CIEMOS: Lo­lo­jums ar an­tī­ku auru

«Kat­ra lie­ta ir at­ras­ta, iz­cī­nī­ta un no­pel­nī­ta. Kat­rai ir savs stāsts. Man pa­tīk, ka se­nat­nī­gas lie­tas var vai­rāk­kārt iz­man­tot. Ti­cu tam, ka lie­tas ir dzī­vas un prie­cī­gas, ka ne­tiek iz­mes­tas lau­kā, bet cel­tas go­dā.» © F64

Ka­fej­nī­ca – res­to­rāns Mi­o, kas ru­de­nī at­zī­mē­ja di­vu ga­du dar­bī­bas ju­bi­le­ju, ap­mek­lē­tā­ju uz­ma­nī­bu pie­sais­tī­jis ar ro­man­tis­ku un mā­jī­gu vi­di. «Ide­ja sā­ku­mā bi­ja pa­vi­sam ci­ta. Ar vī­ru Aivi On­zu­li, ka­fej­nī­cas šef­pa­vā­ru, kas prot uz­burt bur­vī­gus ēdie­nus, vē­lē­jā­mies iz­vei­dot kaut ko sa­vu. Bi­jām jau dar­bo­ju­šies ša­jā jo­mā un do­mā­jām, ka tā va­rē­tu būt sen­dvi­čē­ri­ja, jo mo­dē nā­ca ātr­ie ēdie­ni, ta­ču tie jau bi­ja sa­ra­du­šies uz kat­ra stū­ra,» stās­ta ka­fej­nī­cas – res­to­rā­na Mi­o īpaš­nie­ce Evi­ta Vil­de.

Tā­pēc abiem ra­du­sies ide­ja iz­vei­dot ka­fej­nī­cu, kā tē­lai­ni sa­lī­dzi­na Evi­ta, lie­kot ķie­ģe­li pie ķie­ģe­ļa. «Ie­li­kām dar­bā sa­vu mī­les­tī­bu un spē­ku. Vie­nā brī­dī sa­pra­tu, kāds būs Mi­o kop­skats. Krā­jām man­tas, stai­gā­jām pa anti­kva­ri­ātiem un mek­lē­jām krāš­ņas lie­tas. Tad va­rē­ja do­māt, kas pie kat­ras pie­stā­vēs un kur tai būs vie­ta. No da­žā­dām lie­tām arī iz­vei­do­jās Mi­o,» at­klāj Evi­ta. Ka­fej­nī­ca ta­pu­si ātr­i – di­vu mē­ne­šu lai­kā re­zul­tāts ti­ka sa­sniegts. Tel­pas esot bi­jis grū­ti sa­mek­lēt, ta­ču pēk­šņi at­ras­tas, un ātr­i va­ja­dzē­jis pie­ņemt lē­mu­mu. «Par no­sau­ku­mu Mi­o il­gi do­mā­jām. Mums bi­ja iz­vei­dots garš sa­raksts, li­kām lie­tā nu­me­ro­lo­ģi­ju, ne­viens no tiem ne­de­rē­ja. Ar vī­ru sē­dē­jām res­to­rā­nā, bet pēk­šņi man ie­šā­vās ide­ja par mi­o. Sa­pra­tu, ka šis vārds vis­la­bāk rak­stu­ros to, kas mums šeit ir. Mi­o tul­ko­ju­mā no itā­ļu va­lo­das no­zī­mē – mans. Mi­o ir mū­su lo­lo­jums, ku­rā esam ie­li­ku­ši sa­vu dvē­se­li.» Evi­ta teic, ka tel­pas, pro­tams, va­rē­ju­šas būt ne­daudz pla­šā­kas, it īpa­ši da­ļē­ji at­vēr­tā vir­tu­ves zo­na, bet arī šāds ri­si­nā­jums esot labs. «Plā­no­jam at­vērt ot­ru res­to­rā­nu, ku­rā arī do­mi­nē­jo­šais būs mā­jī­gums un an­tī­kums, jo tam ir vēr­tī­ba. Es­mu maz­liet «sa­sli­mu­si» ar anti­kvā­rām lie­tām. Tās no­zī­mē pie­re­dzi, se­nu auru un iz­tu­rī­bu un ne­var sa­lī­dzi­nāt, pie­mē­ram, ar mūs­die­nī­gām mē­be­lēm. Tā­pēc jaun­ajam res­to­rā­nam arī mek­lē­ju anti­kvā­ras lie­tas un krā­ju lie­lā pū­ra­lā­dē. Mi­o ir vai­rāk sie­viš­ķīgs un ro­man­tisks, bet jaun­ais res­to­rāns būs vī­riš­ķīgs.» Di­zai­nis­kais Mi­o ie­kār­to­jums ir pa­šu vei­dots, īpa­šu uz­ma­nī­bu pie­vēr­šot kat­ram priekš­me­tam. «Tad ta­jā ie­nāk sa­vē­jā aura. Di­zai­nu vē­lē­jos iz­vei­dot tā­du, lai ap­mek­lē­tā­jiem, gai­dot pa­sū­tī­ju­mu, ne­bū­tu gar­lai­cī­gi un vi­ņiem šeit bū­tu, kur pie­siet aci.»      

       

Svarīgākais