pār­ti­kai, ci­tā­di ne­viens tos ne­lie­to­tu. Ta­ču ofi­ci­āla­jai no­stā­jai ša­jos jau­tā­ju­mos, vis­maz pie mums Lat­vi­jā, pa­ma­tā ir tē­ze, ka uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji ne­ie­tek­mē ve­se­lī­bu, jo to ie­tek­mē ti­kai me­di­ka­men­ti.

– Vai tad var teikt, ka uz­turs, tai skai­tā uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji, ne­ie­tek­mē ve­se­lī­bu? Me­di­ķi pa­cien­tiem bie­ži ie­sa­ka at­tu­rē­ties no vie­niem pro­duk­tiem vai vai­rāk lie­tot ci­tus, pie­mē­ram, cil­vē­kiem ar no­slie­ci uz pa­aug­sti­nā­tu asins­spie­die­nu jā­sa­ma­zi­na sāls pa­tē­riņš, bet kūt­ras zar­nu dar­bī­bas ga­dī­ju­mā ie­sa­ka ēst vai­rāk balast­vie­lu...

– Ja mēs sa­kām, ka uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji ne­ie­tek­mē ve­se­lī­bu, tad bū­tu jā­pa­sa­ka, ka arī uz­turs ko­pu­mā ne­kā­du ie­spai­du uz ve­se­lī­bu ne­at­stāj. Šeit vi­sur ir pre­tru­nas starp re­ali­tā­ti, nor­ma­tī­va­jiem ak­tiem, da­žā­du uz­ņē­mē­ju in­te­re­sēm utt. Dzi­ļi pa­ma­tā tā ir cī­ņa starp zā­ļu ra­žo­tā­jiem un pār­ti­kas ra­žo­tā­jiem – tas ir dzi­nējs, kurš vei­ci­na bez­ga­lī­gas dis­ku­si­jas, un tas ir biz­ness. Ša­jā jo­mā nav pie­tie­ka­mi iz­strā­dā­ta nor­ma­tī­vā bā­ze. Paš­laik Eiro­pas Sa­vie­nī­bā ti­kai sā­ku­ma pos­mā ir ve­se­lī­gu­ma no­rā­žu da­tu bā­ze un ir ļo­ti maz ofi­ci­āli ak­cep­tē­tu no­rā­žu, ku­ras drīkst likt uz pār­ti­kas pro­duk­tu, tos­tarp uz uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju, ie­pa­ko­ju­ma. Jeb­kurš pēt­nieks un ra­žo­tājs var ie­sniegt at­tie­cī­gās ES struk­tū­rās pie­pra­sī­ju­mu, lai ak­cep­tē­tu šā­das no­rā­des, bet ak­cep­ta sa­ņem­ša­na pra­sīs ga­dus. At­tiek­sme ir ļo­ti pie­sar­dzī­ga. Vei­do­jas pa­ra­dok­sā­la si­tu­āci­ja. Pie­mē­ram, kā­du augu eks­trak­tu ie­dar­bī­ba ir ap­stip­ri­nā­ta pē­tī­ju­mos, tā at­spo­gu­ļo­ta dau­dzās zi­nāt­nis­kās pub­li­kā­ci­jās, kā arī tiek ra­žo­ti me­di­ka­men­ti, ku­ri sa­tur šos eks­trak­tus lie­lā­kā de­vā ne­kā uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji. Iz­nāk, ka tad, ja mēs no­pir­ktu šo me­di­ka­men­tu un, pie­mē­ram, no­lauz­tu ce­tur­to da­ļu tab­le­tes, efekts bū­tu, bet, ja tā­du pa­šu de­vu tās pa­šas vie­las uz­ņem­tu ar uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem – ne­kā. Vēl viens pa­ra­dokss: paš­laik for­mā­li ne­viens biš­ko­pī­bas pro­dukts ne­tiek at­zīts par tā­du, kas dod ve­se­lī­bai kaut kā­du la­bu­mu. Pie­mē­ram, me­di­cī­nas li­te­ra­tū­ra pil­na ar no­piet­niem pē­tī­ju­miem par pro­po­li­su, to iz­man­to zā­ļu ra­žo­ša­nai, bet uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jos, kur tas ir ma­zā­kā de­vā, pro­po­liss, iz­rā­dās, ne­dod ne­kā­du la­bu­mu.

– Tad iz­nāk, ka re­ali­tā­tē efekts ir, bet par to ne­drīkst in­for­mēt, ja nav ofi­ci­āli ap­stip­ri­nā­tu ve­se­lī­gu­ma no­rā­žu?

– Šķiet, pa­ies il­gi ga­di, ka­mēr mēs tik­sim pie šīs in­for­mā­ci­jas, jo uz ie­kļau­ša­nu da­tu bā­zē stāv rin­dā tūk­sto­šiem no­rā­žu. Ta­gad jā­būt tā, ka pir­cējs no­pērk uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju, kur uz ie­pa­ko­ju­ma no­rā­dīts ti­kai sa­stāvs, de­vas, de­rī­gu­ma ter­miņš un uz­gla­bā­ša­nas no­sa­cī­ju­mi, bet ne vār­da par to, ko tas dod, un pa­tē­rē­tā­ju aiz­sar­dzī­bas in­sti­tū­ci­jas se­ko, lai tur pa­tie­šām šā­da in­for­mā­ci­ja ne­pa­rā­dī­tos – tā tiek trak­tē­ta kā pa­tē­rē­tā­ja mal­di­nā­ša­na. Ši­nī ga­dī­ju­mā vien­kār­ši mēs at­stā­jam pa­tē­rē­tā­ju ne­zi­ņā. Cil­vē­kam jā­mek­lē en­cik­lo­pē­di­jās vai da­žā­dos in­ter­ne­ta avo­tos, ko dod šis pro­dukts – tas pār­do­ša­nā ir le­gā­li, ofi­ci­āli, bet par to ne­ko ne­var uz­zi­nāt. Paš­laik gal­ve­no­kārt ir di­vi in­for­mā­ci­jas avo­ti – ap­tie­kas, kur dar­bi­nie­kiem arī nav se­viš­ķi daudz lai­ka skaid­ro­ša­nai, un in­ter­nets, bet in­ter­ne­tā var at­ras­ta vi­su – la­bu un slik­tu, var arī no­pirkt prak­tis­ki in­dī­gas vie­las.

– Ne vi­siem in­for­mā­ci­jas avo­tiem var uz­ti­cē­ties...

– Jā­at­zīst, ka rei­zēm grē­ko arī uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju ra­žo­tā­ji un iz­pla­tī­tā­ji – ko ti­kai da­ži ne­so­la! Jo se­viš­ķi ta­gad, kad tau­tai vairs nav zi­nā­ša­nu ne ķī­mi­jā, ne fi­zi­kā, ne bi­olo­ģi­jā – an­al­fa­bē­tisms ša­jā zi­ņā sa­sniedz jau fan­tas­tis­ki augs­tu lī­me­ni, pie­mē­ram, cil­vē­ki bai­dās no «ķī­mi­jas» vai arī pērk kaut ko, lai at­tī­rī­tu or­ga­nis­mu no sār­ņiem jeb «šla­kiem», lai gan ne­viens ne­zi­na, kur tie ir un no kā tie sa­stāv. To­mēr pār­mest cil­vē­kam, ka viņš kaut ko ne­sa­prot, arī nav pa­ma­ta, drī­zāk viņš ir kaut kā­dā vei­dā jā­in­for­mē, bet at­kal – in­for­mā­ci­ju ne­drīkst sniegt, ka­mēr nav šo ofi­ci­āli ap­stip­ri­nā­to ve­se­lī­gu­ma no­rā­žu. Ar lai­ku tās acīm­re­dzot būs, bet pa­gai­dām si­tu­āci­ja ir tā­da, kā­da tā ir. Pār­pra­tu­mus vei­ci­na arī tas, ka uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji kla­sis­ka­jā va­ri­an­tā ir kap­su­lu un tab­le­šu for­mā, tie iz­ska­tās kā me­di­ka­men­ti, un pa­tē­rē­tājs ne­var sa­prast, ku­ri ir uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji, ku­ri – zā­les.

– Kur īs­ti ir star­pī­ba starp uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju un me­di­ka­men­tu ie­tek­mi uz or­ga­nis­mu?

– Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji ie­tek­mē cil­vē­ka or­ga­nis­ma fun­kci­jas, da­žā­das tā re­ak­ci­jas fi­zi­olo­ģis­kās nor­mas ro­be­žās. Ne tik stip­ri kā me­di­ka­men­ti, bet ne­no­lie­dza­mi ie­tek­mē – ci­tā­di ne­viens tos ne­ra­žo­tu un ne­lie­to­tu. Pie­mē­ram, ja asins­spie­diens ir svār­stīgs un rei­zēm mēdz būt ne­daudz pa­aug­sti­nāts, kā­du lai­ku var lī­dzēt arī zā­ļu tē­jas, bet, ja tas ir iz­teik­ti augsts – ne­kā­das tē­jas ne­lī­dzēs, un ār­stam nāk­sies iz­rak­stīt zā­les. Var­būt nai­vi, bet ma­nā ska­tī­ju­mā uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem ir arī zi­nā­ma audzi­no­ša lo­ma: ja cil­vēks, kurš ne­rū­pē­jas par se­vi, to­mēr ie­nāk ap­tie­kā un pra­sa kaut ko kā­dai no­teik­tai ve­se­lī­bas pro­blē­mai, tad vi­ņam, pro­tams, ne­pār­dos re­cep­šu me­di­ka­men­tu, bet ie­teiks kā­du uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju, un tas no­zī­mē, ka viņš to­mēr sāk do­māt par ve­se­lī­bu – pir­mais zva­niņš ir at­ska­nē­jis.

Pro­tams, pa­tē­rē­tā­jiem ne­drīkst stās­tīt, ka uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem ir tik­pat stip­ra ie­dar­bī­ba kā me­di­ka­men­tiem, un tur es va­ru sa­prast arī valsts rū­pes par to, lai ne­de­zin­for­mē­tu sa­bied­rī­bu.

– Kā­dēļ dau­dzu ār­stu at­tiek­sme pret uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem ir no­lie­dzo­ša?

– Ār­sti ir gal­ve­nie pre­ti­nie­ki uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju lie­to­ša­nai glo­bā­lā mē­ro­gā. Rie­tu­mu me­di­cī­nas pār­stāv­ji dar­bo­jas ar sin­tē­tis­kām zā­lēm, jo tās no­dro­ši­na ātr­u un spē­cī­gu efek­tu, kā­du ne­dos da­bas pro­duk­ti, kas tur­klāt būs jā­lie­to ilg­sto­ši, ne­lie­lās de­vās. Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju ra­žo­tā­jiem ir diez­gan grū­ti iz­vei­dot kom­po­zī­ci­ju, kas no­dro­ši­na ātr­u efek­tu, lai gan ir arī tā­di pro­duk­ti, kur ie­dar­bī­ba jū­ta­ma jau no pirm­ās de­vas.

Ta­ču gudrs ārsts ne­no­rai­da ie­spē­ju sā­ku­mā ri­si­nāt pa­cien­ta ve­se­lī­bas pro­blē­mu ar uz­tu­ra ko­rek­ci­jas un uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju pa­lī­dzī­bu. Diem­žēl ārsts vie­nam pa­cien­tam pa­ras­ti var at­vē­lēt ļo­ti maz lai­ka, tā­pēc nav no­ska­ņots il­gi stās­tīt par ve­se­lī­gu uz­tu­ru un dzī­ves­vei­du. Pie mums Lat­vi­jā si­tu­āci­ja ir vēl ne­daudz slik­tā­ka tā­pēc, ka ti­kai pa­vi­sam ne­sen te pa­rā­dī­ju­šies uz­tu­ra spe­ci­ālis­ti, kā­di jau diez­gan sen dar­bo­jas Eiro­pas at­tīs­tī­ta­jās val­stīs; pie mums šie spe­ci­ālis­ti vēl nav pie­tie­ka­mi pie­re­dzē­ju­ši un dau­dzi cil­vē­ki par vi­ņiem ne­maz ne­zi­na. Rie­tu­mu me­di­cī­na pa­ma­tā bal­stās uz sin­tē­tis­kām vie­lām ar stip­ru ie­dar­bī­bu, kas vēr­sta kon­krē­tā vir­zie­nā, uz kon­krē­tu or­gā­nu, uz kon­krē­tu bio­ķī­mis­ku re­ak­ci­ju. Aus­tru­mu me­di­cī­na sa­vā 5000 ga­dus krā­ta­jā pie­re­dzē bal­stās uz da­bas vie­lām, ku­rām ir pla­šāks te­ra­pei­tis­ko efek­tu spektrs, bet vā­jā­ka ie­dar­bī­ba un il­gāk jā­gai­da re­zul­tāts. To­mēr pē­dē­jā lai­kā vē­ro­ja­ma Rie­tu­mu un Aus­tru­mu me­di­cī­nas tu­vi­nā­ša­nās. Ja pirms 10 – 15 ga­diem kā­dā Eiro­pas me­di­cī­nas žur­nā­lā kāds au­tors mē­ģi­nā­ja ana­li­zēt ķī­nie­šu me­di­cī­nas me­to­des, tad, pat ne­la­sot rak­stu, es jau zi­nā­ju, ka re­zu­mē­jums būs ne­ga­tīvs: tas ir ne­no­piet­ni. Ta­gad pār­sva­rā to­mēr tiek at­zīts: kaut kas tur ir. Ar­vien bie­žāk pēt­nie­ki mē­ģi­na kom­bi­nēt Rie­tu­mu un Aus­tru­mu me­to­des, pie­mē­ram, viens no spil­gtā­ka­jiem vir­zie­niem pē­dē­jā lai­kā ir kom­bi­nēt sin­tē­tis­kas anti­bi­oti­kas ar augu eks­trak­tiem. In­te­re­se par uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem pie­aug arī tā­pēc, ka past­āv krī­ze far­ma­ko­lo­ģi­jā, jaun­i me­di­ka­men­ti prak­tis­ki ne­pa­rā­dās, ap­tie­kas tir­go to, kas iz­gud­rots pirms 15, 20 un 30 ga­diem. Tiek gai­dīts kaut kas jauns, tā­pēc zā­ļu ra­žo­tā­ji sāk ra­žot uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus, pie­mē­ram, vi­ta­mī­nus un mi­ne­rāl­vie­las, kas ne­pra­sa lie­las in­ves­tī­ci­jas.

– Vai uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji pa­sau­lē ir pie­pra­sī­ti un at­zī­ti?

– Jā, to pār­do­ša­nas ap­joms vi­sā pa­sau­lē pie­aug. Ar­vien jaun­āki cil­vē­ki sāk do­māt par ve­se­lī­bas sa­gla­bā­ša­nu, jo sa­prot, cik dār­gi mak­sā ār­stē­ša­na, tā­pēc cen­šas ie­vē­rot ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da prin­ci­pus, spor­to, se­ko sa­vam uz­tu­ram un vē­las lie­tot arī at­bil­sto­šus uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus. Ir pat pre­ce­den­ti, kad to ie­gā­de tiek kom­pen­sē­ta, pie­mē­ram, kopš 2014. ga­da 1. jan­vā­ra Švei­cē kom­pen­sē­ja­mo zā­ļu sa­rak­stā ir ie­kļau­ti arī da­ži uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji, ku­rus ap­mak­sā valsts. Pēc il­gām dis­ku­si­jām un kon­sul­tā­ci­jām ti­ka at­zīts, ka vieg­lāk ir kom­pen­sēt no­sa­cī­ti lē­tu uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju, kas vei­ci­na ve­se­lī­bas sa­gla­bā­ša­nu, ne­kā pēc tam mak­sāt par dār­giem me­di­ka­men­tiem. 2013. ga­da ru­de­nī švei­cie­ši tur­klāt kļu­va sla­ve­ni ar to, ka pirm­ie vei­ca pro­fe­si­onā­lus klī­nis­kus pē­tī­ju­mus par šo­ko­lā­di, un re­zul­tā­tā Eiro­pas Ko­mi­si­ja at­ļā­va uz šo­ko­lā­des ie­pa­ko­ju­ma rak­stīt, ka pro­dukts ma­zi­na in­far­kta un in­sul­ta ris­ku, kā arī vei­ci­na asins­spie­die­na nor­ma­li­zē­ša­nos.

– Šā­di pē­tī­ju­mi acīm­re­dzot ir dār­gi un darb­ie­til­pī­gi?

– Jā, tur ie­gul­dī­ta mil­zī­ga nau­da. Pie mums uz­ņē­mē­jiem pa­gai­dām nav iz­prat­nes par to, cik pē­tī­ju­mi mak­sā. Da­ži, vēr­šo­ties mū­su in­sti­tū­tā kā pēt­nie­cī­bas struk­tū­rā, brī­nās – vai tad zi­nāt­nie­kiem jā­mak­sā? Vi­ņi ti­kai sēž, ska­tās pa lo­gu un rak­sta kaut kā­dus tek­stus... Ta­ču bez pro­fe­si­onā­las pēt­nie­cī­bas mēs ne­va­ram iz­tikt. Pie­mē­ram, mums ir di­vas vai vai­rā­kas se­vi ap­lie­ci­nā­ju­šas ak­tī­vās vie­las un ro­das ie­ce­re tās ap­vie­not vie­nā pro­duk­tā, ce­rot, ka tas būs īpa­ši efek­tīvs. Ta­ču var ga­dī­ties, ka tiek pa­nāk­ta ne­vis efek­tu si­ner­ģi­ja – ka tie cits ci­tu past­ip­ri­na, bet glu­ži ot­rā­di – tie sav­star­pē­ji dzē­šas, un re­zul­tāts ir maz­efek­tīvs. Bez spe­ci­āliem pē­tī­ju­miem to ne­var uz­zi­nāt. Es­mu re­dzē­jis arī pro­duk­tu no 100 sa­stāv­da­ļām – man ir lie­las šau­bas par re­zul­tā­tu, jo ir pā­rāk daudz mij­ie­dar­bī­bas va­ri­an­tu. Jā­ņem arī vē­rā, ka da­žā­dām vie­na auga šķir­nēm var būt ļo­ti at­šķi­rī­gas īpa­šī­bas, pie­mē­ram, eks­pe­ri­men­tē­jot ar 14 bie­šu šķir­nēm, kon­sta­tē­jām mil­zu star­pī­bu to spē­jā vei­ci­nāt dzelzs uz­sūk­ša­nos, po­li­fe­no­lu sa­turs at­šķī­rās ne­vis par da­žiem pro­cen­tiem, bet par vai­rā­kām rei­zēm. Pē­tot dzēr­ve­ņu anti­bak­te­ri­ālo ie­dar­bī­bu, sā­ku­mā pie­ņē­mām, ka sav­va­ļas dzēr­ve­nēm tā būs lie­lā­ka ne­kā kul­ti­vē­ta­jām, bet re­zul­tā­ti iz­rā­dī­jās pil­nī­gi līdz­īgi. Ne­sen sā­kām ra­žot pa­vi­sam jaun­u pro­duk­tu, kas ir trīs ga­du dar­ba re­zul­tāts – kom­bi­nē­tu žā­vē­tu aug­ļu lo­dī­tes, kas ir garš­īgas un efek­tī­vi rem­dē iz­sal­ku­mu – ap­ēdot vie­nu lo­dī­ti un uz­dze­rot ūde­ni vai tē­ju, sā­ta sa­jū­ta no­dro­ši­nā­ta 3 – 4 stun­dām. Šis pro­dukts no­der tiem, ku­ri cen­šas sa­ma­zi­nāt ķer­me­ņa ma­su, un arī tiem, ku­riem vēl­me pa­naš­ķē­ties uz­nāk vē­lu va­ka­rā, kad vairs ne­va­ja­dzē­tu ēst. Arī man pa­šam tas pa­lī­dzē­ja trīs mē­ne­šu lai­kā ar di­viem ne­dē­ļu il­giem pār­trau­ku­miem zau­dēt vai­rāk ne­kā 11 ki­lo­gra­mu. 

– Vai ve­se­lī­bas stip­ri­nā­ša­nai var lie­tot pa­šu vāk­tās un audzē­tās tē­ji­ņas, ko dau­dzi, īpa­ši ve­cā­kās pa­au­dzes pār­stāv­ji, uz­ska­ta par la­bā­ku ri­si­nā­ju­mu ne­kā uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji?

– Pro­tams, mēs va­ram dzert augu tē­jas, bet, ja mēs lie­to­sim eks­trak­tus, efekts būs la­bāks. Bez šau­bām, var dzert dzēr­ve­ņu mor­su vai ēst dzēr­ve­ņu ie­vā­rī­ju­mu, lai rū­pē­tos par urīn­ce­ļu ve­se­lī­bu, bet var no dzēr­ve­nēm ie­gūt eks­trak­tu, un efekts būs vēl stip­rāks.

– Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus cil­vē­ki ie­gā­dā­jas ap­tie­kās, vei­ka­los, in­ter­ne­tā. Kā pār­lie­ci­nā­ties, ka tie ir dro­ši lie­to­ša­nai?

– Es ne­pir­ktu šā­dus pro­duk­tus in­ter­ne­tā, jo tur dar­bo­jas daudz ap­šau­bā­mu tir­go­tā­ju. Vi­siem uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jiem, ko tir­go Lat­vi­jā, jā­būt re­ģis­trē­tiem Pār­ti­kas un ve­te­ri­nā­rā die­nes­ta uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju re­ģis­trā. Tas lie­ci­na, ka pro­dukts ir drošs, jo pār­ti­kai, tā­pat kā zā­lēm, pirm­ā vie­tā ir dro­šums, pēc tam efek­ti­vi­tā­te. Re­ģis­trā­ci­jas pro­ce­sā ļo­ti lie­la vē­rī­ba pie­vēr­sta ak­tī­vo vie­lu de­vām, kas tiek ie­ro­be­žo­tas, lai ne­pie­ļau­tu ne­vē­la­mu efek­tu.

– Bet vien­lai­kus de­vām jā­būt arī pie­tie­ka­mām, lai to­mēr pa­nāk­tu kā­du efek­tu?

– Viens pie­mērs: kur­ku­mas eks­trakts. Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jos tā de­va ir līdz 0,1 g, bet me­di­ka­men­tos tā var būt as­to­ņas rei­zes vai pat vēl lie­lā­ka. Tā­tad līdz zā­ļu kon­cen­trā­ci­jai ir ļo­ti tā­lu, bet, no ot­ras pus­es – arī uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jos ie­sa­ka tā­du de­vu, kas to­mēr vēl dod efek­tu, kaut arī ir ne­lie­la. Ļo­ti in­te­re­san­ta si­tu­āci­ja iz­vei­do­ju­sies ar mel­le­ņu pro­duk­tiem – ap­tie­kas ar tiem pil­nas, bet mel­le­ņu an­to­ci­ānu sa­turs vie­nā kap­su­lā vai tab­le­tē ir ļo­ti da­žāds: 16 – 200 mg. Ta­ču jau pirms vai­rā­kiem ga­diem Dien­vid­ko­re­jā ti­ka pie­rā­dīts, ka mel­le­ņu an­to­ci­āni dod efek­tu ti­kai lie­lā de­vā, ap 300 mg die­nā. Bet pir­cējs, kurš nav ie­dzi­ļi­nā­jies ša­jā jau­tā­ju­mā un vien­kār­ši iz­vē­las lē­tā­ko pro­duk­tu, pie­dzī­vo vil­ša­nos. Mēs ta­ču zi­nām, cik mak­sā mel­le­nes, un, lai ie­gū­tu eks­trak­tu, ir jā­pārs­trā­dā mel­le­ņu ogas. Vi­sur ne­pie­cie­šams zel­ta vi­dus­ceļš – ne par maz un ne par daudz. Tas pats sa­kāms par vi­su ēdien­kar­ti ko­pu­mā – jā­ēd daudz­vei­dī­gi, jā­rau­gās, lai bū­tu līdz­svars, ne­kā­da mo­no­di­ēta ne ar ko la­bu ne­beig­sies, un ve­gā­ni ne­dzī­vo il­gāk par gaļ­ēdā­jiem. Piln­vēr­tī­ba ro­das no daudz­vei­dī­bas.

Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus lie­to, ja:

  • nav ie­spē­jams vi­sas or­ga­nis­mam ne­pie­cie­ša­mās vie­las uz­ņemt ar pār­ti­ku (cil­vē­kiem ar ba­rī­bas vie­lu uz­sūk­ša­nās trau­cē­ju­miem no gre­mo­ša­nas trak­ta; spor­tis­tiem un sma­ga fi­zis­ka dar­ba strād­nie­kiem; bēr­niem un jaun­ie­šiem aug­ša­nas pe­ri­odā u.c.);
  • ne­var pie­tie­ka­mā dau­dzu­mā no­dro­ši­nāt kā­du uz­tur­vie­lu pro­duk­tu ne­pa­ne­sī­bas dēļ vai tā­pēc, ka tie vien­kār­ši ne­gar­šo;
  • ie­stā­ju­sies si­tu­āci­ja, kad ļo­ti ne­pie­cie­šams tau­pīt lai­ku un ener­ģi­ju.

Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji nav pār­ti­kas pie­de­vas

Uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji:

  • vi­ta­mī­ni,
  • mi­ne­rāl­vie­las,
  • augi un to da­ļas,
  • amino­skā­bes, fer­men­ti,
  • dzīv­nie­ku iz­cel­smes pro­duk­ti,
  • pro­bi­oti­ķi (la­bās bak­tē­ri­jas).

Pār­ti­kas pie­de­vas:

  • kon­ser­van­ti,
  • krās­vie­las,
  • aro­ma­ti­zē­tā­ji,
  • emul­ga­to­ri,
  • garš­as past­ip­ri­nā­tā­ji,
  • ci­tas E vie­las.

Svarīgākais