PERSONĪBA: Ar saules auru

«Cilvēki mūsdienās pieprasa jautrību, jo dzīvē nav daudz prieka. Tāpēc, ejot uz koncertiem, gaida optimismu, dvēseliskumu un ko iedvesmojošu,» uzskata Itālijā dzīvojošā latviešu operdziedātāja Alisa Zinovjeva.

«Ja dziedi nopietnas ārijas, klausītāji kļūst skumjāki, domīgāki, tāpēc gribas turpināt ar jautrāku gabalu. Bet mums, soprāniem, visas ārijas ir nopietnas un ir grūti atrast spilgtu un tajā pašā laikā optimistisku. Toska, Masku balle, Manona Lesko, Otello ir nopietni iestudējumi, tāpēc citkārt iekļaujam itāļu dziesmu, lai varētu iedegt publiku.»

Lai iedvesmojas!

Operdziedātāja profesionālās darbības dēļ daudz ceļo un regulāri kāpj uz dažādu pilsētu operas skatuvēm, tāpēc pieredze, ko sniedz uzstāšanās dažādai publikai, gūta liela. Viņa stāsta, ka tautība un mentalitāte veido atšķirīgas publikas prasības. «Esmu guvusi multietnisku pieredzi, jo, kas pieejams Vācijā vai Austrijā, nav Amerikā vai Japānā. Cilvēki dažādās pasaules vietās tevi kā mākslinieku uzņem citādi, tādēļ jābūt gatavam uz jebko. Ir jāzina gaumes, un, tikai apjaušot to dažādību, var gūt pieredzi,» viņa stāsta un atzīst, ka vienam cilvēkam izpatikt visu gaumēm ir neizmērāmi grūti. «Māksliniekam jābūt elastīgam un atvērtam. Pēc dabas esmu saulains cilvēks. Man piemīt cilvēcīgas īpašības – esmu atvērta dialogam un cilvēkiem ar izpalīdzību. Manuprāt, esot smaidīgs, tu ieinteresē publiku, nevis esot pārāk nopietns. Darbs ir darbs, bet mana nodarbošanās pieprasa veidot attiecības ar citiem. Kad esmu uz skatuves, man jāparāda ne tikai tehniskās spējas, bet arī tas, kāda esmu kā cilvēks.» Alisa pauž, ka ir svarīgi spēt iejusties tēlā un interpretēt atveidoto varoni, paliekot viņai pašai.

Pašai savs stūrītis

Uz Latviju Alisa šovasar brauca atpūsties, tomēr vēlme nav piepildījusies, jo draugi no operas aprindām (Nauris Indzeris un Aleksandrs Antoņenko) uzaicināja viņu piedalīties divos festivālos. Viens notika 18. jūlijā Ikšķilē, bet otrs gaidāms svētdien, 26. jūlijā, Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē. «Man ir liels prieks piedalīties festivālos, jo abi ir nopietni notikumi Latvijā – operetes atdzimšanas svētki,» Alisa teic un stāsta, ka viņai ir pieredze operetes žanrā – Itālijā piedalījās iestudējumā Čardaša karaliene, arī Jautrā atraitne. «Operete ir pieejama visiem, arī bērniem, un, manuprāt, šāda tipa pasākumus vajag atbalstīt. Kad man jautāja par piedalīšanos, mani neinteresēja, vai man samaksās par dalību, jo ir prieks dziedāt šāda veida koncertos un darīt to savā dzimtenē – uzstāties Latvijā man nesanāk bieži. Pēdējo reizi tas notika, šķiet, 2006. gadā. Braucu koncertēt daudzviet, tikai diemžēl ne uz mājām,» atzīst soprāns.

Alisa dzimusi Aizkrauklē, bet 17 gadu dzīvo Itālijā un kopš 2009. gada ir Itālijas pilsone, tāpēc viņai ir sarežģīti atbildēt, kuru valsti uzskata par savām mājām. «Itāliski tas saucas insalata mista – jauktie salāti, kuros ir daudz labu ingredientu, lai sanāktu garšīgs un interesants vienums ar pikantu garšu. Uzskatu sevi par šādu cilvēku,» viņa smejas. «Pirmo izglītību ieguvu Latvijā – man bija 20 gadu, kad pabeidzu Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu un aizbraucu uz Itāliju, kur sākās gluži cita pieredze konservatorijā [Romas Santa Cecilia] un La Scala akadēmijā. Sāku braukt pa Eiropu un citām pasaules valstīm. Māksliniekiem, kuri daudz ceļo, grūti pateikt, kur ir viņa mājas. Savā dzīvesvietā varu būt tikai divus mēnešus gadā, no kuriem pārējie pavadīti Japānā, Vācijā un citviet. Ir grūti, jo esam starptautiskas personas. Uz jebkuru valsti atbraucot, pat zinot, ka pavadīšu tajā nedēļu, izveidoju mājīgu stūrīti. Ja man dvēselē un apkārt ir harmonija, jūtos kā mājās, jo dziedot vajag būt harmonijā, un, ja koncerta norises pilsētā esmu iekārtojusi vietu sev pašai, tad varu koncentrēties arī darbam. Ja jūtu diskomfortu, tas atspoguļojas uzstāšanās reizēs. Tāpēc manas mājas ir tur, kur esmu es.»

Disciplinē itāļus

Operdziedātāja atzīst, ka uz dzimto valsti gribētu atbraukt biežāk un nereti, atrodoties tālumā, izjūt nostalģiju. «Latvijā ir manas saknes – te dzīvo mani vecāki, nesen biju aizbraukusi uz kapiem pie saviem vecvecākiem, satieku radus un draugus. Nostalģija mūs piesien pie vietas, bet mana profesija liedz to darīt. Darbs diktē savus noteikumus.» Alisa nebija gatava šādam dzīves pavērsienam – kļūt par starptautiski pieprasītu operdziedātāju ar Itālijas pilsonību –, jo no Latvijas aizbrauca, lai iegūtu izglītību. «Gribēju iemācīties labi dziedāt, bet ar otro mācību gadu sāku strādāt, un mani aicināja piedalīties festivālos. Pabeidzu konservatoriju, iestājos akadēmijā un piezvanīju vecākiem, lai pateiktu, ka palikšu Itālijā, jo man ir darbs un attiecības ar tagadējo vīru. Viņiem mans paziņojums bija šoks, jo domāja, ka atgriezīšos.» Vecāki Alisu pierunāt atgriezties dzimtenē necentās, par spīti tam, ka viņa ir vienīgais bērns ģimenē. «Viņi saprata, ka, lai attīstītos un izpildītu profesijas prasības, tā ir jābūt.»

Pirmie gadi, kas pavadīti tālienē, bija grūti lielākoties tādēļ, ka latviešu mentalitāte krasi atšķiras no itāļu. Alisa min, ja būtu aizbraukusi uz kādu no ziemeļu valstīm, iedzīvoties būtu vieglāk. Viņai bija grūti pierast pie itāļu dzīvesveida toreiz un ir grūti joprojām. «Latvieši ir konkrēti un disciplinēti, esam vārda cilvēki, bet viņi ir vieglprātīgāki un dzīvo šodienai. Sev apkārt esošos itāļus esmu iedresējusi būt punktuāliem, jo man viņu nokavētās piecas minūtes ir vajadzīgas citiem darbiem, bet viņiem tās nenozīmē neko. Viņiem pat pusstunda ir nekas!» saka operdziedātāja, kura itāļus raksturo kā labus cilvēkus. «Viņos nav ļaunuma un skaudības, pret viņiem nav jāpiesargājas kā citkārt pret latviešiem, jo vienmēr acīs pateiks visu, ko domā.» Ko Alisa ir aizguvusi no itāļiem? «Ar viņiem dzīvojot, kļuvu atvērtāka. Esmu padomju laiku bērns, kuru mācīja tur neiet, ar to nerunāt. Lai gan vienmēr esmu bijusi ekstraverta, biju piesardzīgāka.»

Lepojas atcerēties

Savas mammas pēdās iet Alisas sešus gadus vecā meita, kura pagājušajā gadā Itālijā debitēja uz vienas skatuves ar orķestri Ziemassvētkos. Operdziedātāja atzīst, ka koncertos, kuros var iekļaut arī meitas uzstāšanos, viņa izmanto iespēju, lai radītu bērnam stimulu turpināt dziedāt. «Viņa man ir māksliniece – zīmē, divus gadus iet uz baleta nodarbībām, klausās mūziku un izbauda dziedāšanu. Lēnām pierod pie mākslas izpausmēm.» Vaicāta, vai gribētu redzēt savu meitu izvēlamies operdziedātājas profesiju, Alisa atbild: «Opera ir grūts ceļš, taču tajā pašā laikā interesants un sniedz daudz iespēju. Esmu gana nobriedusi, lai sniegtu viņai iespēju izvēlēties un neko neuzspiest. Viņai patīk un izdodas daudzas lietas, piemēram, mana mamma ir gleznotāja, un viņas abas kopā zīmē, tāpēc varbūt viņa būs arhitekte vai skulptūriste. Vēl viņai patīk, kad mamma dzied – skatās ar lielu aizrautību un interesi.» Meitai patīk mammas skatuves tērpi, un Alisa stāsta, ka citkārt viņa neizskatās pēc sevis, jo uzstājas ar melnu, sarkanu parūku galvā. «Teātris ir skaista vide, un bērns to visu redz, viņam patīk.»

Meita iet bērnudārzā Itālijā, viņai ir vietējie draugi, tāpēc runā itāliski, bet Alisa ir apņēmusies iemācīt viņu sazināties vēl angļu un krievu mēlē, jo pašai ir svarīgi saglabāt spēju sazināties dzimtajā valodā, par spīti tam, ka 17 gadu, ko viņa pavadījusi Itālijā, ne ar vienu nesazinās latviski. «Pašlaik, jo vairāk valodu zini, jo ērtāk jūties pasaulē,» viņa uzskata. Ģimenē Alisa sazinās krievu valodā, bet runāt latviešu valodā, par spīti nedaudzajām iespējām to darīt, viņai ir svarīgi. «Lepojos, ka varu atcerēties latviešu valodas vārdus, un man ir liels prieks, ka neaizmirstu valodu,» viņa saka.

Mīlestību pret dzimteni operdziedātāja parāda arī savai meitiņai – šovasar viņas bija aizbraukušas uz Alisas bērnības pilsētu Aizkraukli. «Parādīju, kur piedzimu, kur bija mana skola un mūzikas skola, satikāmies ar maniem pedagogiem. Man patīk viņai parādīt savas saknes. Es gribu, lai viņa tās zina. Nekoncentrējos tikai uz Itāliju, jo viņa turieni apzināsies automātiski – bērni ir kā sūklīši, kas uztver visu, ko viņiem parāda. Uz Latviju man neizdodas bieži atbraukt, tāpēc gribu viņai parādīt daudz un uzreiz. Viņai ir interesanti – uzdod man jautājumus, arī par valodu. Saka jau pirmos vārdus latviski – paldies, uz redzēšanos.