CIEMOS: Mākslinieciski veido mājokli
Kristīne un Juris Beķeri-Brīvkalni ar savām četrām atvasēm – 14 gadus veco Katrīnu, 12 gadus veco Kārli, četrus gadus veco Rūdolfu un pusgadu veco Klāvu Martinu – mīt Liepājas klusajā centrā, plašā pašu izremontētā un iekārtotā dzīvoklī. Līdz jūrai ir desmit minūšu gājums, un tirgu var sasniegt piecās minūtēs.
Juris ir dzimis kuldīdznieks un Liepājas Mākslas koledžā atrada savu mūža mīlestību – Kristīni. Kristīne mācījās apģērbu dizainu un pēc tam ieguva papildu izglītību Liepājas universitātē kā mākslas skolotāja. Sevi viņa sauc vienkārši par mākslinieci. Juris Mākslas koledžā mācījās kokapstrādi, ir arī mākslas skolotājs un ir apguvis skolvadības profesiju. Šobrīd viņš Liepājas 6. vidusskolā zēniem māca mājturību.
Idejas īsteno pamazām
2000. gadā Kristīne un Juris pieteicās Liepājas domē kā jaunā ģimene, kurai vajadzīgs dzīvoklis. Izrādīti daudzi mājokļi, bet BeķeriBrīvkalni gribējuši tuvāk centram. Pēdējais miteklis Klaipēdas ielā bijis vislabākajā kārtībā: atradies otrajā stāvā un nebija izdemolēts. Toties ūdensvads nebija ievilkts un bija sausā tualete.
Tā sākās jaunās ģimenes ceļš uz savu mājokli, kurā viņi kā jau mākslinieki ielikuši savas daudzās radošās idejas. Tagad plašais dzīvoklis jau 14 gadus ir ģimenes īpašumā, bet vēl joprojām viņi to remontē. Sākumā visi dzīvojuši vienā istabā un pārējo dzīvokli saukuši par Kamčatku. Ja izremontē visas istabas uzreiz, tad dzīvoklis ir glīts, bet jaunajai ģimenei nebija tādu iespēju – viss tapis pamazām. Un turpinās vēl aizvien, jo visu laiku rodoties jaunas idejas.
Vecākajai meitai Katrīnai istaba tika, kad viņa sāka mācīties pirmajā klasē. Meitenei bija ideja, ka grib zaļu istabu un arī zaļas tapetes. Spogulim akcents – zaļais ar pievienotu rozā. Meitas istabas sienu grezno mammas glezna – mājasdarbs studiju laikā universitātē. Katrīnai patīk – ja nepatiktu, neļautu to savā istabā novietot. Tagad gaida, kad meitai radīsies jaunas idejas, lai istaba taptu citādāka.
Dēla Kārļa istaba ir ieturēta melnbaltos toņos, un viņš tajā jūtoties ļoti labi. Tagad viņš istabu dala ar brāli Rūdolfu, jo vietu pie vecākiem ieņēmis mazākais brālītis.
Čemodānus izmanto par sekciju
Ģimenes lielā istaba vēl nav līdz galam izremontēta tāpēc, ka esot grūti visu izvākt un nav ideju, kā pabeigt. Viss vēl ir procesā. Jaungada naktī ģimene krāsojusi lielās istabas sienu melnu ar tāfeles krāsu. Uz grīdas izklāts paklājs, kuru Kristīne pati uzaudusi. Kad vēl mācījusies Mākslas koledžā, pasniedzēja piedāvājusi pēc stundām mācīties aust. Un viņa to joprojām turpina. Tikko pabeigts jauns paklājs – tas vēl nav mājās, bet stellēs. «Domāju, tā ir laba doma – vasarā apģērbus nolieto, ziemā sagriež un ieauž paklājā. Un Rūdolfam tā ir lieliska spēļu vieta,» secina Kristīne un parāda oforta presi, kura iegādāta pēc tam, kad mācībiestādē bijušas grafikas nodarbības. Tagad ģimene šad tad nospiež kādu kartīti vai ilustrāciju. «Grafika mums patīk,» saka četru bērnu māmiņa. Pie ģimenes notikušas arī mākslas studijas – bērniem mācījusi dažādus grafikas veidus un dažkārt arī kādu darbiņu nospiedusi. Tagad tās uz kādu laiku ir noslēgušās. Šobrīd Kristīne arī nešuj, jo ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Taču viņas šūšanas darbs saistīts ar kāzu tērpiem. «Tas ir ļoti atbildīgs uzdevums – tu vari piedalīties citu cilvēku īpašajā dienā. Man patīk, ka tā varu izpausties. Cits atnāk – zina no vīles līdz vīlei, kā jābūt, un nedrīkst būt citādi. Ar citiem mēs izskatām manu žurnālu čupiņu, klients saka, ko grib, un es saku, kas labāk piestāvētu. Pie manis nāk meitenes, kuru figūra neatbilst standartiem – vai nu ļoti maziņas, tieviņas, vai apaļīgas, kuras nevar kāzu tērpu nopirkt veikalā,» par savu sirds un maizes darbu saka Kristīne.
Daudzie čemodāni lielajā istabā ir ģimenes sekcija – tur salikts viss, ko glabā sekcijās: Ziemassvētku mantiņas, gultasveļa, dažādi priekšmeti, ko ikdienā nelieto. «Šī ideja vēl nav līdz galam piepildīta. Mēs gribam koferus atjaunot – nezinām vēl, vai tie būs krāsaini vai vienkārši tumši. Gribam tos pārvietot, lai var viegli tikt pie tāfeles sienas,» klāsta Kristīne. Tagad uz tāfeles rakstīts: «Par visu vienmēr esiet pateicīgi Dievam!» «Tas ir tas, ko mēs cenšamies paši darīt, un arī tas, ko mēs gribam bērniem mācīt. Lai ir pateicīgi ne tikai par labām dienām, bet arī par lietainām un kādām neveiksmēm. Mēs esam kristieši. Šobrīd esam piederīgi baptistu draudzei. Esam mākslinieki un strādājam ar ģimenēm starpkonfesionālā organizācijā Jaunatne ar misiju. Strādājam pa pāriem, ģimenēm, nometnēm, veidojam dažādus pasākumus. Esam uzsākuši ģimeņu centra izveidi,» mazliet no domām par interjeru atiet Kristīne.
Pat Rūdolfs krāso plauktu
Parastā mājā ciemiņi pulcējas viesistabā, bet pie BeķeruBrīvkalnu ģimenes tiekas virtuvē. Tā ir ģimenes darbistaba, un tajā tiek pavadīts visvairāk laika. Kristīne šuj vai zīmē, Juris gatavojas stundām. Par virtuvi ir tā, ka tas ir kompromiss starp vīru un sievu, jo vīrs grib visu no koka, bet sieva – krāsainu. Rezultātā telpas puse ir krāsaina, bet otra puse ir no koka. Apaļais galds ir apgleznots ar Jura kluso dabu. Viņam patīkot gleznot klusās dabas, un viņš iedvesmojas no gleznotāja Imanta Vecozola. Tāpēc arī baltie trauki un ķirbis. «Vīram ir sapnis kādreiz uzgleznot gleznu tikai no baltiem priekšmetiem, kā to dara Vecozols,» atklāj sieva.
Pie galda ietur maltītes un arī spēlē spēles. Ģimene kopā pulcē draugus un jauniešus un tad spēlē galda spēles. «Mums patīk minēt arī vārdus, bet tad domājam, cik žēl, ka mājās nav latviešu valodas vārdnīca. Domājam, vai konkrētais vārds ir latviešu valodai piederīgs,» stāsta Kristīne.
Idejas rodoties dažādi – no interneta vai žurnāla, vai kaut kur citur noskatītas. Piemēram, ideja par trepēm lielajā istabā, ko izmanto kā plauktu, nākusi no interneta. Ideja par koferiem – no kāda žurnāla. Koferus sanesuši draugi, un vēl pavisam nesen arī opaps teicis: ak, jums koferi mājās, kur jūs tos liekat? Kad viņam pastāstīts, ar prieku atnesis arī savējo. «Dažādi radinieki, kad ir tīrījuši bēniņus, atdod mums nevajadzīgo. Lielajā istabā ir kumode, kuru atdeva kā nevajadzīgu. Juris ir koktēlnieks un var atjaunot. Viņš arī visas durvis atjaunojis,» klāsta saimniece. Viņai pašai patīk krāsot un līmēt tapetes, bērni piedalās savu istabu pārveidē. Piemēram, mazais Rūdolfiņš krāsojis plauktu lielajā istabā.
Ievēroju, ka dzīvoklī nav televizora, bet tas tādēļ, lai bērnos ieaudzinātu radošumu. Ja gribas noskatīties kādu pārraidi, var doties pie omītes vai draugiem. Kārlis izteicis vēlmi pēc televizora, bet tad viņam pašam jāsapelna nauda.
Šķūnītis pārtop skaistā istabā
«Man vismīļākā krāsa ir zila – tāda, kāda mūsu grīdai. Bet visur nevar likt zilo – tad būs ļoti vēsi,» turpina jaunā sieviete. «Virtuvē radās ideja, kad mēs veikalā ieraudzījām šīs strīpainās tapetes. Tad radās atbilstošas flīzes, un grīda laikam bija pēdējā – pieskaņojām visu pie tapetēm.» Virtuvē var arī apskatīt Kristīnes un Jura gleznas. Vīra kluso dabu un sievas pilsētainavu, kas arī bija mājas darbs Mākslas koledžā. Kristīnei patīk mākslinieka Andra Vītoliņa gleznas, tāpēc mēģina gleznot viņa stilā. Virtuvē pie sienas ir arī melna tāfele, kur sarakstītas valstis, kurās ģimenei kaut kādu iemeslu dēļ jānokļūst. Šogad tās ir – Somija, Polija, Anglija, Amerika, Spānija, Dānija, Norvēģija. Protams, ka šobrīd nevar paredzēt, cik no tā izdosies realizēt. Bet ģimenei patīk ceļot, tikai viss atkarīgs no iespējām.
Virtuvē ir arī lete, ko darinājis mājastēvs. Tai ir praktisks izmantojums – nosedz veļasmašīnu. Virtuvē pakarināts liels skaits krūzīšu, bet saimniece teic, ka apzināti kolekciju neesot veidojusi. Pie vairākām sienām ir arī kartītes – draugu sūtītas, dāvātas, un tā arī ir mīļa piemiņa. No magnētiņiem arī izveidojusies skaista kolekcija – tos sadāvinājuši ģimenes daudzie draugi un paziņas.
Vecāku guļamistabā visu laiku dzīvojis arī Rūdolfs, tāpēc tur palikušas viņa mantas. Bet tās pamazām tiek pārceltas uz lielo istabu, kur ir paklājs un kur var spēlēties. «Mūsu guļamistabā savulaik bija šķūnītis, tur stāvēja malka. Tas ir tagad liels prieks un brīnums, ka šķūnītis pārtapis skaistā istabā,» priecājas Kristīne.
Prieks par radošumu
Šobrīd remontējams ir arī koridors. Ir jau izdomāts, ka tam būs gaiši brūnas kafijas krāsas sienas. Ir divas kieģeļsienas, bet pa vidu tām ir tukšs laukums, kur novietot kādu gleznas kopiju.
Ģimenei ir bijusi gan zaļā, gan dzeltenā lielā istaba, zilais koridors un sākumā arī sarkanā istaba, un mājasmāte teic, ka tagad krāsu pietiek.
«Man patīk puķes salikt vāzēs, bet podu puķes pie mums neaug. Aug gan kaut kas, kas ražo augļus. Piemēram, citronkoks. Novācu pat pirmo citronu! Vasarā uz balkona aug tomāti un salāti, bet puķēm kaut kā nepatīk pie mums. Grieztos ziedus man svētkos uzdāvina Juris, un pilna māja ziedu mums ir 1. septembrī un maija beigās,» skaidro Kristīne.
Kristīnei un Jurim patīk savs dzīvoklis Klaipēdas ielā. Taču tas nenozīmē, ka viņi nevar iet tālāk. Viņi ir atvērti arī jaunām idejām un jaunām vietām. «Mums pagaidām nav vietas, kur pārvākties. Šī ir mūsu mājvieta, dzīvesvieta, bet, ja vajadzētu kaut kur pārvākties, noteikti to darītu,» spriež četru bērnu māmiņa un sarunu noslēdz ar filozofisku rezumē. «Es domāju, ka mūsu ģimene ir laimīga. Mums patīk kopā būt, kaut ko darīt. Mani dara laimīgu tas, ka pirmām kārtām esmu sastapusi Dievu. Ikdienā man ir jādara tas, ko katru dienu vajag. Un man patīk darīt to, kas man patīk. Nesen izlasīju tādu teicienu: dariet to, kas patīk, un jums nekad nebūs jāstrādā! Mani laimīgu dara tas, ka varu būt radoša, varu būt tas, kas esmu. Man ir ģimene, un es priecājos par viņiem, un tas mani dara laimīgu.».