Kuldīgas novada Padures pagasta Lazdkalnos dzīvo darbīgā Melnaču ģimene – mamma Solveiga, tētis Jānis un dēli Tomass un Roberts. Tētis gan tagad strādā celtniecībā Norvēģijā, un visi darbi mājās un dārzā jāpadara Solveigai ar dēliem. «Viņi man ir lieli palīgi – nopļauj zāli, nokrāso, ko vajag, aplej stādījumus, tikai ravēt negrib,» stāsta mājasmāte.
Solveiga atklāj, ka viņas dzimtais pagasts ir Īvande, bet uz Paduri ģimene pārcēlusies pirms 12 gadiem. «Mums te patīk. Bez dārza ir arī viesu māja, pirts un kamīntelpa. Brauc arvien vairāk ceļotāju – latvieši visvairāk. Apskata Kuldīgu, jo tā ir skaisti atjaunota, Ventas rumbu,» novērojusi padurniece.
Māju Lazdkalnos nopirkuši diezgan traģiskā stāvoklī. Jāsāk bija ar to, ka viss jānovāc un jāizzāģē. Ģimene daudz padarījusi – uzcēluši viesu namu, pirti, kamīntelpu. Vīrs pats strādājis, un piepalīdzējuši amatnieki. Zeme vien nepilns hektārs. Dārzu sākuši iekopt pirms apmēram sešiem gadiem.
Viss atnāk pats no sevis
Darbus ģimene saplāno gan dārzā, gan viesu mājā. Tomass gan tagad mācās Rīgas Amatniecības skolā, apģērba dizaina specialitātē. Šūt vēl neesot iemācījies, bet domā, ka patiks. Var būt, ka kaut kas iedzimis no vecvecmāmiņas, un tā pacietība ar laiku nāk, pārliecināta mamma. «Viņš vismaz zina, ko grib darīt un kas interesē,» teic Solveiga. Mazākais brālis Roberts mācās Centra vidusskolas 3. klasē. Pati saimniece beigusi Latvijas Universitātes Lauksaimniecības dārzkopības nodaļu. «Mācījos neklātienē, jo dzima puikas. Tētis Jānis, kaut arī viņam nav dārzkopja specialitātes, daudz palīdzējis, iekārtojot dārzu. Viss mums dzīvē it kā atnācis pats no sevis, nekas nav gadiem plānots,» nosaka Solveiga un piebilst, «vissvarīgākais manā dzīvē ir ģimene. Nezinu gan, kas paliks pēc mums, jo dēliem nav domas vēlāk darboties dārzkopībā.»
Atjauno latviskās tradīcijas
Eksotiski augi viņas dārzā neaugot, tie lai zeļ un plaukst svešās zemēs, nosaka mājas saimniece. Kuldīdznieki bieži ienāk Lazdkalnos, lai pasmaržotu flokšu smaržu. Solveigas dārzā sezonas laikā zied 17 jauno šķirņu flokši un 15 šķirņu vecie, kā arī 60 šķirņu peonijas. Viņai patīkot šie ziedi. «Bija doma audzēt puķes, kuras kādreiz augušas latviešu sētā. Tā tas sākās, un vajadzēja ne tikai flokšus un peonijas, bet arī kaut ko citu,» turpina saimniece un atklāj, ka jaunas šķirnes flokšus iepērkot pēc krāsas un lai būtu dažādi ziedēšanas laiki un augstums. Iepērkoties katrreiz skatoties, lai šķirne nebūtu līdzīga jau esošajām. «Flokši atšķiras pēc ziedkopiņas: citi vairāk zarojas, citi mazāk. Vieniem lapiņas zaļas, citiem ar tumšo tonējumu. Pirmie sāk ziedēt kādu nedēļu pēc Jāņiem. Tad zied līdz septembra sākumam, ja laikus izlauž vecās ziedkopas. Ja iemācās flokšus kopt, tad jau nav grūti. Jābūt labi iestrādātai augsnei. Pavairo ar spraudeņiem, ceru dalīšanu un pavasarī izgriež mazus gabaliņus, neizrokot ceru. Flokšiem patīk, ja ir pietiekams mitrums. Saknītes ir diezgan augstu virs zemes, tāpēc arī rudenī vajag piesegt. Ziemas mums ir ar kailsaliem. Ja būtu normāla ziema ar sniegu un normāls pavasaris, tad nekas,» pieredzē dalās dārza saimniece un atzīst, ka viņai neesot mīļākās šķirnes, katrai esot savs skaistums. Nevienu nevarot īpaši izcelt. Esot arī jāprot apstāties un izbaudīt to burvīgo smaržu.
Māja un dārzs ir tuvu pie šosejas, bet saimniece teic, ka tas viņai netraucējot. Esot pieradusi. «Man patīk darbs laukos, es jau no laukiem esmu nākusi. Manā bērnībā mums Īvandē bija skaistumdārzs un sakņu dārzs. Tad bija kolhozu laiki un katram bija jāravē lopbarības bietes, bija jāiet siena balles kraut. Dārzs ir joga latvietim, var sakārtot domas. Bet tas ir jāgrib, ja cilvēkam nepatīk strādāt, tad nekas nesanāks,» pārliecināti saka Solveiga.
Ja patīk, nav grūti
Padurniece klāsta, ka pirmajā dobē, kuru iestādījusi, tagad zied lavandas un tūjas. Labāk esot iestādīt tādu augu, kurš iztur sausumu, labi aug un normāli izskatās. Dārzā aug arī dekoratīvs augs – fizokarps, ir tūjas un dažādas eglītes. Ir 12 šķirņu hortenzijas, 17 šķirņu veigelas. Vēl – spirejas, bārbeles.
Sākumā, kad dārzā stādījusi augus, visi bijuši maziņi un dobe izskatījusies gandrīz tukša. «Pirmās flokšu šķirnes no vecmāmiņas paņēmu, un tad vēl viena radiniece atdeva. Tā iemīlēju flokšus un pamazām iestādīju aizvien vairāk. Kurmji gan man paposta stādījumus, divās nedēļās septiņus noķēru. Vienā siltumnīcā mūsu ģimene no sēklām audzē stādus – ziemcietes. Flokši ir no jaunstādiem, tie ir apsakņoti spraudeņi. Ja jau patīk tas darbs, tad nekas nav grūts,» pārliecinājusies saimniece.
«Hortenzijas es visu laiku papildinu, un man ir atstātas vietas, kur stādīt pelēkzilos skujeņus. Ziemā tad nav plika dobe. Flokši aug daudzus gadus, bet tie tikai laikus jāsadala. Flokšiem sāpīgā vieta ir miltrasa, baltie punktiņi uz lapām – rozēm ir, ērkšķogām arī. Pavasarī jānomiglo. Kad beidz ziedēt, izgriež vecos ziedus un atstāj sprīdi garus, lai sniegam ir kur ieķerties lapās. Pavasarī lapas var nogriezt. Ziedi, kāti būs skaisti, ja tiem būs pietiekams mitrums. Vajag mēslot – ar slāpekli pavasarī, pēc tam ar pilnmēslojumu. Kā jau visas puķes – jo vairāk rūpēsies, jo labāk,» pieredzē dalās Solveiga. Pēc viņas domām, latvieši ir ziedu mīlētāji. Un Solveiga novēl katram atrast savu puķi.
Veldzē dvēseli rokdarbos
«Viesi brauc no visas Latvijas. Kad Kuldīgā daudz notikumu, viesu ir vairāk. Tas jau kļuvis par pieradumu,» stāsta namamāte. «Pagājušajā gadā biju ceļojumā pa Vācijas dārziem. Tur koku un stādu audzētavas pārmantotas un attīstījušās paaudzēs. Esmu bijusi arī ASV – Oregonas štatā peonijas skatījusies. Amerikā redzēju lielu rožu dārzu. Tāpēc plānots pie mājas izveidot terasi un apstādīt ar rozēm,» atklāj Lazdukalnu saimniece.
«Mana vecmāmiņa bija liela rokdarbniece. Viņa adīja un tamborēja. Atceros, viņa man bērnudārzā visādas maskas pagatavoja, piemēram, lapsu un Sniegbaltīti. Izšuva arī krustdūrienā. Man vēl tagad saglabājusies spilvendrāna ar maniem iniciāļiem. Mamma arī adīja, bet vecmāmiņa bija lielāka rokdarbniece,» ar ģimeni iepazīstina padurniece. Ģimenē ir arī divi suņi – Vidusāzijas aitusuns Bazijs un kaukāzietis, kas sakrustots ar vilku – Bella. Un nu jau trīs gadus pie Melnačiem mīt pundurtrusene Pindzele – ziemā dzīvojot iekšā, bet vasarā lēkā pa verandu.