Bēgļu jautājums kļuvis par vienu no lielajām aktualitātēm, par to vēsta mediji, to apspriež valstu līderi, sabiedriskas organizācijas un pircēji veikalā. Attieksme pretrunīga. No vienas puses – gribas palīdzēt nelaimē nonākušajiem, no otras – svešādu kultūru, reliģiju un rasu pārstāvji izraisa aizdomas, bažas un pat izteiktu nepatiku.
Par to – saruna ar psiholoģi, hipnopsihoterapeiti Zani Siliņu un psihologu, hipnopsihoterapeitu Edgaru Skrodeli.
– Publiskajā telpā izskan tādi termini kā ksenofobija un rasisms – vai tiešām tos var attiecināt uz mums?
Edgars Skrodelis (E. S.): – Ksenofobija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – bailes no svešā. Ksenofobijas pamatā ir neapzinātas, netiešas jeb, kā psiholoģijā saka, implicītas asociācijas, stereotipi, kas iegūti audzināšanas gaitā; turklāt pēdējie pētījumi rāda, ka daudzas lietas tiek nodotas ģenētiski, piemēram, bailes. Iespējams, ka latviešiem, kuru zemē paaudžu paaudzēs nākuši dažādi iekarotāji, ir nodotas arī neapzinātas bailes no svešā. Tās nav aktīvas – mēs neesam agresīvi, pie mums nenotiek tā kā citviet, kur skinhedi ar beisbola nūjām uzbrūk cilvēkiem ar citu ādas krāsu vai citu ticību. Protams, vienmēr var atrasties kāds izņēmums, visbiežāk intelektuāli nabadzīgs cilvēks, kurš gatavs agresīvai rīcībai. Bet, ja pajautās, kāpēc viņam nepatīk konkrētais cilvēks, tad viņš, visticamāk, nespēs racionāli atbildēt. Attieksme zināmā mērā ir ieaudzināta, bet dziļāk slēpjas kaut kādi atavistiski aizsargmehānismi – mūsu cilts pret jūsējo.
Zane Siliņa (Z. S.): – Tas jau nāk līdzi no seniem laikiem – savējo un svešo pretnostatījums. Kaut kas jauns tiek uztverts kā iziešana no komforta zonas un robežu pārdalīšana: atņems manu sievu, atņems manu lauciņu.
E. S.: – Runājot par ciltīm, atcerējos feisbukā citēto Austrālijas premjera Tonija Ebota skandalozo vēstījumu: «Imigrantiem, nevis austrāliešiem, ir jāpielāgojas. Pieņemiet to vai brauciet projām!» Tālāk bija pievienots turpinājums: ar šķēpu bruņota aborigēna attēls un komentārs: jā, jā, lai aizvācas ātrāk tie baltie! Tas bija komisks un pārdomas rosinošs moments. Stāsts par to, kā iekarotāji izturējās pret aborigēniem, ir dramatisks. Arī latviešiem ir smags vēsturisks mantojums, divi kari, kuros iznīcināja vai aizdzina svešumā ievērojamu daļu labāko tautas pārstāvju, arī tagad daudzi izklīst pa ārzemēm. Viena no cilvēka iekšējām problēmām ir iracionālas bailes izšķīst, pazaudēt identitāti... Iracionāls ir tas, kam nav racionāla izskaidrojuma. Patiešām – vai gan tu vari zaudēt savu identitāti tāpēc, ka tev blakus dzīvo cilvēks ar citādu ādas krāsu?
Z. S.: – Mani ļoti uzrunāja Valmieras teātra izrāde «Apjukums» – epizode, kur izvirzījās jautājums: kāda būtu tava attieksme, pie namdurvīm atrodot izbadējušos bērnu, kuram ir cita ādas krāsa: vai tu izliktos, ka viņa tur nav, tāpēc ka viņš ir savādāks?
Nesen lasīju pētījumu, ko bija veikuši Lielbritānijas un Spānijas zinātnieki. Virtuālā vidē cilvēkam radīja ilūziju, ka viņš pārtop par citas rases pārstāvi. Tas ļāva mazināt rasu aizspriedumus.
– Tomēr rodas bažas, ka no svešajām zemēm iebraukušie bēgļi varētu pamatiedzīvotāju sastāvu vēl vairāk atšķaidīt...
E. S.: – Problēma ir sveštautiešu integrācija. Grūti iedomāties, kā var integrēt, piemēram, afrikāni, kurš līdz šim par mums neko nav dzirdējis un prot tikai savu dzimto valodu – kurš viņu pieņems darbā, ko tagad ar viņu iesākt, jo sevišķi, ja cilvēks ir mazizglītots?
– Laikam gan skepsi vairo pieredze ar krievvalodīgo kopienas pārstāvjiem, kuri dzīvo šeit gadiem, bet tā arī nerunā latviski?
E. S.: – Taču galu galā jautājums ir par to, kāds ir katrs konkrētais cilvēks. Es pazīstu ne vienu vien krievu, kurš brīvi runā latviski un neuzspiež man savu pasaules redzējumu. Ir cittautieši, kuri nodzīvo šeit tikai gadu un jau ir apguvuši mūsu valodu.
Z. S.: – Arī ne ar visiem latviešiem tu vari atrast tēmu, par ko runāt, un tāpat ir ar krieviem, tāpat – ar vienu otru ķīnieti, kura dzīves redzējums ir krietni citādāks. Tas droši vien iet arī roku rokā ar personības vai nācijas attīstību, ar nācijas pašpietiekamību, cik tu spēj būt tolerants.
– Lai gan mūsu sabiedrība nav agresīva pret imigrantiem, arī par ļoti tolerantu to grūti nosaukt. Vai tolerance jāveicina?
E. S.: – Jāsaprot, pasaule ir neglābjami mainījusies, tātad ir jāmainās arī cilvēkam, jo iebraucēji šeit būs – tas ir tikai laika jautājums. Un varbūt, tieši otrādi, varam iegūt no tā kaut ko labu, piemēram, beidzot būs īsti, garšīgi kebabi un vairāk ķīniešu restorānu, kur labi paēst? Daudzi no šiem cilvēkiem ir gatavi čakli strādāt. Arī šobrīd Latvijā dzīvo imigranti, piemēram, arābi, kuri ir integrējušies sabiedrībā – tad kāpēc mēs nevarētu piesaistīt arī pārējos? Angliski ir tāds apzīmējums limiting believes – ierobežojoši aizspriedumi, un tie ir jāatmet, jo aizspriedumi atkal rada bailes. Kur bailes, tur problēmas ar kritisku spriešanu – tu visus sāc šķirot pēc ādas krāsas, tautības un izcelsmes un aizmirsti, ka visi ir cilvēki. Es nesaku, ka visi tūlīt kļūs ļoti toleranti, bet vajag mazliet to savu rāmīti paplašināt. Piemēram, ja cilvēks aizbrauc nedēļu uz Ķīnu, viņa pasaules aina arī mazliet sašķobās. Es tur jutos gandrīz kā nonācis uz Marsa – tu nesaproti, ko cilvēki runā, bet visu laiku jūti, ka viņi tevi pēta, skatās kā uz ērmu, taču tajā pašā laikā pieņem, ir atvērti un draudzīgi. Redzot Rīgas ielās eksotiska izskata cittautiešus, reizēm domāju – kā viņi jūtas, kā iedzīvojas?
– Runājot par eksotisko izskatu – pēdējā laikā aktualizēts jautājums par musulmaņu sieviešu tērpiem, kas aizsedz seju – vai tādus vajadzētu atļaut valkāt Latvijā?
E. S.: – Tas tagad tiek apspriests daudzās valstīs. Mūsu kultūrā cilvēkus ir pierasts identificēt pēc sejas. Tiešām jocīgi, ka tad, kad aizbraucam uz musulmaņu zemēm, mums tur saka – labāk nestaigāt tādā apģērbā, nedarīt to un nedarīt šo, un mēs respektējam šīs viņu kultūras tradīcijas. Bet viņi, atbraucot šurp, nezin kāpēc drīkst mums uzspiest savas vērtības, lai gan esam gadsimtiem cīnījušies, lai būtu brīvāki un atvērtāki – un tieši tāpēc daudzi no viņiem šurp arī tiecas.
– Daļa sabiedrības, gan ne tā lielākā, ir neizpratnē: bēgļi vēl īsti nav sākuši ierasties, bet daudzi jau kategoriski ir noskaņoti pret viņiem?
Z. S.: – Cilvēki satraucas par līdzekļiem, kuri valstij būs jāizdod, lai viņus uzturētu, un kas tiek plānoti lielāki nekā tie, ko saņem pamatiedzīvotāji. Diemžēl valstī notiek daudz absurdu lietu, tiek pieņemti nekompetenti lēmumi, un tajā brīdī sanāk kopā kaut kādas masas, kuras izdomā – viss ir slikti. Bet tagad tām ir dots kāds ārējais ienaidnieks, pret kuru apvienoties, un tas rada kopēju enerģiju un ļauj uz kādu brīdi aizmirst citas problēmas.
E. S.: – Par laimi, tādas izteiktas polarizācijas gan nav...
Z. S.: – Bet apkārt tas virmo. Nesen dzirdēju sarunu, kur viens cilvēks stāstīja otram, ka kolēģis devies atvaļinājumā «kā baltais cilvēks». Otrs saka: vai tad te pie mums vispār kādi baltie vēl ir palikuši? Visi tūlīt jau būs aizbraukuši, un vietā nāks citi...
– Daži cilvēki vienmēr saskata to, kas ir slikti, un grib, lai ir tā, kā bija...
Z. S.: – Bet, lai tu būtu laimīgs, tev ir jābūt dzīves ieinteresētam un jāprot pieņemt pārmaiņas, kas neglābjami notiek pasaulē. Tā bijis vienmēr, piemēram, manai vecmāmiņai, kura pagājušā gadsimta 20. gados pārcēlās no Latgales uz Kurzemi, tas bija tikpat liels notikums kā mums šodien pārcelties uz Angliju. Ja atmet nost greznas mašīnas, planšetdatorus un pārējo, paliek tikai cilvēks ar savām emocijām – tu viņu ieliec alu laikmetā vai renesanses laikmetā, un iznāk copy paste – tas pats, tikai dekorācijas citas.
E. S.: – Galvenais, kas jāatceras, domājot par bēgļiem – viņi arī ir cilvēki, kuri tāpat grib būt laimīgi, audzināt bērnus un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Kas mēs tādi esam, lai viņus tiesātu? Bet paši – izdzīvojām visādiem laikiem cauri, pārdzīvosim ar šos.