SARUNA: Mi­si­ja – slu­di­nāt mī­les­tī­bu

Brī­niš­ķī­gais du­ets San­ta Za­pac­ka un Ha­rijs Ozols šo­gad at­zī­mēdes­mit ga­du ju­bi­le­ju un ar kon­cer­tiem ie­prie­ci­nās sa­vus klau­sī­tā­jus da­žā­dās Lat­vi­jas pil­sē­tās. Ne­sen vi­ņu vēr­tē­ju­mam no­do­ta jaun­a du­eta dzies­ma Var jau tā, ku­rai Ha­rijs ir tek­sta un mū­zi­kas au­tors.

«Sva­rī­gi, lai dzie­dā­tā­jam ir ko teikt klau­sī­tā­jiem. Ja nav, tad la­bāk uz ska­tu­ves ne­kāpt. Mēs sa­vās dzies­mās ru­nā­jam par iz­jū­tām, kā­das ro­das starp di­viem cil­vē­kiem. Pa­mat­tē­ma, pro­tams, ir mī­les­tī­ba. Ja klau­sī­tā­ji nāk uz kon­cer­tiem, tad acīm­re­dzot mēs esam vi­ņiem va­ja­dzī­gi. Daudz ru­nā­jam par da­žā­dām lie­tām, un arī par mī­les­tī­bu ir jā­ru­nā. Mū­su iz­do­mā­tā mi­si­ja ir slu­di­nāt mī­les­tī­bu, kas ir vie­na no ne­zū­do­šām pa­mat­vēr­tī­bām, sais­to­ša, ma­ģis­ka, ne­iz­pro­ta­ma un kat­ram cil­vē­kam dār­ga. Pa­tei­co­ties mī­les­tī­bai, mēs ra­dām kaut ko la­bu un par to arī stās­tām,» at­zīst dzie­dā­tājs Ha­rijs Ozols.      

Pie­trūkst di­vu dzies­mu 

San­ta un Ha­rijs sa­ti­kās pirms des­mit ga­diem pa­va­sa­rī, bet kon­cer­tēt sā­ka ru­de­nī. «Sā­kums mū­su sa­dar­bī­bai bi­ja, kad Ha­rijs re­dzē­ja ma­nu uz­stā­ša­nos Eiro­vī­zi­jā 2004. ga­dā ko­pā ar Kris­tī­ni Bro­ku, bet pēc ga­da at­la­sē pie­da­lī­jos vie­na pa­ti. Ra­dās ide­ja par sa­vu al­bu­mu, bet man pie­trū­ka di­vu dzies­mu. Sa­ti­kā­mies ar Ha­ri­ju un no­lē­mām ko­pī­gi dar­bo­ties,» at­ce­ras San­ta. Sa­vu­kārt Ha­rijs tie­ši to­laik mek­lē­jis dzie­dā­tā­ju, ar ku­ru ko­pī­gi uz­stā­ties. «Mū­su bal­sis sa­plū­da ko­pā, vie­no­ja lī­dzī­ga do­mā­ša­na, pie­eja dar­bam un tas, ka esam vie­nas pa­au­dzes pār­stāv­ji,» pa­pil­di­na Ha­rijs un uz­sver, ka, dar­bo­jo­ties mu­zi­kā­lā tan­dē­mā di­viem ra­do­šiem cil­vē­kiem, tas nav maz­sva­rī­gi. «Ha­rijs strā­dā­ja iz­dev­nie­cī­bā pie Ar­vī­da Mūr­nie­ka, un tā­pēc es ta­jā iz­de­vu sa­vu dis­ku. Sa­vu­laik vi­ņam ar sa­vu gru­pu Ro­me­o ta­jā lai­kā ti­ka vei­dots al­bums 12 vēs­tu­les Džul­je­tai.» 

Lie­lis­kās ak­tri­ses be­ne­fi­ce  

6. feb­ru­ārī sāk­sies des­mit ga­du ju­bi­le­jas kon­cer­ti un tur­pi­nā­sies līdz ap­rī­lim, bet pa vi­du 8. mar­tā VEF kul­tū­ras pi­lī būs liel­kon­certs. Sa­vu­kārt va­sa­rā būs at­el­pas brī­dis no kon­cer­tiem, kā tas pa­ras­ti ir ša­jā se­zo­nā, jo San­ta un Ha­rijs uz­ska­ta, ka vi­ņu dzies­mas do­mā­tas ska­nē­ju­mam tel­pās, nav īs­ti pie­mē­ro­tas za­ļum­bal­lēm. Ru­de­nī des­mit ga­du ju­bi­le­jai ga­ta­vo­tā kon­cert­pro­gram­ma tur­pi­nās iz­ska­nēt kon­cer­tos, bet no­slē­gu­mā –le­ģen­dā­ra­jai ak­tri­sei An­trai Lied­skal­ni­ņai (Ha­ri­ja Ozo­li­ņa mam­mai) vel­tīts kon­certs 25. ok­tob­rī kon­cert­zā­lē Rī­ga. «Vi­ņai šo­gad ap­ri­tē­tu 85 ga­di. Kad rī­ko­jām iz­ci­lās ak­tri­ses 80 ga­du ju­bi­le­jas kon­cer­tu, plā­no­jām, ka tas būs pē­dē­jais. To­mēr sa­pra­tām, ka ta­gad, pēc pie­ciem ga­diem, jo­pro­jām ir pa­au­dze, kas vi­ņu pa­zīst un at­ce­ras, tā­pēc va­sa­ru vel­tī­sim ne vien jaun­ām dzies­mām, bet vāk­sim ma­te­ri­ālus, lai at­ce­res kon­certs iz­do­tos fan­tas­tisks. Tā būs māk­sli­nie­ces be­ne­fi­ce,» ie­ce­res at­klāj San­ta.

Ru­tī­na ne­mēdz ie­stā­ties 

Ha­rijs uz­ska­ta: tas, ka abu du­ets dar­bo­jas des­mit ga­dus, lie­lā­ko­ties ir klau­sī­tā­ju no­pelns, ku­riem vi­ņu mu­zi­kā­lais snie­gums ir va­ja­dzīgs. San­ta teic, ka du­eta cie­nī­tā­ji, kā dau­dziem va­rē­tu šķist, nav ve­cā­ka ga­da­gā­ju­ma ļau­dis. Tie ir, sā­kot no bēr­niem, arī tī­ņi, un līdz pat sir­mam ve­cu­mam. Ha­rijs ie­vē­ro­jis, ka lie­la da­ļa pub­li­kas esot vi­ņu vie­nau­dži. «Ja mū­zi­ķis jūt, ka viņš klau­sī­tā­jam ir va­ja­dzīgs, tas dod ener­ģi­ju un spē­ku strā­dāt,» ir pār­lie­ci­nāts Ha­rijs un tur­pi­na. «Sa­vu mu­zi­kā­lo dar­bī­bu bez San­tas ta­gad bū­tu grū­ti ie­do­mā­ties. Sva­rī­gi, kā­da ir māk­sli­nie­ka at­tiek­sme pret ra­do­šo dar­bī­bu, to viņš pats var ie­tek­mēt, lai ne­pa­da­rī­tu par ru­tī­nu. Mums slo­dze nav tik lie­la, lai ne­va­rē­tu ie­vilkt el­pu.» San­ta ne­slēpj, ka abu sa­tik­ša­nās ir veik­sme, jo Ha­ri­ja dzies­mas ir sa­viļ­ņo­jo­šas. «Ma­na mam­ma tei­ca, ka, aiz­ejot uz kon­cer­tu, kad uz ska­tu­ves iz­nāk Ha­rijs, viņš iz­sta­ro gai­šu­mu, la­bes­tī­bu un ener­ģi­ju. Viņš prot «pa­ņemt» klau­sī­tā­ju. Ha­rijs ir ie­mā­cī­jis man la­bas lie­tas par ska­tu­vis­ka­jām ni­an­sēm. Mēs esam pie­slī­pē­ju­šies viens pie ot­ra un mek­lē­jam la­bā­kos ri­si­nā­ju­mus. Bie­ži sa­nā­kam ko­pā, ta­ču lie­lā­kais dar­ba pro­cess no­tiek mā­jās.» 

Vairs ot­ru ne­sla­vē

San­ta teic, ka arī pēc des­mit ga­diem pirms do­ša­nās uz ska­tu­ves māc uz­trau­kums. «Tas ir nor­mā­li. Ja uz­trau­kums ir labs, tas no­zī­mē, ka māk­sli­nie­kam ir at­bil­dī­ba par to, kā viņš uz­stā­sies. Vie­nam tas ir ma­zāks, ci­tam – lie­lāks, bet bez tā ne­var.» Ha­rijs se­ci­na: jo bie­žāk nā­kas kāpt uz ska­tu­ves, jo uz­trau­kums ir lie­lāks. «Jeb­kurš māk­sli­nieks vē­las, lai snie­gums ir pēc ie­spē­jas la­bāks. Brī­žiem var­būt nav pār­lie­cī­bas par se­vi, vai es to spē­šu tik la­bi, kā ne­pie­cie­šams. Un tad ir uz ko tiek­ties, kam vai­rāk kon­cen­trēt sa­vu ener­ģi­ju un spē­ku.» San­ta un Ha­rijs ir vie­nis­prā­tis, ka tas pe­ri­ods esot bei­dzies, kad viens ot­ru sla­vē­jot. Vai­rāk tie­kot dis­ku­tēts par kļū­dām, jo tas esot daudz sva­rī­gāk. San­tas un Ha­ri­ja vi­zu­ālais tēls, do­do­ties pie pub­li­kas, vien­mēr ir ele­gants, sav­star­pē­ji sa­ska­ņots un rū­pī­gi pār­do­māts. «Ide­ja par ska­tu­vis­ko tē­lu ir ma­na, bet tas ir mū­su kop­darbs ar šu­vē­ju Ār­iju Nied­ri, ku­ra sa­vā jo­mā ir pro­fe­si­onā­le. Mēs esam at­ra­du­ši pa­šu la­bā­ko!»

So­li at­pa­kaļ ne­var 

Ha­rijs ne­slēpj, ka mū­zi­ķa darbs, ko vi­ņi da­ra, pa­tie­sī­bā ir ne­sta­bils un trausls. «Plā­not tā­lu nā­kot­ni ir diez­gan bez­jē­dzī­gi. Mēs esam at­ka­rī­gi no valsts eko­no­mi­kas, no pro­ce­siem, kas no­tiek Lat­vi­jā.» San­ta pie­bilst, ka māk­sli­nie­kiem, ku­ri vē­las strā­dāt, ie­rak­stīt jaun­as dzies­mas, al­laž va­ja­dzī­gi jaun­i tēr­pi. «Mēs ne­va­ram so­lī­ti spert at­pa­kaļ un iz­vē­lē­ties kaut ko slik­tā­ku. Jā­būt ele­men­tā­rai cie­ņai pret klau­sī­tā­jiem, ku­ri nāk uz kon­cer­tiem. Uz ska­tu­ves ne­drīkst kāpt džin­sos un ik­die­nas krek­lā,» spriež mū­zi­ķi. Ja dzī­ve ie­vies­tu sa­vas ko­rek­ci­jas, San­ta lab­prāt strā­dā­tu tele­vī­zi­jā.

«Ne­rau­go­ties uz da­žā­dām dzī­ves ne­bū­ša­nām, jū­tos la­bi, mī­lē­ta un prie­cā­jos par sa­viem pie­au­gu­ša­jiem bēr­niem.» Pa­tik­tu šūt, brī­va­jā lai­kā San­ta lab­prāt arī ada un vei­do dar­bus sa­vam prie­kam, iz­man­to­jot de­ku­pā­žas teh­ni­ku. «Ja Ha­rijs nāk­tu pa­lī­gā, va­rē­tu sa­vās ro­kās pa­ņemt vie­nu kul­tū­ras na­mu,» sa­ka San­ta, un Ha­rijs pie­krīt, ka tas bū­tu jauns, in­te­re­sants iz­ai­ci­nā­jums. Ha­rijs pat­la­ban strā­dā pie sa­vas ot­rās dze­jas grā­ma­tas (pirm­ā grā­ma­ta Dzī­ve sā­kas nā­ca kla­jā 2013. ga­dā) – ap­ko­po dze­jo­ļus. Viņš ir liels ho­ke­ja fans, lie­lisks pa­vārs vir­tu­vē, in­te­re­sē­jas par mak­šķe­rē­ša­nu. «Va­ja­dzē­tu ap­mek­lēt mak­šķer­nie­ku kur­sus, lai ap­gū­tu vi­su jaun­o un va­rē­tu braukt uz co­pi. Kād­reiz tas bi­ja vien­kār­ši – iz­roc tār­pu un do­dies co­pēt. Ta­gad mak­šķe­rē­ša­na ir ve­se­la zi­nāt­ne,» smai­dot par sa­vu va­ļas­prie­ku sa­ka Ha­rijs.