VESELĪBA: Ārstē ar mūziku
Atšķirībā no dažādos samudžinātos vārdos dēvētām metodēm mūzikas terapija izklausās saprotama: acīmredzot tā ārstē ar mūziku. Bet, kā īsti tas notiek un ar kādu mērķi, daudziem nav skaidrs.
«Mūzikas terapija ir veselības aprūpes joma, vienkārši sakot – mūzikas zinātnisks izmantojums terapeitiskiem mērķiem, kas saistīti ar emocijām, uzvedību, garīgo un fizisko labsajūtu, sevis izzināšanu,» stāsta sertificēta mūzikas terapeite Inese Paiča. «Latvija ir viena no nedaudzām valstīm, kur mūzikas terapeits ir profesija. Tajā var strādāt, pabeidzot attiecīgu studiju programmu un saņemot sertifikātu. Mācību procesa obligāta daļa ir pašterapija, supervīzijas un nepārtraukta tālākizglītība. Liela daļa mūzikas terapeitu turklāt ir ar akadēmisku mūzikas izglītību.»
– Vai arī klientiem vajadzīga muzikālā dzirde vai kāda instrumenta spēles iemaņas?
– Nē, tas nav nepieciešams, cilvēkam ir vienkārši jāatnāk un jābūt vairāk vai mazāk gatavam sadarboties. Vairākās ārstniecības iestādēs mūzikas terapija iekļauta rehabilitācijas programmā, pacienti reizēm sākumā nāk ar noliedzošu attieksmi un nevēlas neko darīt. Aprunājamies, un tad atklājas, ka cilvēks par mūzikas terapiju neko nezina. Es piedāvāju uzdevumus, viņš tos izmēģina, un tad noskaidrojam, vai viedoklis ir mainījies. Ja nē – tagad tam vismaz ir pamats. Un varam pārrunāt: vai gadījumā nav tā, ka arī citās dzīves jomās cilvēkam ir pretestība ir pret jauno, svešo, nezināmo. Daļa klientu sākumā neuztver mūzikas terapiju nopietni. Taču tā palīdz apiet aizsargmehānismus, kas katram ir psihē, un piekļūt problēmai nevis pa taisno, bet pa aplinkus ceļiem. Ir grūti tā uzreiz stāstīt par sevi, savām domām un jūtām, vieglāk ir runāt par to, kas skan mūzikā, kādas emocijas, kādas pārdomas un fantāzijas ar to saistās. Bet patiesībā, runājot par fantāzijām saistībā ar mūziku, cilvēks runā par sevi un savām neapmierinātajām vajadzībām, un mūzikas terapeits palīdz to viņam saprast.
– Kā notiek mūzikas terapijas nodarbība grupā?
– Vispirms ir sākuma aplis: līdzīgi kā psihoterapijas grupās katrs pavēsta pārējiem, ar kādām izjūtām, domām un fantāzijām viņš ir atnācis, kāds viņš ir šeit un tagad. Nereti ar mūzikas skaņām to var izpaust ātrāk, precīzāk nekā izstāstīt vārdos. Pārējie grupas dalībnieki to emocionāli sajūt. Tad mēs bieži vien mācāmies atrast pareizos vārdus, kā izteikt to, kas attēlots skaņās, – tāds neliels emocionālās inteliģences treniņš. Tālāk seko uzdevumi. Bieži nodarbībai ir iecerēts kāds noteikts temats, arī grupas dalībnieki var paši radīt tematu, viņi atrod simbolus, tēlus, ar ko strādāt, un tad mūzikas terapeita uzdevums ir to uztvert un virzīt. Parasti tomēr temats ir par mērķiem dzīvē, emocijām, attiecībām, komunikāciju, kaut vai par gadalaikiem, – tur var pafantazēt, kurā gadalaikā tu šobrīd atrodies, piemēram, velkot paralēles ar savu vecumu vai noskaņojumu. Uzdevumi ir gan pašu spēlēti, gan klausīti. Dažreiz mūzikas terapija tīri praktiski sanāk kā skaņas meditācija, mēs improvizējam – muzicējam, veidojam skaņas gleznu, piemēram, par tēmu «ceļš» vai kādu dabas tēlu. Lietojam dažādus instrumentus, klausāmies – mēs radām tajā brīdī, un tad it kā apstājas laiks, apstājas domas un cilvēki ir šeit un tagad. Seko noslēguma aplis, kad cilvēki pastāsta, ko piedzīvojuši, izjutuši vai sapratuši. Šī saruna ir ļoti svarīga, jo palīdz emocionāli piedzīvoto ar prātu apzināties, saprast, noformulēt.
– Vai nav grūti tā ņemt un sākt lietot mūzikas instrumentus, ja nekad iepriekš neesi tiem pieskāries?
– Sākumā es ļoti īsi parādu, ko ar katru instrumentu var izdarīt, un saku: rokas taču pakustināt varam, to vai citu skaņu ar instrumentiem varam radīt un pafantazēt, ko tā nozīmē. Parādu arī netradicionālus instrumentus un vienmēr ļoti priecājos, ja cilvēki paši atrod veidu, kā tos lietot. Nav svarīgi – pareizi vai nepareizi, mēs spēlējam emocijas, un tā kā mums nav pareizu vai nepareizu emociju, tad der viss, kas tur skan. Es vienmēr sāku ar emocijām, piemēram, aicinu padomāt, kā varētu skanēt satraukums, prieks utt. Dažiem ir ļoti liela pretestība, viņi negrib mēģināt neko darīt. Tad izmantojam klausīšanās metodes. Vienkāršākā līmenī rosinu atpazīt noskaņas, ko cilvēks mūzikā sadzird, pārdomāt, vai un kā tās saistās ar viņu pašu. Sarežģītāks līmenis ir vizualizācija – mūzika skan fonā, tiek lasīts teksts, cilvēks ir atslābinātā pozā, un viņa uzdevums ir iztēloties, vizualizēt. Reizēm lūdzu zīmēt, sevišķi tiem, kuri izjūt tik lielu trauksmi, ka grūti nosēdēt desmit minūtes un kaut ko klausīties. Jāmācās klausīties, sadzirdēt, atslābināties, un zīmēšana te palīdz.
– Cik lielā mērā, izvēloties mūziku terapeitiskiem nolūkiem, jūs ņemat vērā cilvēka subjektīvo gaumi?
– Muzikālā gaume ir ļoti plaša un daudzveidīga, to ietekmē vecums, vide, sociālais slānis. Ja kāds saka – tikai ne klasiku vai tikai ne džezu, tad ņemu to vērā. Mūziku izvēlos atkarībā mērķa. Nomierinoši iedarbojas mēreni lēna, diezgan neitrāla mūzika ar kārtīgu, organizētu ritmu, bez vārdiem. Ja mērķi saistīti ar vizualizāciju, iztēles darbināšanu, tad mūzikai jābūt rosinošākai, tur jābūt stāstam, bet arī bez vārdiem. Dažreiz aicinu izdomāt skaņdarbam nosaukumu. Tajā simboliskā veidā parādās kaut kas no cilvēka iekšējās pasaules. Viens varbūt sacīs «Rīts kalnos», otrs – «Pēdējā lapa», bet trešais sacerēs dzejoli. Cilvēki ir ļoti radoši.
– Arī tie, kuri apkārtējo skatījumā nav īsti normāli?
– Milzīgs potenciāls ir pat visslimākajā personībā. Piemēram, cilvēks var būt gadiem bijis alkoholiķis, sabojājis savu dzīvi un attiecības, bet viņā ir kaut kāda veselā daļa, tā parādās šajā muzicēšanā un bieži cilvēkiem pašiem ir pārsteigums. Mūzikas terapijas grupā viņš ļoti spēcīgā veidā sajūt atbalstu un piedzīvo kopības izjūtu, kas arī ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, – ka tu esi pieņemts un kaut kam piederīgs. Un tad viņš «nāk ārā» no savas pasaules un mācās sadarboties, komunicēt.
– Kādas priekšrocības ir mūzikas terapijai grupā, kā komplektējat šīs grupas, un cik tajās dalībnieku?
– Grupā cilvēks saprot, ka viņš nav vienīgais tāds ar savām problēmām, tāpēc ātrāk pārvar pretestību un sāk darboties. Vienmēr ļoti palīdz humors, piemēram, cilvēkiem patīk lomu spēles, kur dažādas situācijas izspēlē ar skaņām, humors atslābina, mazina bailes un sagatavo nopietnākiem uzdevumiem. Grupas dalībnieku skaits atkarīgs no klientiem, viņu problēmām, vides un no paša terapeita. Terapeitiskās grupas parasti veidoju no 6–10 cilvēkiem. Cenšos, lai dalībnieki grupā būtu dažādi, lai tas, kā nav vienam, ir otram, piemēram, viens ir komunikabls, otrs noslēgts, viens līderis, otrs pasīvāks, un tad viņi cits no cita mācās. Pašizaugsmes grupās ir atšķirīgi principi, jo ir citi mērķi, tur cilvēki var būt visdažādākie, viņiem tiek piedāvāts lielāks izaicinājums, komforta zonas paplašināšana vai izkāpšana no tās.
– Kādi cilvēki un ar kādām problēmām var nākt uz mūzikas terapiju?
– Ļoti dažādi. Viena daļa ir cilvēki ar emocionālām problēmām, viņiem var būt depresija, veģetatīvā distonija, hronisks stress, izdegšanas sindroms; arī šizofrēnija. Šizofrēnijas pacientus ārstē lielākoties medikamentozi, bet viņiem var izmantot arī zināmu mūzikas terapijas metožu loku. Nereti pie mūzikas terapeita nāk cilvēki ar dažādiem psihosomatiskiem simptomiem, protams, pēc tam, kad viņus izmeklējuši ārsti. Tad var papētīt un noskaidrot, kas ir tās emocijas, kuras cilvēks nepazīst, neapzinās un kuras izlaužas caur fiziskiem simptomiem. Mūzikas terapija palīdz arī cilvēkiem pēc insulta, smadzeņu traumas vai vispār pēc traumas, – tādā gadījumā mūzikas terapijas ievirze vairāk ir funkcionāla: kaut ko trenēt, atjaunot, pilnveidot, vēl nāk klāt emocionālais komponents, jo parasti šiem cilvēkiem ir dažādas izjūtas, kas saistītas ar depresiju, ar pašapziņu, pašvērtējumu un pašcieņu. Ir specifisks klientu loks, piemēram, bērni ar smagu cerebrālo trieku, kuriem ir ļoti ierobežotas prasmes, un tad mūzikas terapija ir vairāk vērsta, lai mācītu kādas prasmes komunikācijā, uzvedībā vai valodā. Ir arī atbalsta grupas, piemēram, līdzatkarīgajiem, viņi tiekas, runā par problēmām, strādā ar savu pašapziņu un pašcieņu. Savukārt cilvēkam, kuram viss dzīvē ir kārtībā, radošās terapijas ir īsti laikā, – tur ir darbs ar saviem resursiem, stresa menedžementa prasmes, emocionālās regulācijas prasmes, pašizziņa, radošums, pašizaugsme.