IEPAZĪŠANĀS STĀSTS: Savstarpēji pievelkas un vienādojas

Mūziķi Rūta Dūduma un Jānis Ķirsis, kuriem radošā muzikālā darbība saistīta ar grupu Framest un kurai Jānis ir arī mākslinieciskais vadītājs, jau apmēram gadu ir kopā arī ārpus skatuves gaitām. Jānis attiecībās ir galants, uzmanīgs, un Rūta sievišķīgi ļaujas mīļotā cilvēka mīlestībai un rūpēm – šādu iespaidu viņi atstāj apkārtējiem.

«Viss sākās pavisam nevainīgi pirms trīs gadiem – Jānis piezvanīja man ar lūgumu, lai nāku dziedāt uz grupu Framest,» atceras Rūta. Viņa nobijusies, pašai šķitis, ka profesionāli tam vēl nav gatava, tāpēc atteikusies. Jānis bijis mērķtiecīgs un pirms diviem gadiem izteicis piedāvājumu otrreiz. Tad jaunā dziedātāja nolēmusi riskēt un piekritusi. Rūtas profesionalitāte, talants un spēja pielāgoties grupas dziedāšanas specifikai bija galvenā motivācija, un ar to dziedātāja veiksmīgi un ātri tika galā – atzīst Jānis. «Sākumā bijām kolēģi un es uz Jāni neskatījos ar domu, ka mums varētu izveidoties citādas attiecības.» Rudenī izdzīvojuši intensīvu rokgrupas Lāčplēsis periodu, kurā piedalījās gan Rūta, gan Jānis. Mēneša ilgās koncerttūres laikā apbraukāta Latvija, pēc kuras sekojuši liktenīgie gada notikumi abu dzīvē.

Jaungada nakts brīnums

«Lai cik tas banāli arī izklausītos, mēs saskatījāmies Jaungada naktī. Kaut kāds brīnums notika!» smaida Rūta. «1. janvārī atgriezos mājās un centos attīt filmu atpakaļ, kā tas viss notika.» Jautājot, kurš izrādījis lielāku iniciatīvu, Jānis ar humoru teic, ka pasniedzis Rūtai roku, būdams pieklājīgs vīrietis. Rūta neslēpj, ka šīs viņai ir nopietnākās un ilgākās attiecības, bet Jānim jau bija lielāka pieredze. «Sākumā Jānis ar diviem puišiem īrēja kopīgu mājokli. Kad katram uzradās draudzene, tad vienā telpā tik daudziem cilvēkiem kļuva par šauru,» pozitīvo apstākļu sakritību un kopdzīves sākumu izvērtē Rūta. Viņa slavē Jāni – pieklājīgs, kārtīgs un saimniecisks. «Viņš neļaus man justies slikti,» mīļoto raksturo Rūta. Jānim patīkot sagādāt jaukus pārsteigumus. Viņš piederot pie cilvēkiem, kuri jebkurā situācijā prot atrast risinājumu, patīk labs humors un prot priecāties par dzīvi. «Ja es dažreiz neapzinos, cik problēmas var būt lielas, tad viņa tās laikus pamana, mobilizē sevi un risina. Domāju, ka viņa dzīvē tādējādi būs liela ieguvēja. Rūta ir pacietīga, prot pieņemt otra teikto, nevis par katru cenu turas pie savas pārliecības,» ar labiem vārdiem neskopojas arī Jānis.

Dažādi un arī līdzīgi

Viņi esot dažādi, lai gan esot arī kopīgas iezīmes, teic Rūta. Abi esot emocionāli, tikai Rūtai emocijas vairāk laužoties uz āru. «Varu eksplodēt jebkurā brīdī, ja kaut kas ir sakrājies. Jānis mācēs norīt krupi, un tas mums ir atšķirīgs, un varbūt tāpēc interesantāk – mēs visu laiku varam viens no otra ņemt un viens otram dot. Jānis ir piezemētāks, es vairāk lidinos pa gaisu. Taisnība ir senajai parunai, ka pretpoli pievelkas, un tajā pašā laikā, kad tie pievelkas, sāk vienādoties.» Jānis ir pārliecināts, ka cieņa pret otru cilvēku veidojas ikdienā, no tā, kā cilvēks rūpējas par sevi, apkārtējo vidi, par otru cilvēku, no tā, kā viņš spēj atbildēt uz jautājumiem, ko otrs jautā, un arī pats nekautrējas tos uzdot. Rūta apstiprina, ka forši būt kopā, bet tikpat forši, ka reizēm var atrast mirkļus, ko pavadīt vienatnē. Tas cilvēkam ir nepieciešams. «Kad viens no mums kaut kur aizbrauc, tad jāizdzīvo ilgošanās sajūta, ilgas pēc otra cilvēka un jāizbauda vientulības sajūta, bet tajā pašā laikā otrs zina, ka viņu gaida mājās. Tas ir normāli, ka atļauj būt vienam un atstāj nedaudz mierā.» Jānis teic, ka ir brīži, kad tieši profesionālā darbība – mūzikas rakstīšana – piespiež būt vienatnē, lai neviens netraucē.

Nepārtrauktā mācīšanās

Rūta un Jānis neslēpj, ka dusmošanās viņu attiecībās dažkārt ir neiztrūkstoša. «Zinu: ja sadusmojos, tad noslēdzos sevī un nerunāju, nevis skaļi izrādu emocijas. Iekšā viss mutuļo, bet es cīnos ar sevi, vai pateikšu to, kas mani sadusmojis, vai nē.» Tad Jānis ar humoru saka, ka viņš dusmojas par to, ka Rūta dusmojas. Jānis esot pacietīgs, un solis pretī pirmajam esot jāsper tam, kurš ir vainīgs. «Es vienmēr sāku pirmā runāt, un Jānis gaida.»

Jānis Rūtai esot teicis, ka viņu neesot iespējams pārveidot, un viņa to respektē. «Tad jau mums nevarētu veidoties attiecības, ja es kaut ko Jānī nespētu pieņemt, kādus viņa trūkumus. Cilvēks var mainīties tad, ja viņš to pats vēlas un saprot, kas būtu jāmaina.» Rūta teic, ka no otra vienmēr kaut ko varot mācīties, jo viņš katru dienu pats vēlas iemācīties kaut ko jaunu. «Tas arī mani motivē kaut ko darīt, nevis slinkot. Esmu iemācījusies, ka ceļošanas laikā var nomāt velosipēdu un ar to braukt. No Jāņa mācos domāt vairākus gājienus uz priekšu.» Jānis filozofiski vērtē, ka viņš mācoties atskatīties uz kopīgi pavadīto laiku, izvērt, kāds viņš ir bijis. «Tā ir mūžīgā pieredze, ko cilvēks iegūst. To nekad nevar izdarīt 16 vai 18 gadu vecumā. Tas, ko novērtēju – laiks, kuru pavadu kopā ar sev tuviem cilvēkiem, un tajā brīdī daudz mācos. Tas man nozīmē darbu ar sevi.»

Darbu un privāto dzīvi nodala

Nodarbojoties ar muzikālām lietām, Rūta un Jānis privātās attiecības atstāj malā.

«Sākumā man bija grūti, jo Jānis publiskos pasākumos darbu nejauc ar privāto dzīvi. Esmu pie tā pieradusi, ka darbs ir jānodala, ka koncertos katram ir savi pienākumi, bet tuvības brīži jāatstāj mājās. Protu ātri pielāgoties apstākļiem,» apgalvo Rūta.

Jānis teic: pieredze rāda, ka ir elementāri principi, kurus nākas ievērot, lai nošķirtu profesionālo darbību no privātām lietām. «Šķiet, Rūta to ātri saprata. Tā nav, ka draugi nevar veidot kopīgu biznesu vai ģimene – kopīgu uzņēmumu. Viss ir iespējams, tikai tam visam jāpieiet ar prātu.» Rūta atceras, ka sākotnēji bijuši pazīstami cilvēki, kas centās atrunāt no attiecību veidošanas – tas nebeigsies labi. Laiks rādīja, ka var būt labi un mūsu attiecībām iespējams turpinājums, analizē Rūta.

Visu dara kopā

Abi uzskata, ka attiecības spēj sabojāt neuzticība, greizsirdība un nevērība pret otru. «Es par to neuztraucos, ļoti uzticos Jānim,» mīļi teic Rūta. Viņi mēdzot ikdienā viens otru lutināt ar mīļiem vārdiem, paslavēt. «Tas ir svarīgi, ka jūtu, cik daudz nozīmēju, pateikts kompliments un savstarpējas sarunas.» Jānis teic, ka cilvēkiem esot jāmācās runāt un labi runāt. Jānim un Rūtai iznācis kopā ceļot, dodoties gan profesionālos, gan atpūtas braucienos. «Man vislielākais pārsteigums bija, kad pēc pāris dienām, kopš bijām sākuši draudzēties, Jānis negaidīti nopirka biļetes braucienam uz Parīzi. Sēdējām vienā kafejnīcā, un izteicos, ka tā līdzinās Parīzes kafejnīcai. Biju redzējusi, kādas tās ir filmās. Kad Jānis uzzināja, ka neesmu tur bijusi, teica, ka jābrauc.» Pārsteigumi, ko viņi sarūpē svētkos, nekad neizpaliek. Viņi visu dara kopā – dzied, slēpo, jāj ar zirgiem, brauc ar velosipēdiem, veic dažādus mājas darbus. «Lielākais pārsteigums, ka Jānis joprojām man ir blakus, mīl un rūpējas,» priecājas Rūta un salīdzina, ka divu cilvēku attiecības – tas esot darbs. «Pārsteigums bieži vien rodas no tā, ka kaut ko esmu darījis lietas labā īsākā vai garākā posmā un pats nonāku pie šīs pārsteiguma sajūtas. Ja dara, tad arī izdodas, kad abi ir priecīgi un laimīgi,» pārdomās dalās Jānis.