VĒDERPRIEKS: Jaunā un veselīgā meklētājiem - amarants
Sistematizēt ēdājus kaut kādās kategorijās ir sarežģīts uzdevums, bet tā pavisam vienkāršoti pieejot: ir konservatīvie un inovatīvie ēdāji.
Pirmajiem vajag tikai to, ko ome bērnībā atzina par labu esam, un citi produktui viņiem vienkārši neeksistē, savukārt otri visu laiku grib izmēģināt kaut ko jaunu. Parasti tieši viņi ir tie, kuri vairāk interesējas arī par produktu sastāvu, uzturvielām un kalorijām, kā arī ir neizpratnē, pieķerot konservatīvos ēdājus, kuri ne tikai nezina, kas ir amarants, bet neko nav dzirdējuši arī par kvinoju, čia sēklām, bulguru un pat par godži ogām.
Amarants, protams, nepieder pie mūsu tradicionālajiem uztura produktiem, tomēr var ieinteresēt gan veselīguma, gan dažādības meklētājus.
Vēsture – nedaudz asiņaina
Amarants cēlies Vidusamerikā – reģionā, kas ietver Meksikas centrālo daļu, Belizu, Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu, Nikaragvu un Kostarikas ziemeļus. Acteki amarantu audzējuši un lietojuši uzturā pirmskolumba laikmetā, izmantojot to arī dažādos reliģiskos rituālos, tostarp viņi gatavojuši figūriņas no amaranta sēklām un upurēto cilvēku asinīm. Vēršoties pret šo pagānisko tradīciju, spāņu iekarotāji centās amaranta audzēšanu izskaust un dedzināja laukus, tāpēc amaranta vietu pamazām ieņēma kukurūza un tā sējumi saglabājās tikai atsevišķās izolētās vidienēs. Līdz mūsdienām amarants savā dzimtenē galvenokārt nonāca, pateicoties tradicionālajiem saldumiem – alegria, kas nozīmē – prieks. Lai tos pagatavotu, amaranta sēkliņas tiek «uzspridzinātas» uz sausas pannas līdzīgi kā popkorns, sajauktas ar medu, iesalu vai šokolādi, saulespuķu vai ķirbju sēklām u.c., veidojot tāfelītes vai figūriņas.
Izrādās, ka citas amaranta labās īpašības šodien piemirsušās pat dzimtenē un entuziastiem tur nācies izveidot organizācijas, kuras cenšas veicināt amaranta plašāku iekļaušanu iedzīvotāju ēdienkartē, māca, kā šo produktu izmantot ne tikai tradicionālo saldumu pagatavošanai, bet arī citiem ēdieniem. Tās nav rūpes tikai par kulināro tradīciju atdzimšanu, bet arī par cilvēku veselību. Amarants tai var dot ievērojamu labumu, jo izceļas ar vērtīgu uzturvielu kombināciju. Ar minēto uzturvielu trūkumu pat tiek saistīti ģenētiski defekti, ko cilvēkiem konstatē reģionos, kur agrāk amarants bijis viens no pamatēdieniem, bet vēlāk aizstāts ar kaut ko citu. Atsevišķi pētnieki sauc amarantu par nākotnes lauksaimniecības kultūru.
Pseidograudaugs
Līdzīgi kvinojai, amarants nav graudaugs, bet gan balandu dzimtas pārstāvis. Tā kā amaranta sēkliņas pārtikā izmanto tādiem pašiem nolūkiem kā graudaugus, to sauc arī par pseidograudaugu. Ieraugot šā auga attēlu, daudzi atceras redzējuši ko līdzīgu apstādījumos, jo amarants var būt arī ļoti skaists. Botāniskais nosaukums, kuru mēs lietojam, nav pārņemts no senajiem actekiem, bet gan no grieķu valodas, un to varētu tulkot kā «nevīstošais zieds». Dārzā amarants patiešām ilgi saglabā savas dekoratīvās īpašības un ir izmantojams arī sauso augu kompozīcijās. Starp citu, dārzā amarants mēdz pats izsēties, un nākamajā gadā par stādiņu trūkumu nav jāraizējas.
Kā lauksaimniecības kultūra amarants ir viegli audzējams un prot pielāgoties mainīgiem apstākļiem, savā ziņā tam ir nezāles daba, tas var iztikt pilnīgi bez lietus pat līdz 40 dienām un tomēr nobriedināt savas sēkliņas, kas bagātas ar olbaltumvielām. Tajās ir aptuveni par trešo daļu vairāk olbaltumvielu nekā rīsos vai rudzos. Kopējais olbaltumvielu saturs amaranta sēkliņās ir aptuveni 16%, tajā ir neparasti daudz aminoskābes – lizīna, kā arī metionīna, kura saturs graudaugos parasti ir zems. Lai uzņemtu visas organismam vajadzīgās augu valsts olbaltumvielas, amarantu ieteicams kombinēt ar dažādiem graudaugiem. Amarants ir bagāts ar kalciju un dzelzi, bet šķiedrvielu saturs tajā ir trīsreiz augstāks nekā kviešos. Amaranta sēkliņas arī nesatur glutēnu, tāpēc tās var lietot uzturā celiakijas pacienti. Produkts turklāt tiek uzskatīts par viegli sagremojamu, tāpēc tas piemērots slimnieku pārtikai. Apēdot 100 g vārītu amaranta sēkliņu, tiek uzņemts ap 100 kkal.
Jāpagaršo
Arī Latvijas lielveikalos amarantu šodien var atrast, tāpat tas nopērkams specializētos ekoloģisko un bioloģisko produktu veikalos. Rakstos sacīts, ka amarantam ir patīkama riekstu garša, bet šis raksturojums ir ļoti aptuvens, jo patiesībā amarantam piemīt amaranta garša un, kamēr nenomēģināsi – neuzzināsi, kāda tā ir. Iegaršosies vai nē – spriediet paši, jo ir ļoti grūti iepriekš paredzēt savu reakciju. Daudz kas atkarīgs arī no tā, kā pirmajā reizē izdosies nepazīstamo produktu pagatavot, vai sanāks tīkama konsistence, vai nepiedegs utt. Un, ja nesanāks – vai pietiks pacietības mācīties no kļūdām un mēģināt vēlreiz, līdz rezultāts kļūs baudāms. Tomēr vismaz vienu iespēju amarantam ir vērts dot – nopērciet vienu iesaiņojumu, kurā parasti ir 500 gramu, un tā robežās droši eksperimentējiet.
AMARANTA VĀRĪŠANA
• Pirmoreiz vārot amaranta sēkliņas, vislabāk sekot norādēm uz iepakojuma un cerēt, ka tās ir vispiemērotākās tieši konkrētajai šķirnei. Bet vispārējie ieteikumi ir tādi: uz vienu glāzi amaranta ņem trīs glāzes ūdens. Ūdeni uzvāra, pievieno nedaudz sāls, ieber amarantu, atkal uzvāra, samazina liesmu un vāra 20–25 minūtes. Sēkliņām jāiznāk viegli kraukšķīgām, bet ne cietām, un tām nevajadzētu salipt.
• Otra metode: amarantam pievieno ūdeni, izmaisa un tad uzvāra, samazina liesmu, katliņam uzliek vāku un vāra 20 minūtes – pa šo laiku visam ūdenim jābūt uzsūktam vai iztvaikojušam, bet gatavajai putrai – irdenai. Ja grib, lai sēkliņas izjūk galīgā putrā, ņem vairāk ūdens un vāra ilgāk.
• Iespējams arī cits risinājums: amarantu pārlej ar ūdeni un atstāj uz nakti, bet no rīta liek uz uguns un vāra 3–5 minūtes, līdz sēkliņas mīkstas, tikai jāuzmanās, lai nepiedegtu.
• Vārītajam amarantam var pievienot medu, agaves sīrupu, cukuru, pienu, mandeļu vai kokosriekstu skaidiņas, augļus, ievārījumu u.c. To var lietot arī kā sāļu ēdienu, piemēram, ar saceptām sēnēm vai dažādām mērcēm, pasniegt piedevās otrajiem ēdieniem.
AMARANTA IZMANTOŠANA
• Izmantot atsevišķai uzkodai, kā arī salātiem, jogurtiem vai saldajiem ēdieniem var pievienot «uzspridzinātas» amaranta sēkliņas. Tās gatavo līdzīgi kā popkornu: uz sausas sakarsētas pannas uzber ēdamkaroti amaranta sēkliņu un gaida, līdz tās pārsprāgt. Jāņem vērā, ka šīs sēkliņas nepalielinās tilpumā kā popkorna graudi, tām nepieciešams īsāks karsēšanas laiks, un ir jāuzmanās, lai sēkliņas nepiedegtu.
• Amaranta sēkliņas var pievienot brūnajiem rīsiem vai citiem graudiem, ieteiktā attiecība ir 1:3.
• Sēkliņas var likt zupās un sautējumos kopā ar visdažādākajām citām sastāvdaļām.
RECEPTE:
Ar amarantu pildīti tomāti
SASTĀVDAĻAS:
1 glāze amaranta putraimu
1 glāze ūdens
3 vidēji lieli tomāti
½ skāba ābola
1 ēdamkarote citrona sulas
1 ēdamkarote olīveļļas
ķiploka daiviņa
1 ēdamkarote kapātu svaigu zaļumu
1 sīpols
sāls
pipari
PAGATAVOŠANA:
1. Amarantu noskalo aukstā ūdenī, ber katlā, pievieno buljonu, uzvāra un uz lēnas uguns turpina vārīt aptuveni 20 minūtes. Noņem no uguns, izmaisa un ļauj nedaudz uzbriest.
2. Tomātiem nogriež cepurīti, izdobj vidiņus (mīkstumu pievienos pildījumam).
3. Novārītajam un uzbriedušajam amarantam pievieno nomizotu un sarīvētu ābolu, sakapātus zaļumus, citronu sulu, sīki sakapātu ķiploku, sasmalcinātus sīpolus, sasmalcinātu no tomātiem izdobto mīkstumu un eļļu. Pēc garšas pildījuma masai pievieno sāli un piparus.
4. Tomātus piepilda ar sagatavoto amaranta un dārzeņu pildījumu.
5. Kārto ietaukotā veidnē, ielej nedaudz ūdens, liek iepriekš uzkarsētā cepeškrāsnī un 170–80 grādu temperatūrā cep aptuveni 20 minūtes.