ASV prezidenta Donalda Trampa 2. aprīlī izsludinātie muitas tarifi ir saprotams, bet šoreiz neveiksmei lemts mēģinājums apturēt valsts deindustrializāciju pēc parastās amerikāņu metodes - ar dzīvošanu uz citu rēķina.
Cīņā par ASV 47. prezidenta amatu Donalds Tramps izgāja kā favorīts, jo pārāk nožēlojams izskatījās ne tikai ASV 46. prezidents Džo Baidens kā konkrēta fiziska persona. Bija un ir skaidrs, ka ASV pārvaldīšanu nevar turpināt tādā veidā, kā tas iegājies kopš Otrā pasaules kara turienes divpartiju sistēmas demokrātu un republikāņu izpildījumā. Tāpēc republikāņi izvirzīja tādu prezidenta kandidātu, kam pēc iespējas mazāka līdzība to cilvēku plejādi, kurus šī pati partija iepriekš virzījusi un bieži arī iedabūjusi prezidenta krēslā. Ekonomiskais pamatojums, kāpēc vajag atkratīties no šī mantojuma, ir izklāstīts “Neatkarīgās” 2024. gada 23. februāra publikācijā “Donaldam Trampam taisnība, ka Amerikai vajadzīga sakāve Ukrainā”: “Donalds Tramps apņēmies atdot Ukrainu un visu Eiropu Krievijai, Taivānu - Ķīnai un jebko ar ASV interesēm saistītu jebkur jebkuram ņēmējam, lai tikai piespiestu pasauli atteikties no ASV dolāra kā pasaules naudas (rezerves valūtas).”
Pirmajā acu uzmetienā absurdajai politikai ir tādā mērā zinātnisks pamatojums, kādā ekonomiku var uzskatīt par zinātņu nozari. Šo pamatojumu jau sen un ļoti korekti formulējis Roberts Trifins (Triffin, 1911-1993). Viņa brīdinājums ar internacionālo apzīmējumu “Triffin Dilemma” skan tā, ka citu valstu apgādāšana ar tām nepieciešamo dolāru daudzumu prasa no ASV nenovēršamu tirdzniecības deficītu, kas samazina ticību dolāram kā valūtai, kādā veidot rezerves. Tagad priekšplānā citi argumenti, kāpēc ASV tirdzniecības deficīts valsti pie laba gala nenovedīs. Skarbāk sakot, tas jau ir novedis tuvu nelabam galam, kura dēļ tagadējā rosība sākusies vispirms D. Trampa priekšvēlēšanu kampaņā un tālāk 2. aprīļa lēmumā aplikt visu ASV importu ar tik augstiem muitas tarifiem, lai nekāda importa praktiski nebūtu.
Cik, no vienas puses neizprotami, kāpēc padošanās Krievijas, Ķīnas un vēl citām prasībām atbilst D. Trampa sauklim “Padarīsim Ameriku atkal varenu!”, tik, no otras puses, pašsaprotami, ka importa izbeigšana padarīs ASV par varenu ražotāju.
Pirmkārt, ja ēst un daudz ko citu patērēt cilvēkiem gribēsies, tad būs jāsaražo tas, ko ārzemēs nopirkt vairs nevarēs.
Otrkārt, ASV ekonomika ir milzīga un balstīta uz daudziem valsts teritorijā esošiem dabas resursiem. Bez šādiem nosacījumiem uz importam noslēgtu ekonomiku nekādi nevar virzīties ne tikai Latvija, bet arī par Latviju daudz lielākas valstis.
Treškārt, ASV tik tiešām ir aizgājušas importēšanā pārāk tālu, jo importētās preces amerikāņiem nebūt neizmaksā tik, cik rāda importa nomināls dolāros. Nē, tās izmaksā tikai tik, cik izmaksā dolāru drukāšana klasiskā veidā un bezskaidras naudas norēķinu sistēmas uzturēšana modernajā veidā. Visa pasaule atdod amerikāņiem savus labumus ne tāpēc, lai par dolāriem nopirktu amerikāņu saražotos labumus, bet tāpēc, lai gan palielinātu savas valūtas rezerves, gan laistu tās apritē, par dolāriem pērkot preces, kuru ražošanā amerikāņi nav ne mazo pirkstiņu pielikuši.
D. Tramps sola to, kas šobrīd jau izklausās fantastiski. Sola atjaunot ražošanu valstī, kur rūpniecība saglabājusies kā tradīcija (atavisms, māņi un aizspriedumi) jeb, nopietnāk sakot, kā militārā rūpniecība, jo valdība var atļauties pārkāpt tirgus saimniecības nosacījumus, pēc kuriem ārzemju ieroči jāpērk par sadrukātu naudu tieši tāpat kā ārzemju krekli un veļas mašīnas. Militārā rūpniecība ASV gan vēl pastāv, bet atrodas izmaksu pieauguma slazdā. Militārajiem pasūtījumiem jāsadārdzinās tempā, kas apsteidz kopējo dolāru emisiju, lai uzņēmējiem būtu kaut jeb kāda motivācija ieguldīt un strādniekiem - strādāt, nevis saņemt labumus jau gatavus kā praktiski bezmaksas importa produktus. Rezultātā ASV militārais budžets pāraudzis no fantastiska par fantasmagorisku, bet līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā atklājās, ka sniegt Ukrainai apsolīto palīdzību ASV Dž. Baidena laikā ne vien negribēja, bet dažās pozīcijās arī nespēja. Tagad D. Trampu esot ļoti aizskāris militāro speciālistu paskaidrojums, ka ASV rūpniecības līmenis vairs neļaujot atjaunot ASV zemūdeņu floti.
Par ASV deindustrializācijas izbeigšanu turienes politiķi ir ieminējušies ne vienreiz vien, bet amerikāņu konfliktos par dolāra statusu vienmēr uzvarējusi alkatība izspiest visu iespējamo no pasaules naudas drukātāju tiesībām. Tās taču ir ne mazāk kā tiesības praktiski jebkuru labumu pasaulē iegūt bez maksas - tātad bez darba. Un cik daudz tādu amerikāņu (latviešu un kopā cilvēku visā pasaulē), kuri strādās situācijā, kad bez darba var dabūt visu, ko vien sagribas? Cik daudzi amerikāņi būs D. Trampam pateicīgi, nevis uz viņu saniknoti, ka pēc gadu desmitiem ilgas nestrādāšanas būs jāsāk strādāt? Vai ļaužu masa dosies strādāt, nevis protestēt? Ja būs protesti, tad var nākties D. Trampu atlaist līdzīgi kā 37. ASV prezidentu Ričardu Niksonu (amatā no 1969. gada, atlaists 1974. gada 9. augustā viņa otrā prezidentūras termiņa vidū; atlaists tika arī pārī ar viņu ievēlētais viceprezidents).
Tagad to vairs nevar pateikt, vai D. Tramps vispār būtu saņēmis drosmi sava galvenā priekšvēlēšanu solījuma pildīšanai un ja jā, tad kādā veidā, bet tagad D. Tramps rīkojas, t.i., līdz pēdējam brīdim rīkojās tā, kā viņam priekšā uzrakstījis tikpat labi ekonomikas doktors kā avantūrists Stīvens Mirans (Stephen Miran). Tiklīdz D. Tramps tika ievēlēts par prezidentu, tā S. Mirans publicēja vairāk kā 40 lappušu garu pamācību, ka varot gan ASV reindustrializēt, gan ASV dolāru par pasaules valūtu saglabāt. Viņaprāt, pietikšot ar dolāra devalvāciju, ko daudzas ekonomistu skolas uzskata par līdzekli pret visām ekonomiskajām un piedevām politiskajām vai morālajām kaitēm.
Solītāju gan vilku pabarot, gan kazu atstāt dzīvu D. Tramps ir iecēlis par savu ekonomisko padomnieku padomes priekšsēdētāju (chairman of the Council of Economic Advisers). Tas nopietns amats, kurā viņš šā gada 12. martā apstiprināts ar ASV senatoru balsojumu 53:46. S. Mirans jāatšķir no D. Trampa tirdzniecības un rūpniecības vecākā padomnieka (senior counselor for trade and manufacturing) Pētera Navarro. Tie ir divi dažādi cilvēki ar vienādu pārliecību, ka muitas tarifu celšana atrisinās visas ASV problēmas. Kopš pamanīts, ka D. Tramps rīkojas tā, kā S. Mirans uzrakstījis, viņa sacerējums “Ceļvedis pasaules tirdzniecības sistēmas restrukturizācijā” ieguvis milzīgu popularitāti pasaulē. Laiks arī Latvijā iepazīties ar šo sacerējumu un tā autoru:
Viss teksts ir brīvi pieejams.
S. Mirans neatļaujas izteikties tā kā D. Tramps par “pakaļu bučošanu", bet tomēr apgalvo, ka visu pasaules valstu vadītāju gatavība piekrist visām ASV prasībām būšot proporcionāla zaudējumiem, kādus pasaules ekonomikai nodarīs ASV iesāktais tarifu karš. Zaudējumiem jābūt tik milzīgiem, lai visa pasaule pieņemtu ASV ultimātu ar četrām prasībām:
Tirdzniecības tarifu kara frontēs situācijas var mainīties ik katru stundu, bet svētdienas, 13. aprīļa vakarā D. Trampa plāns ir izgāzies tieši tāpat kā Krievijas diktatora Vladimira Putina plāns iekarot Ukrainu trijās dienās. Tarifu karš turpinās, bet D. Trampa atkāpšanos divu nedēļu laikā var pielīdzināt to Krievijas armijas daļu atvilkšanai, kuras 2022. gada februārī uzbruka Kijivai.
Pirmkārt, D. Tramps atlicis viņa izsludināto tarifu spēkā stāšanos uz trijiem mēnešiem attiecībā pret pasauli, izņemot Ķīnu. Otrkārt, atcēlis paaugstinātos tarifus Ķīnā ražotajiem viedtālruņiem, datoriem u.tml. precēm - tātad lielākajai daļai Ķīnas preču.
Tas tagad pasaules jeb pasaulē spēcīgāko valstu vadītāju ziņā, vai tie triju mēnešu laikā spēs radīt iespaidu par ASV preču izslēgšanu no pasaules tirdzniecības, ierobežojot gan importu no ASV, gan eksportu uz ASV. Kanāda, lūk, vismaz piedraudējusi visu savu naftas eksportu pārvirzīt no ASV uz Ķīnu. Ja tā, tad D. Tramps būs spiests ja ne atbilstoši visu 190 pasaules valstu skaitam, tad 90 vai vismaz 9 reizes darīt to, ko viņš prasīja no citiem.
Taktiskā situācija vēl var mainīties daudz reižu, bet stratēģiski D. Tramps nespēs izpildīt S. Mirana ieteikumus divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, ASV deindustrializācija ir aizgājusi pārāk tālu. Jaunus rūpniecības uzņēmumus ASV nevar uzcelt ne naudas, bet darbaspēka trūkuma dēļ. Naudu vest uz ASV ir lieki, jo ASV taču var nodrukāt jebkādu naudas daudzumu un iepriecināt pasauli ar visu valstu valūtas rezervju pieaugumu. Taču par naudu nevar radīt tādu darbaspēku, kas spējīgs ražot zemūdenes. Tieši otrādi, jo vairāk naudas, jo mazāk cilvēki noskaņoti daudzus gadus mācīties utt. Savukārt mazkvalificēto imigrantu izdzīšana no ASV arī ir viens no D. Trampa priekšvēlēšanu solījumiem.
Otrkārt, ASV tēls tagad tāds, ka visām citām valstīm pilnas tiesības neielaisties ar ASV nekādas sarunās ne par tarifiem, ne par četrām vai 44 ASV prasībām. Nav jēgas ne par ko vienoties ar valsti, kas valsts vadītāja tiesības atdevusi cilvēkam, kurš, savukārt, pats piešķīris sev tiesības jebkurus savus paziņojumus grozīt un vienošanās lauzt.
