PERSONĪBA: Evita Zālīte. Dzīve jaunā posmā

«Kurš var izmērīt, cik 18. novembris otram ir lieli svētki? Pasakot, ka man Latvijas dzimšanas diena ir liels notikums, neko nepasaku, jo ugunskurs, kas manī kuras, redzams tikai mazliet un lielākā daļa ir apslēpta, jo man pašai ir svarīga un izšķiroša,» saka dziedātāja un pedagoģe Evita Zālīte.

Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, Māja uzaicināja uz sarunu Evitu – savas valsts patrioti, kurai ir svarīga dzimtene un kas notiek ar līdzcilvēkiem. Un, lai gan saruna ar dziedātāju bija pozitīva, ne reizi vien viņas viedoklis lika aizdomāties – ir vairāk, nekā mēs redzam. Ir vairāk, nekā mēs esam saņēmušies pieņemt. Ir brīži, kad jāpārstāj būt vienaldzīgam.

Latvija kā dāvana

«18. novembris man ir vieni no svarīgākajiem svētkiem. Atzīmējam tos ģimenē – gatavojamies un klājam galdu tā, it kā svarīgai personai, kas nav klātesoša, būtu dzimšanas diena. Citkārt man svētkos jāuzstājas, un šogad ir divi koncerti, bet, pat ja vakarā nesanāk [visiem kopā sēsties pie galda], no rīta rosāmies pa virtuvi, tad sagaidām ciemiņus. Ir bijušas svinības ar daudz viesiem, ir bijis, kad svinam tikai ģimenes lokā,» par sen izlolotu tradīciju valsts svētku dienā stāsta mūziķe.

«Patriotisms nāk no ģimenes un man ir iemācīts jau bērnībā. Un iemācīt to nevar pastarpināti ar grāmatu palīdzību, bet attieksmi – ko katram no ģimenes locekļiem nozīmē Latvija,» saka Evita un bilst, ka viņas bērni apzinīgi jūt, ka «Latvija ir svēta vieta».

Arī viņai pašai ir līdzīgas izjūtas par savu dzimteni. «Latvija ir Dieva dāvināta zeme, kurā man ir ļauts piedzimt,» viņa saka. «Es to uztveru kā dāvanu. Bet dāvanas mēdz būt iepakotas dažādi, tāpēc teikt sliktu par savu zemi... Ir daudzas lietas, kas mums var nepatikt, bet, domāju, traģiskākais, kas noticis, ir, ka cilvēki spiesti pamest savu dzimteni naudas dēļ. Saprotu, ka var bēgt no kara, nāves briesmām, pamest savu zemi izmisuma dēļ, kā tas bija kara laikā, bet, ja ir jāpamet naudas dēļ, tas šķiet traģiski. Man, paldies Dievam, tā nav, un es negribētu to piedzīvot. Esmu viena no tiem, kam negribas dzīvot citā zemē, lai gan ceļot man patīk. Nedrīkst teikt, ka nevarētu dzīvot citviet, jo, ja vajadzētu, darītu visu. Bet grūti būtu, jo Latvija man ir kā dārga rota ap kaklu, kā dārgs cilvēks. Doties projām no zemes tāpēc, ka tai neklājas viegli, ir kā atstāt slimu cilvēku, lai viņš pats tiek galā ar sevi.»

Neizmērojamu mīlestību pret dzimteni Evitai iemācīja viņas vectēvs Aleksandrs. Katru gadu 18. novembrī, svinot savu vārdadienu, viņš mācīja dzejoļus skaitīt un dziesmas dziedāt, kurus tolaik skaļi deklamēt nedrīkstēja. Šīs atmiņas Evita atminas ar smaidu sejā. «Tā es uzaugu,» viņa smaida. «Tagad dziedam ar bērniem.»

Formāli nemāk

Dziedāt valsts svētku koncertos Evitai nozīmē spēcīgas enerģijas gūšanu. Tie ir īpaši koncerti. «Latvijas kā dzimtenes tēma man sirdī ir tuva, un es nevaru nodziedāt formāli,» atzīst dziedātāja, kuru drīzumā varēsim dzirdēt koncertā Latvijas spēka dziesmas.

«Latviešu kamermūziku, dzejnieku un gleznotāju darbus izjūtu kā savus, īpaši klasiskās vērtības. Kad dziedu latviešu kora mūziku, jūtos laimīga un esmu Dievam pateicīga, ka esmu piedzimusi šajā zemē un man ļauts te dzīvot, ka manā dzīvē nav piezadzies tāds izmisums, ka man tā jāpamet. Tāpēc dziedāt koncertos ir laime un saldais ēdiens,» viņa smaida un atzīst, ka reti bijuši izņēmumi, kad nācies dziedāt tehniski grūti izpildāmus darbus, vai tādus, kuru iekļautā jēga māksliniecei nav saprotama. Tomēr mūziķe ir uzticīga sev un izvēlas skaņdarbus, kuri viņai patīk un kurus izjūt kā savus. «Izdabāt nav jēgas,» viņa uzskata. «Nevienam nav patīkami klausīties, ka tev ir grūti. Labāk, lai ir viegli.»

Evita daudziem pazīstama kā operdziedātāja, LNO soliste, bet šogad oficiāli pameta darbu operā un pilnasinīgi pievērsās pedagoģijai un ģimenes dzīvei. Viņa komentē savu lēmumu: «Vairākus gadus operā nebiju aktīva, tāpēc aiziešana bija līgana, un manā dzīvē dramatiski nekas nav mainījies.» Viņa atzīst, ka darbs valsts iestādē sniedza drošību gan finansiālā, gan nodarbinātības ziņā, tomēr pieprasīja stāvokli «uz svilpienu būt gatavai». Tagad ir lielāka brīvības izjūta.

«Kad ir sezonas aktīvais laiks, teātrī jāpavada visa diena un to var darīt, kamēr ir degsme, kamēr bez tā nevar. Esmu satikusi cilvēkus, kuri uz skatuves gribētu aiziet, jo uzskata, ka skatuve ir viņu liktenis. Domāju, ka skatuve ir mans liktenis, bet – vai tā ir operas? Domāju, ka nē. Man darbs operā nozīmēja iespēju strādāt, un es izmantoju doto iespēju pilnā mērā. Devu no sevis, cik varēju. Ir piedzīvots daudz patīkamu brīžu, bet konkrētais posms ir beidzies. Man ir jaunas domas un izaicinājumi. Turklāt nobriestot cilvēks pats sāk atbildēt par savu dzīvi un pārstāj būt atkarīgs no citiem. Cilvēki, kas nav saistīti ar ilgstošiem līgumiem, paši sasparojas strādāt un būt atbildīgi par to, ko dara, nevis meklē ieganstus, lai nedarītu. Brīvība ir jānopelna, jo ir brīvība, kas, pirmkārt, ir galvā. Zinu daudzus, kuriem nekad negribēsies būt brīviem, kuriem drošība ir svarīgāka par visu. Un to var saprast, jo ekonomiskā situācija ir traka, īpaši māksliniekiem. Otrkārt, galvenais, lai cilvēks dara to, kas viņam patīk. Man tas ir svarīgi, jo, ja daru, kas patīk, veicas. Doma it kā primitīva, bet strādā.»

Mūzikas pedagoģe ir pārliecināta, ka, aizverot vienas durvis, ir iespēja atvērt nākamās jeb atrast jaunu lietu, par kuru, kā viņa saka, «aizdegties». Jo par degsmi nav nekā svarīgāka. «Ir briesmīgi strādāt darbu, kas nepatīk, jo tad vienalga, kādu algu tev maksā, nekad nebūsi īsti laimīgs. Man līdz šim tā nav bijis. Tagad dzīvoju jaunā posmā, un man ir vīrs, kas, paldies Dievam, atbalsta visos manos centienos.»

Kur aizrullēsim?

Par vienu no šodienas lielākajām traģēdijām Evita uzskata faktu, ka esam patērētāju sabiedrība. «Cilvēki meklē komforta zonas, bet cik daudzu dzīves vada ideja? Liela un cēla,» viņa retoriski vaicā.

«Mēs negribam, lai mūs kāds izkalpina pēc sava prāta. Tu pats vari būt sev saimnieks, bet jārēķinās, ka iespēju var būt mazāk, nekā domā. Un ko tad? Mūsu pašu brīvība, tāpat kā valsts brīvība, maksā. Tā, pirmkārt, ir atbildība pašam pret sevi un līdzcilvēkiem. Ja atbildība nav balansā, rodas plaisas, kas tagad novērojamas.» Evita runā par valsts kalpiem, vadošajām amatpersonām, kuru rokās ir Latvijas iedzīvotāju liktenis. «Viņi vairāk domā par saviem un sev tuvo cilvēku labumiem, un to nevar pārmest,» viņa sarkastiski smaida, «bet vai viņi domā par valsti un tās nākotni perspektīvā? Mani biedē, ka kļūstam vienaldzīgi pret informāciju medijos. Atkal kaut kur pazudusi nauda, kāds ko izlobējis, ticis pie naudas aplinku ceļos... Notiek daudz sviesta, bet mēs uz dzirdēto praktiski vairs nereaģējam, uzskatām par normu. Ja iedziļinās notiekošajā, ir briesmīgi, kas notiek valstī.»

Evita neslēpj sašutumu un nebaidās atzīties, ka viņu sāpina nesakārtotā sistēma un cilvēku vienaldzība pret acīm redzamo netaisnību. «Ir nostāja, ka neko nevaram darīt. Ja ar šādu filozofiju rullējam, es pat nevaru iedomāties, kur mēs aizrullēsim,» viņa sāji pasmaida. «Katrs labāko var izdarīt savā vietā. Bet cilvēkam, kurš ir pie varas, iestāstīt, ka ir jādod, nevis tikai jāņem, nevar iemācīt. Ja izzagt vai piečakarēt ir kā apēst sviestmaizi, tas ir briesmīgi, un es to nevaru saprast.»

Atšķirīgais ir jānovērtē

Mūziķe aizdomājas, ko mēs varētu darīt, lai mainītu savu nostāju un pašreizējo situāciju valstī. «Vienmēr var kritizēt, tāpēc sev uzdodu jautājumu – ko es varu darīt?» viņa atklāj savu pieeju. «Daudzi mediji runā par problēmām, bet kā mēs adekvāti varam reaģēt uz informāciju, ko mums pasniedz? Vienkāršākais variants būtu iemācīt citu domāšanu saviem bērniem un piedomāt pie tā, kāda ideja vadīs viņu dzīvi.» Evita tāpēc kā vienu no variantiem iesaka pārdomāt, kuras skolas izvēlēties un pie kādiem skolotājiem sūtīt mācīties savas atvases.

«Bērniem ir jāmāca, ka nedrīkst ļaut sevi pazemot, bet jāuztver sevi kā vērtība,» uzskata dziedātāja un atzīst, ka pašas bērnu audzināšanā šajā jautājumā viegli neiet. «Divi mani bērni mācās Valdorfa skolā, divi – kristīgajā, un vide, kurā viņi pašlaik atrodas, ir tāda, kādā es vēlētos, lai viņi dzīvo visu mūžu. Skolās viņiem pumpē pašapziņu, jo apstāklis, ka esi citāds, ir pluss, nevis mīnuss. Bet, nokļūstot lielo cilvēku dzīvē, var notikt, ka mani bērni ir pārāk maigi, jo auguši siltumnīcā. Es par to uztraucos. Taču, no otras puses, ja viņi mācīsies mūziku, būs mākslinieki, nokļūs starp radošiem cilvēkiem, kuriem atšķirība ir vērtība. Radošā vide ir interesanta, tādēļ, manuprāt, svarīgi bērniem mācīt mūziku. Esot radoši, viņi atradīs savu vietu, savu frīku vidi. Frīkus uzskatu par pozitīviem cilvēkiem, kuri vēlas būt citādi. Viņi ir humāni un labdabīgi, nav agresīvi. Viņi ir pieņemoši un meklē atšķirīgos, un lepojas ar to, ka ir citādi. Ja mani bērni būtu frīki, es nepārdzīvotu. Mani vairāk uztrauktu, ja viņi nemitīgi būtu labumu meklējoši. Bērns ir egoists, bet kaut kad tam jābeidzas. Lai dvēsele būtu normāla, jābūt klikšķim, kad jāsāk dot.»

Evita uzskata, ka spēja dot citiem liecina par cilvēka veselīgu pozīciju, un viņa cer, ka savus bērnus iemācīs būt devīgiem. «Daudz runāju ar viņiem par šo tēmu,» viņa apliecina un pamato. «Sajūta, ka esi paēdis, rodas, kad sāc dot. Ja tikai ņem, tad ir izjūta, ka visu laiku esi badā. Tā ir atbilde uz daudziem jautājumiem, un esmu to pārbaudījusi – gan dziedāšanā, gan mīlestībā, gan labu darbu darīšanā vai jebkur citur, kur sāc dot, nedomājot, vai saņemsi ko pretī. Aiz idejas, ka vajag, ir laba gandarījuma izjūta.»

Piemērs citiem

«Negribētu piedzīvot, ka salūztu kaut kā priekšā un man būtu jānodod sava ticība vai sava zeme. Nonākt tādos apstākļos būtu šausmīgi, tāpēc varu tikai lūgties, lai tas nenotiktu. Es neesmu pārbaudījusi savas robežas,» ir godīga Evita. «Lidija Lasmane-Doroņina ir mana ceļa rādītāja. Viņa ir kā ugunskurs kalna galā, uz kuru skatos un zinu, ka ir iespējams. Viņa un vēl daudzi citi ir pierādījums, ka grūtos apstākļos un Dieva žēlastībā iespējams palikt dzīvam un savā garā nesalauztam, neturēt naidu. No šādiem cilvēkiem mums būtu jāmācās, jo ir lietas, ko izglītības sistēma iemācīt nevar. Vienīgais, ko valsts var darīt, pasludināt par vērtību un rādīt par piemēru. Pašlaik nav nekādu šķēršļu cilvēkiem [kā Lidija Lasmane-Doroņina] runāt un viņi to dara, bet jautājums ir, vai mēs klausāmies? Un ko mēs no dzirdētā aizgūstam?»

Evita aizdomājas, ka ik reizi, kad viņa tiek pāri vājībām un slinkumam, sasniegumu izjūt kā svētkus. Par piemēru viņa min: «Negribi celt savu miesu un iet peldēt, bet izpeldies un iznāc no baseina kā Afrodīte no jūras putām. Vienam nenozīmē neko, bet man, kas var daudz citu labā darīt, bet maz savā, tā ir liela uzvara.» Jo tieši sevis disciplinēšana, pēc Evitas domām, nodrošina dzīves lielās uzvaras. «Ja trenē disciplīnu un nokļūsti pie varas, norauj stopkrānu brīdī, kad tevi vilināt vilina darīt sev, nevis citiem izdevīgus darījumus,» viņa mudina.

«Es neesmu svētā. Man slikto īpašību ir vairāk nekā labo, tomēr ticu, ka ikdienas mazie sasniegumi ir lielākās uzvaras. Manā vecumā tas šķiet jo īpaši svarīgi. Manuprāt, liela brīvība piemīt spējai netiesāt un nekritizēt, kas mūsu platuma grādos ir lielākā kaite. Man nav ilūzijas, ka būt vienam no valsts varas orgāniem ir sarežģīti. Neuzskatu, ka visi deputāti ir pār vienu kārti metami. Skaidri saprotu lielo atbildību un izvēles problēmas. Ja kritizēju, tad tikai kailu cinismu rīcībā un vienaldzību pret pārējiem. Bet par pārējo varu tikai brīnīties – kā globālajā ārprātā var izstūrēt kuģi, lai tas nenogrimst? Esmu pateicīga visiem, kas Latvijas labā dara labāko, ko var,» tā Evita, kura uzskata, ka mums jābūt paškritiskiem, jo tikai tad varam kritizēt citus. Par piemēru viņa min sevi. «Paškritiski sapratu, ka operai nederu ar to atdevi un interesi, kas man bija. Tāpēc atdevu vietu citam. Tur jāstrādā cilvēkiem, kas stāv un krīt par šo žanru. Paškritiski izvērtēju, ka mans laiks operā ir beidzies un jāiet darīt kas cits. Nevajag tēlot, ka vari ko izdarīt, ja nevari, bet izvēlies to, ko tiešām spēj. Es varu uzsist sev pa plecu par pieņemto lēmumu. Iekrampēties un vilkties līdz pēdējai dvesmai man nav raksturīgi.»

Vietā nāks cits

Dziedātāja stāsta, ka rudeni, kāds ir šogad, nekad nav redzējusi, un sauc to par «neaprakstāmu un dievišķu».

«Šogad es ļoti izdzīvoju rudeni. Lapa nokrīt, un tas ir daudz vai maz?» Evita spriež. «Ja lapa nenokritīs, nekā nebūs. Uzdevums nokrist, tāpat kā aiziet no dzīves, ir tikpat svarīgs kā piedzimt. Pēdējā laikā saskaros ar daudzu cilvēku nāvēm, tāpēc prātoju, ko cilvēki domā par savu aiziešanu. Aiziešanas fakts ir traģisks vai ļoti svarīgs, jo kaut kam ir jānāk vietā? Nekas nepaliek tukšs, un tas ir dabas skaistums. Mēs varam priecāties par rudeni, jo bijis pavasaris. Un lapa krīt ar svarīgu uzdevumu – lai nākamajā pavasarī tās vietā būtu, kam nākt. Līdzīgi domāju par daudzām lietām.»

Mūziķe uzskata, ka novecot ar pašcieņu ir skaisti, un savu mūža nogali piedzīvot vēlas tieši tā – cienīgi. «Maz ir tādu, kas spēj novecot ar pašcieņu. Arī es pati nezinu, vai man izdosies,» viņa ir skarba savos minējumos un uzskata, ka neatbildētais jautājums ir atkarīgs no cilvēka paša, nevis ārējiem apstākļiem.

«Reti, bet redzam labus piemērus – vecus cilvēkus, pie kuriem jaunie raujas, lai pasēdētu un parunātu. Par spīti vecumam, cilvēks ir dzirkstošs un jauneklīgs, brīvs no aizspriedumiem, tāpēc spēj jauno pieņemt labāk nekā viņa vecāki vai vecvecāki. Vecāko dzīves gudrība ir vērtīgāka par skolā iegūto un spēj pavērt lielākus horizontus, jo dzīvi tvēris plašāk un ļāvies skoloties līdz mūža galam. Lielie garīgie skolotāji ir lieli tāpēc, ka nemitīgi ļauj dzīvei sevi mācīt. Viņi vēro jaunus cilvēkus, priecājas par viņu panākumiem.» Viņa turpina ar piemēru: «Nesen redzēju 92 gadus vecu skolotāju, kura sēdēja internetā un lasīja ziņas, un priecājās par meiteni, kas izgājusi cauri džungļiem un uzvarējusi [Brazīlijas džungļu maratons, kurā piedalījās un uzvarēja latviete Alma Vītola]. Viņa nepretojas jaunajam un māk novecot ar pašcieņu.»

Evita uzskata: «Jaunībā laiks sev ir jāizgrābj, jo gribas vairāk sev un bērniem, un atkal sev. Bet, manuprāt, ir forši, ka vecumdienās sev vairs negribas un nav žēl neviena brīža, ko pavadīt ar otru.»

Novecot eleganti, ar pašcieņu un spēju nekritizēt, ir Evitas ilūzija par skaistu mūža nogali, tomēr viņa vairās to saukt par ideālo scenāriju, jo uzskata: «Mana dzīve rāda, ka nekādu scenāriju uzrakstīt ne sev, ne citam nevar. Viss notiek neticami, jo ir viens režisors, kurš raksta un reizēm ir jau uzrakstījis. Atliek tikai nospēlēt scenāriju, ko pati nezinu, un paļauties, ka esmu labākā aktrise paredzētajai lomai. Mēs katrs savā vietā esam labākie, tāpēc ir jāpaļaujas. Tomēr, no otras puses, tā ir akla disciplīna un atkal viss nav tik vienkārši,» nosaka Evita un atkārto: «Viss nav tik vienkārši. Un, jo vecāka palieku, jo vairāk to apzinos.