PERSONĪBA: Pieskārienu māksliniece

Portāls nra.lv, Dace Ezera, speciāli Mājai schedule1.sep 2015

Agnese līdz ar meitiņas nākšanu pasaulē sākusi svinēt svētkus. Piemēram, Lieldienās karinājusi dekoratīvas olas, Ziemassvētkos no papīra griezusi pārsliņas, līdz ar to atgriežoties savā bērnībā, un sākusi ticēt brīnumam © no Agneses Matisones personīgā arhīva

«Māksliniekam visu laiku jāiet uz priekšu, kaut kas jauns jāapgūst, un tas nāk no Dieva, no kaut kādām citām jomām šīs lietas atveras,» dzīves atziņu iemantojusi jaunā māksliniece Agnese Matisone, jauka, talantīga liepājniece. Viņai ir tikai nedaudz vairāk par trīsdesmit gadiem, bet savā dzīvē jau daudz paveikusi.

Agnese strādā ar grafikām, no sīkiem punktiņiem veidotām. Tas gan paņemot ļoti daudz laika. Jaunā sieviete arī glezno, veido ilustrācijas grāmatām un pavisam nesen sākusi darboties ar neredzīgajiem cilvēkiem – darina viņiem taustāmo mākslu. Pēdējais esot Agnesei īpaši mīļš darbiņš.

Veido taktilo mākslu

«Tā ir taktilā māksla, un tas ir pieskāriens. Es to sākumā dēvēju par taustāmo mākslu, sāku veidot, pati neko par to nezinot,» saka sirdī liepājniece. Pēdējo sākusi veidot pagājušā gada rudenī, kad Liepājas mākslinieki bija kārtējo reizi apvienojušies tradicionālajā izstādē pilsētas muzejā. «Manas grafikas visas bija aiz stikla, lai nesamirkst, bet tad es iedomājos – ir taču liela sabiedrības daļa, kura šos darbus nekad neredzēs. Nodomāju, ka mākslai jābūt noderīgai, jo ņemties ap savu personību un tur sasniegt virsotnes – tas ir viens. Bet māksla ir cilvēkiem. Ja ko dari, jābūt atgriezeniskai saiknei,» ir pārliecināta Agnese. Izdomājusi, ka tai jābūt taustāmai mākslai. Muzeja darbinieki mākslinieces darbu novietojuši horizontāli, un tad tam varēts pieskarties. «Es muzejā izveidoju savdabīgu viesu grāmatu, un cilvēki parakstījās. Kad saņēmu to lielo enerģijas plūsmu atpakaļ, sapratu, ka tas tomēr cilvēkus ir uzrunājis. Kad darbs vienkārši stāv, es nezinu, cik cilvēku tam pieskaras. Ja būtu pieejamas modernās tehnoloģijas, tad varētu paskaitīt. Es arī aizstāvu zaļo ideju, ka vairākas reizes ir jāizmanto tas pats materiāls – iepriekšējie darbi, papīrs, audums, kartons,» skaidro jaunā sieviete.

Gleznot neredzīgiem cilvēkiem ir liela atbildība, un tur ir jābūt tā, lai visiem interesanti. «Man bija izstādes Rīgā, Ventspilī un Liepājā, un tikšanās reizēs es no cilvēkiem daudz ko guvu – gan dvēseles līmenī, gan arī praktiski. Ir jāeksperimentē ar faktūrām, virsmām, un tur rodas brīnumaini stāsti – par ķiršu dārzu, par pusdienlaiku, par senām rakstu zīmēm. Neredzīgie cilvēki tajos sajūt, saskata fantastiskas lietas. Rīgā bija vīrietis, kurš redzi zaudējis dzīves laikā un daudz ko dzīvē bija redzējis. Piemēram, kāpis kalnos. Viņš nojauta reljefu. Viņam vairāk patika konkrētas lietas, ne abstraktas. Neredzīgo bibliotēku darbinieki ir kā gidi, viņi palīdz, paņem roku, lai neredzīgs cilvēks jūtas komfortabli,» skaidro enerģiskā sieviete. Viņa savos Lāčplēšielas bēniņos uzgājusi un atradusi somu ar desmitgadīgiem darbiem. Izrādās, jau tad domājusi par to. Par faktūru un krāsu, ko ar smilšpapīru berzējusi nost. Sēkla acīmredzot jau tad bijusi iesēta, un tas tagad ir Agneses sirds darbs.

Ilustrācijas novērtē Japānā

Jaunā māksliniece veido arī grāmatu ilustrācijas, un tādējādi viņas biogrāfijā ir kāds interesants fakts – darbs atzinīgi novērtēts Japānā. Jau vairākus gadus tālā zeme izsludina konkursu par latviešu tautas pasakām. Latvijas Kultūras ministrija veido sarakstu, un Japānas puse izvēlas, pēc viņu domām, veiksmīgāko darbu. «Šogad konkursā bija pasaka Par stirnu pārvērstā princese, bija jāpiedāvā vāka zīmējums, un es aizsūtīju darbu. Saņēmu vēstuli, ka mans darbs ir atzīts par atbilstošāko. Sāku strādāt pie grāmatas ilustrācijām. Strādāju ar projekta vadītāju, darbs bija interesants. Guvu jaunu pieredzi. Tas bija milzīgs brīnums, jo Japāna ir mana sapņu zeme,» saka Agnese. Balvā apmaksāts arī ceļš uz Japānu, un jaunā sieviete nedēļu varēja pavadīt šai valstī.

«Tas bija neticami. Domāju – kad stāvēšu uz šīs izredzētās zemes, noticēšu brīnumam,» saka liepājniece. Viņa japāņu un latviešu mākslā saskata daudz kopēja. Piemēram, bijusi uz dekoratīvu bumbiņu izgatavošanas darbnīcu un tur raksta pamatā ievērojusi auseklīti. Staigājusi pa Japānas dārzu un redzējusi taciņas, kurās ir kas radniecīgs mūsu dzirnakmeņiem. Nemateriālais kultūras mantojums japāņiem ir tikpat svarīgs kā mums. Protams, Tokijā ir skaļi, liels troksnis un daudz krāsu, palmas, mitrs un karsts gaiss. «Japāņos ir milzu spēks. Viņi iet uz mērķi un strādā komandā,» ievērojusi ceļotāja. Balvu viņai pasniedza Hokaido salā, Higašikavā. Tur laika apstākļi bijuši kā Latvijā – ziedējušas margrietiņas, auguši bērzi, kalnos cilvēki dzēruši avota ūdeni. Tur dabas klātiene ir milzīga – miers un klusums. «Tālajā zemē starp cilvēkiem valda abpusēja cieņa, laipnība, un to es sajutu. Japāņiem ir izteikts darba tikums, un viņi pievērš lielu uzmanību izglītībai un kultūrai. Higašikavā ir uzbūvēta jauna skola, un tajā iepirkti ļoti vērtīgi mākslas darbi, lai bērniem būtu no kā mācīties. No jauna būvē mākslas galerijas – plašas un skaistas. Izdomā, ka vajag celt sniega muzeju – uzbūvē, un tūristi brauc. Tad ir vēstures muzejs, kur ir dažādi audumu paraugi, no kā japāņi visos laikos iedvesmojušies,» iespaidos dalās māksliniece.

Visādas taciņas dzīvē ietas

Agnese stāsta, ka, pateicoties māmiņai, viņa uzaugusi vidē, kurā bija pieejams ļoti daudz labu grāmatu – mākslas darbu reprodukcijas, izdevumi par baletdejotājiem, aktieriem, autobiogrāfiskas grāmatas. Meitene savā bērnībā visu vērojusi. Dzīvē gan jaunajai sievietei nācies iet pa visādām takām, ne tikai mākslas ceļu. Pāris gadus pastudējusi latviešu filoloģiju, un pirmais gads bijis īpaši fantastisks – par folkloru, par literatūru.

«Es vienubrīd arī dzeju rakstīju, lugu konkursā atzinību guvu. Vēlos pieminēt Daini Grīnvaldu, lugu rakstīšanas tēvu Latvijā – viņš diemžēl jau aizgājis mūžībā, un tagad ir tāds tukšums, jo viņš bija milzīgs entuziasts tajā jomā. Stāvēja un krita par tiem, kuri rakstīja. Bija radošā nometne Aicinājums, un viņš vairāk nekā desmit gadus to vadīja. Tomēr es sāku darboties mākslas jomā,» stāstu turpina sieviete un saka, ka tas ir vienīgais veids, kā pastāvēt, justies piederīgai, meklēt jaunas iespējas, kā ar savu mākslu būt noderīgai. Tas, pēc viņas domām, ir labi, ka māksla raisa diskusijas un procesus sabiedrībā.

Agnese klāsta par savu izstāžu pieredzi un saka, ka vairāk esot piedalījusies kopizstādēs. Piemēram, ar kolēģiem Liepājas pusē, Cīravā, kur izstādi nosaukuši Mīļā pasaule, jo tur tik mīļi visi un labi. Tad ir bijušas izstādes Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē, Jūrkalnē. Liepājas mākslinieku rudens izstādē vietējā muzejā jaunā māksliniece savus darbus izstāda jau desmito gadu. «Pirms diviem gadiem saņēmu balvu par grafisko zīmējumu. Mērķis bija sasniegts, un domāju, ko es tālāk no sevis varu piedāvāt,» turpina māksliniece. Septembrī Agnese piedzīvos vēl vienu brīnumu – savu personālizstādi Plaisa Liepājas muzejā. Izstādē Plaisa eksponēs taktilos darbus no darbu kopas Aiztikt drīkst nebaidīties, kas radīti ar domu, lai arī neredzīgi, vājredzīgi cilvēki varētu iepazīties ar mākslu, droši pieskaroties darbiem, aptaustīt un izjust dažādas faktūras un tekstūru. Izstādē būs apskatāmi arī grafiskie punktiņzīmējumi, kuros dominē Liepu zemes motīvs. Liepu lapa kā galvenais tēls. Šie darbi pagaidām vēl atrodas zem stikla.

Tic brīnumam

Viņai Liepāja, dzimtā pilsēta, ir ļoti mīļa. Ja ceļo pa Latviju un pasaki, ka tu esi no Liepājas, tad visiem liekas, ka tas ir kaut kas īpašs. «Kad es biju Rīgā, man tur bija ļoti grūti, vilka atpakaļ uz mājām. Domāju, kas velk, un sapratu, ka tie ir cilvēki. Protams, jūra, jo tajā ir milzīgs spēks, tā ir viena no spēka vietām. Un pietiek, ka pat to tikai zina. Ja tev ir dzīvē problēmas, tad tev palīdz jūra, vējš, cīniņš ar kaut ko. Liepājnieki brīžiem sabozušies iet pret vēju, bet, ja tu ar to izcīnies, tad tā ir sava veida terapija,» pārliecināti saka liepājniece. Liepāja, pēc viņas domām, ir laba vieta, kur dzīvot, kur nākt pasaulē.

«Man ir liels prieks par savu meitu Terēzi, kura šeit nāca pasaulē. Viņai ir pieci gadi. Meitiņa labi zīmē, viņai labi sanāk, interesantus cilvēkus zīmē. Viņai bērnudārzā ir fantastiski cilvēki, kā viena liela ģimene,» par savu lolojumu stāsta jaunā māmiņa. Agnese līdz ar meitiņas nākšanu pasaulē sākusi svinēt svētkus. Piemēram, Lieldienās karinājusi dekoratīvas olas, Ziemassvētkos no papīra griezusi pārsliņas, līdz ar to atgriežoties savā bērnībā, un sākusi ticēt brīnumam.

Māksliniece ciena savus skolotājus. Sevišķi profesoru Aldi Kļaviņu. Vispirms gan viņu redzējusi neklātienē, jo izcilais goda liepājnieks bija zīmējis attālu Agneses radinieku, Valmieras teātra aktieri Rihardu Rudāku Hamleta lomā. Jauno būtni fascinējis, kā viņš atveidojis rokas. Pēc tam Liepājas meitene mācījusies pie viņa. «Skaties, mācies pie meistariem, un tev ir atļauts ar viņiem kopā būt. Aldis Kļaviņš ir viens no tiem, pret kuriem man ir milzīgs respekts,» atzīst Agnese. «Vēl es vēlos pieminēt mākslinieku un skolotāju ar lielo burtu Jāni Spalviņu. Viņa aizrautība un interese par saviem studentiem ir apbrīnojama. Noliecu galvu viņa priekšā.»

Rīko kolēģiem izstādes

Viens no radošās sievietes darbiem bijis izstādīts Londonas Transporta muzejā, un viņa bijusi Vācijā, Nīderlandē. Terēzes māmiņa gan saka, ka neesot no tiem lielajiem ceļotājiem un vairāk ceļojot neklātienē, iztēlē sapņojot par dažādām vietām. «Varbūt man pa muzejiem gribētos pastaigāt, bet es nevarētu dzīvot citā vietā kā Latvijā. Es te jūtos droši, bet citur nedroša,» atzīst Agnese.

«Brīnumi notiek, bet to pamatā ir liels darbs. Katra jauna līnija, kuru es iedomājos, atver kādu jaunu pakāpienu, un tad esmu priecīga. Man liekas, ka šis laiks, kurš mums dots uz zemes, nav nemaz tik ilgs, tāpēc man nav jāatpūšas. Liekas, kāpēc man doties kaut kur prom un nepavadīt laiku ar savu ģimeni, saviem vecākiem, meitiņu un mīļoto cilvēku Jāni. Tas ir tikai mans dzīves ceļš. Tas ir viens no atklājumiem, ka katram ir savs dzīves ceļš. Pasaulē nav tikai melns vai balts, labs vai slikts. Nevajag dzīvot ilūzijā,» pārliecinājusies jaunā sieviete.

Zīmēšanu un gleznošanu viņa uzskata arī par savu vaļasprieku, mīļdarbiņu. Dažreiz uznākot vēlme kādam kolēģim noorganizēt izstādi. Kolēģis ir tik godīgs un paškritisks, ka pats nekad neuzprasīsies. Tad vajag palīdzēt, un kāpēc ne. Piemēram, Pēterim Taukulim Cīravā bija izstāde, Ilzei Karlsonei Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē un citiem. «Viņi visi mīļi, labi cilvēki, bet par sevi necīnīsies. Mūsu gadsimtā nav nekas slikts, ja tu par sevi pastāvi,» – tāds ir Agneses atzinums.

Enerģiskajai sievietei nevajagot nekur braukāt pa pasauli, nākot pasūtījumi arī no citām valstīm. No Vācijas, piemēram, atsūtījuši dzīvesstāstu, un tad tas bijis jāiekļauj tādā kā aplī, kā šim cilvēkam visādi dzīvē gājis. No Japānas Agneses mākslas darbus iegādājusies vienas mākslas galerijas īpašniece. Kad pati apmeklējusi Japānu, noticis brīnums, un viņa uz šo galeriju aizkļuvusi. «Tas bija interesanti, atkal viens loks noslēdzies,» atzīst liepājniece. Darbu, kurš ieguva atzinību muzeja rīkotajā rudens izstādē, jaunā māksliniece ziedojusi Likteņdārzam. Darbs izsolē nosolīts, un tas ir milzīgs prieks. «Ja tevi reāli, taustāmi novērtē, tas ir ļoti patīkami.»

Agneses Matisones pieturzīmes

Dzimusi 1979. gada 31. oktobrī Liepājā

Izglītība:

2012. – 2014. g. studijas Liepājas universitātes humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes maģistra programmā Māksla
2008. – 2011. g. studijas Liepājas universitātes Humanitārās fakultātes studiju programmā Latviešu filoloģija
1998. – 1999. g. O. Auzera Juvelieru mākslas koledža
1988. – 1998. g. Grobiņas vidusskola
1987. – 1988. g. Liepājas 10. vidusskola

Darba pieredze: