CILVĒKA STĀSTS: Darbs kā hobijs

Pro­fe­si­onāls fo­to­grāfs Alek­sandrs Ken­den­kovs ar fo­to­māk­slu no­dar­bo­jas kopš 2000. ga­da, ie­gu­vis Lat­vi­jas amat­nie­cī­bas ka­me­ras meis­ta­ra dip­lo­mu. Vei­do fo­to rek­lā­mas jo­mā, vie­na no vi­ņa dar­bī­bas pri­ori­tā­tēm ir ar­hi­tek­tū­ras, in­ter­je­ru un aina­vu di­zai­na fo­to­grā­fi­jas. «Man vis­vai­rāk pa­tīk tie­ši šī spe­ci­fis­kā jo­ma, lai gan fo­to­gra­fē­ju arī por­tre­tus,» stās­ta Alek­sandrs, kas ap­mē­ram pirms sep­ti­ņiem ga­diem ar ko­lē­ģi iz­vei­do­jis fo­tos­tu­di­ju Stylefoto.

Sa­vu ik­die­nas dar­bu – fo­to­gra­fē­ša­nu uz­ska­ta arī par ho­bi­ju, un sā­kums kā jau dau­dziem bi­ja fo­to vei­do­ša­na sa­viem al­bu­miem, kad viņš vēl mā­cī­jies sko­lā. Fo­to­gra­fē­ša­nas ap­gu­ves pro­ce­sā iz­gā­jis vi­sam cau­ri, sā­kot ar meln­bal­to fo­to vei­do­ša­nu un fil­mi­ņu at­tīs­tī­ša­nu. Alek­sandrs tur­pi­na ģi­me­nes tra­dī­ci­jas, jo ar fo­to­gra­fē­ša­nu aiz­rā­vies gan vi­ņa tēvs, gan vec­tēvs.

«Ie­spē­jams, ka in­te­re­se nāk no vi­ņiem. Tēvs dar­bo­jās ar ve­ca­jiem pa­dom­ju ra­žo­ju­ma fo­to­apa­rā­tiem Ze­ņit, Zor­kij.  Kad ie­pa­zi­nos ar pro­fe­si­onā­liem fo­to­grā­fiem, vi­ņi pa­mu­di­nā­ja no­piet­nāk pie­vēr­sties fo­to­grā­fi­jas māk­slai,» at­ce­ras Alek­sandrs. Smai­dot viņš stās­ta, ka pa­šam trūk­stot pa­cie­tī­bas fo­to­gra­fēt ma­zus bēr­nus un dzīv­nie­kus, lai gan šā­di fo­to esot vi­ņa ne­skai­tā­mo fo­to­grā­fi­ju klās­tā.   

Uz ku­ģa – kā ar­mi­jā    

Pēc sko­las ab­sol­vē­ša­nas pui­sis aiz­gā­jis mā­cī­ties uz Lie­pā­jas jūr­nie­cī­bas ko­le­džu. «Ko­pā ar drau­giem no­lē­mām mā­cī­ties tā­lāk no Rī­gas, lai bū­tu in­te­re­san­tāk. Tas bi­ja sa­rež­ģīts laiks – 90. ga­du vi­dus. Piec­us ga­dus mā­cī­jos un pēc tam sā­ku strā­dāt uz ku­ģa, ik pus­ga­du esot tā­lu pro­jām no mā­jām.» Alek­sandrs sa­lī­dzi­na, ka darbs uz ku­ģa – kā die­nests ar­mi­jā. Esot uz ku­ģa, vī­rie­tis sa­pra­tis, ka to­mēr vai­rāk in­te­re­sē fo­to­gra­fē­ša­na, kas va­rē­tu būt sais­tī­ta arī ar jū­ru. Uz ku­ģa par me­hā­ni­ķi viņš no­strā­dā­jis trīs ga­dus, ap­brau­kā­jis vi­su pa­sau­li, sā­kot no An­gli­jas līdz Fi­li­pī­nām, Ma­lai­zi­jai un In­do­nē­zi­jai, kur, pro­tams, ta­pu­ši arī ek­so­tis­ki fo­to. Kad at­grie­zies mā­jās no jū­ras, no­pir­cis la­bu fo­to­teh­ni­ku un aiz­gā­jis uz fo­tok­lu­bu, kur ie­pa­zi­nies ar šīs jo­mas liet­pra­tē­jiem, ar ku­riem uz­sā­cis sa­dar­bī­bu, un fo­to­gra­fē­ša­nas en­tu­zi­as­tiem.

Kad Alek­sandrs mā­cī­jies par ku­ģa ve­cā­ko me­hā­ni­ķi, aiz­sū­tīts uz kva­li­fi­kā­ci­jas pa­aug­sti­nā­ša­nas kur­siem Kip­rā.

«Cī­tī­gi aiz­rā­vos arī ar fo­to­gra­fē­ša­nu un de­vos fo­to­gra­fēt mo­lu. No­vie­to­ju sta­tī­vu, sā­ku fo­to­gra­fēt. Da­žas kad­rus no­bil­dē­ju un aiz­gā­ju pro­jām,» at­ce­ras bi­ju­šais jūr­nieks. «Pēc tam at­grie­zos kop­mīt­nēs, uz ku­rie­ni at­nā­ca di­vi cil­vē­ki kos­tī­mos kā spec­aģen­ti un jau­tā­ja, kurš fo­to­gra­fē­jis. Iz­rā­dī­jās, ka es­mu bil­dē­jis jū­ras ka­ra flo­tes bā­zes te­ri­to­ri­ju. Pro­tams, man ne­bi­ja ne ma­zā­kās no­jaus­mas par to, ta­ču uz­fil­mē­to ma­te­ri­ālu li­ka at­dot. Pēc pār­is die­nām fil­mi­ņas at­ne­sa at­pa­kaļ un tei­ca, ka viss ir kār­tī­bā,» ar smai­du stās­ta Alek­sandrs. Jau­tāts, vai jū­ras ne­pie­trūkst, at­bild, nē, lai gan daž­kārt pa­tī­kot at­pūs­ties pie tās, pa­brau­kāt ar jah­tu.     

Sa­dzī­vo ar kon­ku­ren­ci

Alek­sandrs uz­ska­ta, ka fo­to­grā­fa darbs ir in­te­re­sants, ne­kad nav vien­vei­dīgs. Viņš pie­krīt, ka ne­pār­trauk­ti jā­pil­nvei­do­jas, tā­pēc ap­mek­lē­jis da­žā­das meis­tar­kla­ses gan Rī­gā, Mas­ka­vā un Sankt­pē­ter­bur­gā. Sa­vā stu­di­jā arī or­ga­ni­zē meis­tar­kla­ses. «Kon­ku­ren­ce ir mil­zī­ga jau ap­mē­ram sep­ti­ņus ga­dus, jo iz­vei­do­jās daudz fo­tos­ko­lu un pa­lie­li­nā­jās arī pie­dā­vā­to fo­to­kur­su skaits. No vie­nas pus­es, tā ir la­ba lie­ta. Pirms des­mit ga­diem uz ro­ku pirk­stiem va­rē­ja sa­skai­tīt cil­vē­kus, ku­ri no­piet­ni aiz­rau­jas ar fo­to­gra­fē­ša­nu. Ta­gad dau­dzi se­vi uz­ska­ta par fo­to­grā­fiem, jo fo­to­apa­rā­tu ce­nas kļu­va pie­eja­mas un fo­to­māk­sla strau­ji at­tīs­tī­jās, ta­jā pa­rā­dī­jās ci­pa­ru teh­no­lo­ģi­jas. Sā­ku strā­dāt, iz­man­to­jot fo­to­fil­mas, un fo­to­grā­fam bi­ja jā­jūt – fo­to­grā­fi­ja būs la­ba vai ne­būs, bet ta­gad šis pro­cess teh­nis­ki kļu­vis vien­kār­šāks. Pa­rā­dī­jās fo­to­šops, ar ku­ra pa­lī­dzī­bu da­to­rā var ap­strā­dāt fo­to, tā­pēc dau­dzi prog­ram­mē­tā­ji sā­ka pa­ra­lē­li no­dar­bo­ties ar bil­žu ap­strā­di,» at­klāj fo­to­grāfs. Viņš cen­šas strā­dāt tā, lai fo­to ir kva­li­ta­tīvs. «Ta­ču ne­vē­los teikt, ka bil­žu ap­strā­de – tas ir slik­ti. Ja fo­to­grāfs iz­vei­do­jis par 90 pro­cen­tiem kva­li­ta­tī­vu fo­to un pēc tam to ap­strā­dā­jis, tad re­zul­tāts būs ide­āls.»

Ne­drīkst do­māt par peļ­ņu 

Vie­na da­ļa fo­to­grā­fu uz­ska­ta, ka no­pirks la­bu fo­to­apa­ra­tū­ru un ar to va­rēs no­pel­nīt, – šāds ir Alek­san­dra vie­dok­lis. No­vē­ro­jis, ka šo­brīd fo­to­kur­sus ap­mek­lē daudz dai­ļā dzi­mu­ma pār­stāv­ju. Tas, pēc vi­ņa do­mām, esot iz­skaid­ro­jams ar to, ka sie­vie­tes ir uz­ņē­mī­gā­kas un lab­prāt mā­cās. «Ja, uz­sā­kot jeb­ku­ru dar­bu, cil­vēks do­mā ti­kai par pel­ņu, tad diez vai re­zul­tāts būs labs,» viņš kri­tis­ki vēr­tē. «Ja strā­dā­ju pēc klien­tu pa­sū­tī­ju­ma, tad man pa­tīk, ja vi­ņi zi­na, ko vē­las, lai gan in­te­re­san­tāk ir tad, ja va­ru likt lie­tā ra­do­šo iz­do­mu. Ja cil­vēks man sa­ka, lai kaut ko no­fo­tog­ra­fē­ju, tad pēc tam ne­re­ti ro­das ne­iz­prat­ne un daudz jau­tā­ju­mu. It īpa­ši tas at­tie­cas uz fo­to in­ter­je­ros un ar­hi­tek­tū­ras jo­mā. Fo­to vei­do­ša­na var sāk­ties ti­kai tad, kad at­tie­cī­gā vi­de ir sa­ga­ta­vo­ta.» Alek­sandrs ap­stip­ri­na, ka vi­ņa prak­sē esot daudz klien­tu, ku­ri sa­ka, ka vi­ņi ne­esot fo­to­gē­nis­ki, iz­ņē­mums, pro­tams, esot mo­de­ļi, vai to, ka ne­pa­tīk fo­to­gra­fē­ties. «Nav ne­glī­tu cil­vē­ku, ir ti­kai ne­pro­fe­si­onā­li fo­to­grā­fi! Pa­tī­ka­mi, ja klients, ku­ram ne­pa­tīk fo­to­gra­fē­ties, sa­ka, ka bil­des ir iz­de­vu­šās.»

Būt ne­pār­trauk­tā kus­tī­bā

Fo­to­grā­fam jā­būt ap­vel­tī­tam ar la­bām psiho­lo­ga īpa­šī­bām, jā­prot ar cil­vē­kiem ko­mu­ni­cēt, jā­pa­līdz at­vēr­ties, cit­reiz jā­pār­lie­ci­na, sa­ka Alek­sandrs. «Tas pra­sa daudz ener­ģi­jas. Ja cil­vēks psiho­lo­ģis­ki nav ga­tavs fo­to­se­si­jai, tad ir grū­tāk, ne­kā di­vas die­nas pēc kār­tas bil­dēt in­ter­je­ru. Man ir sva­rī­gi, lai ka­me­ras priekš­ā cil­vēks ir da­bisks.» Alek­sandrs uz­ska­ta, ka esot at­ra­dis īs­to pro­fe­si­ju. «Man ir klien­ti, ar ku­riem sa­dar­bo­jos vai­rāk­kārt, un tas ir po­zi­tī­vi, ja vi­ņi at­grie­žas pie ma­nis.» Fo­to­grāfs ne­slēpj, ka esot pie­dzī­vo­jis arī tā­du pe­ri­odu, kad dar­ba ir maz. Grū­tā­kais ša­jā dar­bā esot pār­nē­sāt fo­to­apa­ra­tū­ru no vie­nas vie­tas uz ci­tu – smai­da Alek­sandrs.

«Nav ne­kā tā­da, ko fo­to­grāfs ne­va­rē­tu iz­da­rīt, jo teh­nis­kās ie­spē­jas mūs­die­nās ir pla­šas. Pro­tams, daž­kārt ie­ro­be­žo­ju­mus no­sa­ka fi­nan­ses.» Viņš ne­iz­da­la, ka la­bā­ki fo­to­grā­fi ir vī­rie­ši vai ot­rā­di – sie­vie­tes. «Pret se­vi es­mu pra­sīgs, jo dar­bam jā­būt per­fek­ti pa­veik­tam,» uz­ska­ta fo­to­grāfs. Par in­te­re­san­tiem pro­jek­tiem Alek­sandrs uz­ska­ta vei­do­tās fo­to­grā­fi­jas, ku­ras jā­no­for­mē kā māk­slas dar­bi. «Fo­to tir­gū no­dar­bo­ties ti­kai ar vie­nu no­vir­zie­nu bū­tu grū­ti. Da­žā­dī­ba ne­ļauj fo­to­grā­fam ap­stā­ties sa­vā at­tīs­tī­bā un dar­bam kļūt ap­ni­cī­gam.» Viņš uz­ska­ta, ka iz­vei­dot skais­tu fo­to­grā­fi­ju – ar to vien ne­pie­tiek, jo sva­rī­gi, lai tai bū­tu stāsts tā­pat kā ki­no. «Ja fo­to­grā­fam ir pa­sū­tī­ju­mi un vi­ņu ie­sa­ka ci­tiem, tad viņš ir pro­fe­si­onā­lis sa­vā jo­mā.» Alek­san­dram pa­tīk ce­ļot, viņš no­dar­bo­jas ar al­pī­nis­mu. Būt ne­pār­trauk­tā kus­tī­bā – tas rak­stu­ro ra­do­šās pro­fe­si­jas pār­stā­vi, jo dzī­vot mie­rī­gi viņš ne­prot.