«Ilgi domāju, vai nepieciešams rīkot plašu un publisku jubilejas koncertu vai ne. Nodzīvotie gadi nav nekāds milzu nopelns, bet tad sāku izvērtēt paveikto. Plānoju, ka būs neliels pasākums ar Ulda Marhileviča programmu un grupu Bet bet, bet kolēģi mani iedrošināja sarīkot lielu koncertu,» nozīmīgās 50. jubilejas priekšvakarā saka mūzikas izdevniecības Mic Rec vadītājs, mūziķis, producents un dzejnieks Guntars Račs.
27. martā viņš aicina mūzikas mīļotājus – draugus, dziesmu līdzautorus, kolēģus, izpildītājus un klausītājus uz vērienīgu koncertu Tik un tā Arēnā Rīga.
Guntars tagad vairāk nekā jebkad saprotot tos, kuri teic, ka sirdī jūtas tāpat kā 20–25 gadu vecumā, lai gan spogulis nepielūdzami mēdz atgādināt par gadu skaitli, kas ir uz pusi lielāks. Viņš tāpat kā daudzi Latvijā populāri mūziķi nācis no Liepājas. Tās muzikālais fenomens balstoties uz trīs vaļiem – Liepājas mūzikas skolu, mākslas skolu un festivālu Liepājas dzintars. Slavenās vēju pilsētas ietekme uz Guntara personības veidošanos notikusi viļņveidā. «Bija viens posms, kad radās grupas Līvi un Credo, izpildītāji Igo un Ainars Virga. Mūzikas skolas toreizējais direktors diriģents, akadēmiskās mūzikas patriots Valdis Vikmanis nekad neaizliedza mūziķiem nodarboties arī ar vieglo žanru. Viņš saprata: ja ir vēlēšanās spēlēt džezu, tad vienīgā iespēja Liepājā to darīt – restorānā. Šai skolai cauri izgāju arī es. Jebkurā brīdī ģitārists pasaka dziesmas nosaukumu, un mūziķim jāprot to nospēlēt – tas deva baigo rūdījumu.» Slavenajā estrādē Pūt vējiņi kopš 60. gadiem notika festivāls Liepājas dzintars. «Tā bija vienīgā vieta visā bijušajā Padomju Savienībā, kur pulcējās hipiji ar gariem matiem, ar citādu domāšanu no plašās savienības. Lai arī pastāvēja cenzūra mūzikā, tas bija ļoti rietumniecisks pasākums salīdzinājumā ar pārējo, kas savienībā notika.» Guntars savas personības izaugsmē ir pateicīgs ne tikai muzikālajai videi, bet arī draugiem – mūziķiem, kuri cits citu iedrošināja un atbalstīja. «Tas varbūt ir liepājnieku fenomens, taču Latgalē jau nav citādi,» ir pārliecināts gaviļnieks.
Jebkurā brīdī pie bungām
Muzikālās gaitas viņš uzsāka kā bundzinieks un nav pārtraucis. To dara kopš 15 gadu vecuma, arī mūzikas skolā mācījies sitamo instrumentu klasē. «Kopš 16 gadu vecuma katru nedēļas nogali bija vismaz viens koncerts, kurā spēlēju bungas. Ja man nekā cita dzīvē nebūs ko darīt, jebkurā brīdī varēšu iziet uz ielas un spēlēt bungas,» viņš smaidot saka.
Vienlaikus ar mūziķa gaitām apjautis sevī arī dzejnieka talantu. «Mana literatūras un latviešu valodas skolotāja Aija Barča teica, ka var rakstīt sacerējumu brīvā stilā, kaut vai dzejā. Un tad nodomāju, ka man taču kaut kā jāatšķiras no citiem. Uzrakstīju dzejoli par mātes sastrādātām rokām un nolasīju skolas aktu zālē kā daiļlasītāju konkursa uzvarētājs.» Tad arī jaunietis sapratis, ka var gūt panākumus, rakstot dzejoļus. Tas iedvesmojis, parādījis dzejoļus dzejniekam Augustam Štrausam. Pirmā publikācija – jauniešu izdevumā Draugs. Kad draugi uzzināja, ka viņš raksta dzeju, sekoja lūgums uzrakstīt dziesmai tekstu. Tā tapa pirmie dziesmu teksti.
Šuvēja arodu atstāj
Guntars atklāj, ka pēc astotās klases absolvēšanas prātojis doties brāļa Andra pēdās – mācīties profesionāli tehniskajā vidusskolā un kļūt par šuvēju. «Tolaik mājās jau šuvu bikses, jakas un arī pirmos skatuves tērpus. Mamma arī bija pārliecināta, ka būšu šuvējs. Taču mūzika mani apbūra burtiski pēdējā mēnesī, pirms man bija jāizdara izvēle – iestāties mūzikas skolā vai kļūt par šuvēju. Kad biju iesniedzis dokumentus mūzikas skolā, tikai tad mammai to pateicu. Viņa bija ļoti pārsteigta, bet neaizliedza.» Guntars darbojās Liepājas mūzikas skolas diksilendā, bet nedēļas nogalē brauca uz kāzām vai spēlēja krogos.
Viņš slavē sievu Sintiju, kura izpētījusi savu dzimtu un tagad nolēmusi ķerties pie Guntara dzimtas senčiem. «Viņa sameklēja radu atzaru, kas aizveda uz Popi, netālu no Ventspils. Bijām uz turieni aizbraukuši. Mani radi dzīvoja daudzviet, izbraukuši arī uz Krieviju. Tēvs nācis no Latgales puses, mamma mācījusies Aucē. Viņi abi satikās Liepājā 60. gadu sākumā. Tēvs bija galdnieks, mamma strādāja zivju konservu rūpnīcā. Kad es piedzimu, tēvs ģimeni jau bija pametis. Dzīvoju ar mammu un vecmammu Liepājā komunālajā dzīvoklī. Tēvu satiku vēlāk, kad bija 14 gadu, bet labas attiecības mums neizveidojās,» dzimtas vēsturi ieskicē viņš. Mūziķa ģimene nodibinājusi sakarus ar radiem Baltinavas pusē. Vasarā pats nolēmis dziļāk veikt izpēti, lai gan šajā jomā neesot tik aizrautīgs entuziasts kā dzīvesbiedre.
Mūzikas pērle – valoda
«Protams, manas dzīves misija un aizraušanās ir latviešu mūzika. Reizēm to mīlu un reizēm neieredzu, bet es bez tās nevaru. Diemžēl mums ir maz oriģināllietu, bet tas ir saprotams, jo mēs 50 gadus dzīvojām Padomju Savienībā, kas bija kā būris, kurā sevišķi daudz saules gaismas neiespīdēja,» secina Guntars, domājot par plašo mūzikas tirgu. «Tagad mums jākonkurē ar visu pasauli. Mums ir viena ētera telpa un klausītāji, kuri var izvēlēties ko klausīties. Vienīgais, kas mums oriģinālajā mūzikā reāli ir palicis, tā ir valoda, nevis melodija, ritmiskais zīmējums vai folkloras kolorīts, lai gan arī valoda ir folklora, un tā nevar būt neinteresanta. Mēs būsim spiesti to atzīt, taču tas nav jāsaka ar nožēlu. Mums jāatrod, kādā oriģinālā veidā to ietērpt, lai tā būtu interesanta. Tā ir mūsu panākumu atslēga.»
Par ko Guntars reizēm nemīl latviešu mūziku? «Neieredzu par to, ka viss notiek tik lēni. Par to, ka mēs skrienam pakaļ visam, kas notiek pasaulē. Tāpēc mums ir jāpagriežas un jāiet otrā pusē.» Taču potenciālu mūzikas lietpratējs redz ne tikai valodā, bet arī jaunajos cilvēkos, kuri piedzimuši bez kompleksiem, kas nav raksturīgi Guntara paaudzes mūziķiem un kas traucē brīvi, radoši strādāt. «Manas paaudzes pārstāvji neko revolucionāru vairs neizdarīs. Mēs spēlēsim tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esam uzauguši, kuri bija jauni tad, kad mēs bijām jauni. Jaunās un revolucionārās lietas izdarīs jaunieši, es viņiem ticu un paļaujos.» Viens no viņa sapņiem mūzikas jomā – lai kāda latviešu dziesma, dziesmas autors, solists vai bērnu ansamblis kļūtu pazīstams un pieprasīts, dotos uz Ameriku un saņemtu Grammy balvu. «Šo sapni nekad neesmu atstājis. Katru dienu kaut ko izdaru lietas labā, iepazīstinu kolēģus ārzemēs ar to, kas mums mūzikā ir radīts, cerībā, ka tas ieinteresēs un būs pasaulē pieprasīts. Lielāka sapņa man nav,» teic viņš un piebilst, ka vēlētos arī māju laukos, kuras nav.
Bet bet laiks
Mūziķis darbojies vairākās grupās, bet ilgstošākā sadarbība izveidojusies ar grupu Bet bet – nākamgad tā atzīmēs 25 gadu jubileju. «Grupa praktiski visu laiku darbojas vienā sastāvā, un tas ir nopietns rādītājs. Grupā ir labākais solists Latvijā – Zigfrīds Muktupāvels, tādi kā viņš Latvijā ir tikai daži, un pēc tik daudziem gadiem varu atļauties tā teikt! Bet bet nākamgad paredzēts izdot jaunu albumu, sniegs vairākus koncertus, un arī šogad paredzētas vairākas uzstāšanās.» 9. maijā būs koncerts Skrundā, kur pēc 20 gadu pārtraukuma tiks atjaunots viens no mūziķu aizsāktajiem festivāliem Roks pret militārismu, tagad – Roks par brīvību. «Izjūtas spēlējot ir tādas pašas kā toreiz. Meitenes nāk pasniegt ziedus pateicībā par koncertu un saka: «Jūs esat manas mammas vai vecmammas mīļākā grupa...» Taču to mēs uztveram ar smaidu. Ir arī jaunie, kuri nāk uz koncertu, taču mēs neesam tik naivi, lai domātu, ka viņus varēsim iekustināt. Pat, ja viņiem tas patīk, paši to nespēj atzīt. Jauniešu uztvere ir citāda. Viņiem jāiet pret kaut ko, jāpatīk tam, kas citiem nepatīk, visu laiku jābūt tādā kā opozīcijā. Vai tad var patikt veca grupa? Tas taču vairs nav stilīgi. Tad, kad mums būs 50 gadu, tas jau būs stilīgi.»
Iedvesmo, kā pietrūkst
Strādājot par mūzikas izdevēju, Guntars lieliski pārzina visu virtuvi. «Parakstot kādu līgumu vai sarunājoties ar mākslinieku, viņam nav nekādu izredžu stāstīt man muļķības. Tas dažreiz palīdz, dažreiz rada problēmas, jo atrodos vidū starp divām interesēm. Man gribas aizstāvēt mākslinieku un tajā pašā laikā jādomā par ierakstu kompāniju. Manas jubilejas koncerts ir kā apliecinājums, ka esmu spējis sadzīvot ar mūziķiem visus gadus, kopš darbojos gan mūzikā, gan biznesā. Šobrīd ne tik daudz domāju par publiku, kas atnāks uz koncertu, bet par muzikantiem. Svarīgi, lai viņi emocionāli justos labi. Ja mums tas izdosies, to sajutīs arī klausītāji.» Taujāts par rakstniecības paņēmieniem, Guntars teic, ka labprāt sēdētu pie jūras, rakstītu dziesmas, bērniem dzejoļu grāmatas (jaunu izdevumu mazajiem viņš sola arī šogad!) un neko citu nedarītu. «Kas mani iedvesmo rakstīšanai? Viss, kā trūkst, pēc kā ilgojos. Ja man jāsēž pagrabā, kurā neiespīd saule, iedvesmojos no saviem sapņiem par to un rakstu par sauli vai jūru, kas ir tālu. Nevaru sēdēt pie jūras un rakstīt par jūru. Nekas nesanāks. Par mīlestību arī varētu teikt, ka var uzrakstīt tad, kad visvairāk pēc tās māc ilgas.»
Izbrīnīts un pateicīgs
Guntars ir viens no pieprasītākajiem mūsdienu latviešu dziesmu tekstu autoriem, sadarbojies gandrīz ar visiem zināmākajiem Latvijas komponistiem. «Reti kad iedziedu savas dziesmas, bet iedziedāju vienu jaunu dziesmu ar Bet bet. Kad tā skanēja radio, pirmajā mirklī bija satraukums un sakāpinātas emocijas – kā tā izklausās, ko teiks citi. Kad skan vecie hiti, absolūti normāli to uztveru un brīnos, ka man ir tik daudz dziesmu. Esmu priecīgs un pateicīgs gan radiostacijām, kas atskaņo manas dziesmas, gan klausītājiem, kuri tās klausās.»
Guntars Račs uzskata, ka cilvēkam dzīvē jābūt lielām ambīcijām, tikai tās nav jāizrāda kā plakāts. «Ja to nebūtu, tad neko nebūtu iespējams panākt. Ja mākslinieks saka, ka viņam nav nekādu ambīciju, tad saprotu, ka viņš pats nezina, ko vēlas, un viņam nav nekādu mērķu dzīvē. Ja cilvēks vēlas mērķus sasniegt, tad tie ir jāizvirza.»
Lielāks ieguvējs nekā zaudētājs
Kad kaut kas neizdodas, mūziķis mēdz sev sacīt: tas par kaut ko pienākas. Taču apzinās, ka daudz vairāk no šādām sāpīgām situācijām iegūs nekā zaudēs. «Grūtības – tas ir labākais, kas ar mums dzīvē notiek, jo cilvēks tās vienmēr pārvar un iegūst vairāk nekā no panākumiem.» Filozofiski vērtējot, ja kādas durvis tiek aizvērtas, tad pa tām otrreiz viņš necenšas ieiet. «Tad eju meklēt citas durvis. Speciāli nelaužos aizvērtās durvīs. Pasaulē ir daudz citu durvju, kas ir puspievērtas vai plaši atvērtas un mani gaida. Tas attiecas arī uz attiecībām ar citiem cilvēkiem. Nekad nemeklēju draudzību ar tiem cilvēkiem, kuri drīzāk man ir ienaidnieki vai neapzinās, ka tādi ir. Dzīve ir pārāk īsa, lai viņiem kaut ko pierādītu. Cilvēkiem izveidojies daudz stereotipu par citiem, lai viņi tā arī dzīvo.» Viņš neslēpj, ka starp māksliniekiem mēdz izveidoties konfliktsituācijas, un tad bieži vien darbojas likums – tas, ar ko izkaujas, beigās kļūst par labāko draugu. Guntars arī ieguvis šādu dzīves pieredzi.
Adrenalīns tiek piedāvāts
Mūziķis atklāti saka, ka nespējot atbrīvoties no dažiem padomju gados iegūtiem kompleksiem, konkrēti tos nenosaucot. «Tos redzu savos vienaudžos un nekad nepārmetu, jo zinu, ka tas ir iezīsts ar mātes pienu.» Par vienīgo savu fobiju nosauc augstumu, lai gan mierīgi varot lidot ar lidmašīnu, bet atrasties uz 9 stāvu mājas jumta nevar. «Man adrenalīns nav nepieciešams, bet tas visu laiku tiek piedāvāts. Tajos mirkļos man palīdz sportiskais rūdījums, jo agrāk nopietni trenējos boksā. Treneris jau pirmajā treniņā mums pateica: ja kāds uz šejieni ir atnācis iemācīties kauties, tad ejiet projām. Bet mēs visi bijām atnākuši, lai iemācītos kauties! Neviens projām neaizgāja, un iemācījāmies, ka kauties nav pareizi. Un es vienmēr sevi attaisnoju, ka pirmais nesāku to darīt.» Šobrīd Guntars vairāk dzīvo līdzi meitas Odrijas Aleksandras, kurai ir 11 gadu, sportiskajām gaitām tenisā. «Esmu trenējies, varu iziet laukumā, zinu spēles noteikumus un amatieru līmenī to reizēm arī uzspēlēju. Reizēm uzsēžos arī uz velosipēda un pabraukāju.» No rītiem mēdzot pukoties, cik agrs, bet jau jāceļas. «Esmu gan pūce, gan cīrulis – dzīve tā piespiedusi. Vakars, pēc darba vai koncertiem, lai būtu kopā ar sievu un meitu, ievelkas līdz vieniem, pusdiviem naktī. Savukārt no rītiem, lai meita nokļūtu skolā, man jāceļas apmēram pusseptiņos. Attiecības ar meitu – super! Esmu labais tētis, pie kura viņa meklē mierinājumu. Meita lieliski mācās, viņai nav ko pārmest, neatlaidīga,» ar savu atvasi lepojas Guntars. Meitu 5 gadu vecumā aizvedis uz Dzeguzīti, bet pēc tam meitene paziņojusi, ka viņa ir sportiska.
Iedvesmai – mazliet veiksmes
Guntars mācās sevī neielaist stresu, taču tas neesot reāli izdarāms. «Muzikanti ir ļoti emocionāli. Viņiem tādiem ir jābūt – labākajiem priekš sevis. Lai mūziķim pateiktu, ka viņš ir uzrakstījis sliktu dziesmu, jāsaņemas un jāapzinās, ka viņš ar mani vairāk nerunās. Agrāk nevarēju, bet tagad varu pateikt. Lielākās kļūdas dzīvē pieļāvu, ka nevarēju to izdarīt un mānīju, devu veltas cerības viņiem un lieku naudas izšķiešanu mums. Finālā abas puses bija neapmierinātas. Vissliktākais dzīvē mēdz notikt mīļā miera labad.» Guntars godīgi saka, ka brīvā laika viņam neesot, tas arī tiek veltīts darbam un vaļaspriekam – mūzikai. Kad izdodas nedaudz izrauties no darbiem, ar ģimeni ceļo pa Latviju vai ārpus tās. Viņa brālis astrologs Andris Račs reiz teicis: «Tev daudz tiek dots no augšas!» «Toreiz teiktajā ieklausījos, taču sapratu – nevar izmantot un visu laiku uz to paļauties! Enerģiju un cerību dod nelieli panākumi, jo iemeslu atmest visam ar roku ir ļoti daudz. Mūzikas biznesā 80 procentu neveiksmes un 20 procentu veiksmes atsver visu pārējo. 20 procentu panākumu mani arī iedvesmo,» labsajūtas formulu nosauc viņš.