CEĻOJUMS: Dakteres, kuras apciemoja svēto Jēkabu

Sandra Lapuķe un Margerita Lazdāne ir kolēģes. Veselības centrā 4 Margerita jau 30 gadus strādā par ģimenes ārstu, turpretī Sandra – 20 gadus par radiologu diagnostu. Abas absolvējušas Rīgas Medicīnas institūtu un dzīvi veltījušas citu cilvēku veselības uzlabošanai un glābšanai. Pērnā gada vasarā, ilgi nedomājot, sievietes nolēma doties 800 kilometru garā pārgājienā – ciemos pie svētā Jēkaba.

Lai gan vēsturiski Santjago ceļš uzskatīts par svētceļojumu, cilvēki tajā dodas dažādu mērķu vadīti. Abām dāmām tā bija sportiska interese. «Gribējām pierādīt sev, ka fiziski vēl esam spējīgas šo ceļu noiet,» stāsta atraktīvās sievietes.

Lēciens avantūrā

Lai pieveiktu Santjago ceļu, Sandra tajā devās divas reizes – 2014. un 2015. gada augustā. Par ceļojumu viņa uzzināja no pacientes, kura pirms došanās ceļā bija ieradusies pārbaudīt veselības stāvokli. «Kliente stāstīja, ka viens gājējs no viņu grupas izstājies, tāpēc ir brīva vieta, un piedāvāja to man. Pilnīgā avantūrā ar svešiem cilvēkiem, kuri tagad ir kļuvuši par labiem draugiem, piedalījos kā piektais gājējs.» Pirmajā gadā 12 dienu laikā Sandra pieveica apmēram 300 kilometrus, taču ceļu pārtrauca Burgosas pilsētā, jo bija jādodas atpakaļ uz Latviju. Jau dodoties mājās, nebija šaubu, ka ceļš jāturpina, un nākamajā gadā Sandra izaicinājumu pieņēma kopā ar divām kolēģēm – Margeritu un Vizmu, kura traumas dēļ no gājiena izstājās. Ceļš atsākās Leonas pilsētā un 12 dienu laikā bija aiz muguras. Kopā Sandra pieveica 775 kilometrus, bet Margerita – 311.

Ekipējums un laika apstākļi

Nepieciešamo ekipējumu ceļotājas izvēlējās ņemot vērā Sandras pieredzi pirmajā gadā. Gājiena laikā uz pleciem vajadzēja nest visas līdzi paņemtās mantas, tāpēc somas saturu izvērtēja rūpīgi. «Mugursoma svēra astoņus kilogramus. Tas bija atļautais rokas bagāžas svars,» stāsta Margerita. «Pirkām somas, kuras būtu vieglākas un ietilpīgākas. Meklējām kompaktus guļammaisus, ņēmām līdzi tikai nepieciešamākās lietas, jo pārlieku liels svars var būt nozīmīgs traucēklis,» piebilst Sandra.

Gājiena laikā daba ļāva izbaudīt visu, gan plus 40 grādu karstumu, gan lietus gāzes un vēju, taču tas nav licis atkāpties no saplānotā grafika. «Tad, kad dodas tādā ceļojumā, ar šādiem laika apstākļiem ir jārēķinās. Pirmajā dienā mēs ik pēc 100 metriem stājāmies zem koka, jo karstums bija ap plus 40 grādiem, bet tajā brīdī neko citu nevar darīt. Tāpēc jau ir ūdens un sulas. Grūti tas ir tikai sākumā, jo pēc tam sarod ar domu, ka ir jāiet, un tā arī soļo,» apgalvo Margerita.

Gandrīz 800 kilometru garajā ceļā jāiet pāri kalniem, šosejām, akmeņainām takām un pilsētām, taču abas gājējas atzīst, ka visgrūtāk iet ir nevis kalnā augšā, bet gan lejā. Šķietami vieglāks ceļš esot ejot taisnos gabalus, taču arī tie drīzumā apnīk, jo ir vienveidīgi. «Tas psiholoģiski ir grūtāk,» saka Margerita.

Runājot par laika apstākļiem, Sandra atceras, ka pat lietus laikā varēja ieraudzīt lietas, kas uzlabo noskaņojumu. «Lietusmēteļi parasti ir visai vienveidīgās krāsās, pelēki, krēmkrāsas, taču ceļā sastapām japāņu vai korejiešu grupu, kuriem katram bija savas krāsas pančo – rozā, zaļš, dzeltens. Skats tiešām ir amizants, jo atgādina krāsainos gliemežus, kas rāpjas pāri kalniem,» ar smaidu stāsta Sandra.

Visa pasaule vienuviet

Santjago ceļš ir populārs gājiena maršruts, tāpēc nav pārsteigums, ka ceļā drosmīgās dakteres sastapušas ceļotājus no visām pasaules malām. «Iepazināmies ar lietuviešu puisi. Viņš bija izlēmis, ka pietiek sēdēt birojā, jānomet liekais svars.» Sievietes stāsta, ka daudzi jaunieši iet šo ceļu vieni. Sandra atminas, ka pirmajā gājiena gadā sadraudzējusies ar ģimeni no Venēcijas, sievieti no Austrālijas un divām sievietēm no Dienvidāfrikas, kuras periodiski sastapusi dažādos pieturas punktos.

Ejot kopā ar Margeritu, abas iepazinās ar tēvu un dēlu no Argentīnas, kuri visu ceļu skaitīja lūgšanas. «Tiklīdz viens lūgšanu pabeidz, otrs – uzsāk, un tā visu ceļu, izņemot brīžus, kad atpūtās. Izrādās, ka dēls ir maratonists,» stāsta Margerita. Ceļojuma laikā viņas guva apstiprinājumu, ka nav vienīgās, kuras šeit ir sportisku mērķu dēļ, jo periodiski redzējušas cilvēkus, kas skrien noteiktus posmus. «Sastapām vīriešu grupu, 35 līdz 40 gadus vecus, kas raitā solī aizsoļoja mums garām, acīmredzot gatavojoties maratoniem.»

Sportisti, jaunieši un ticīgie nav vienīgie, kas mēro Santjago ceļu, jo sievietes satikušas arī 80 gadus vecus vīrus. Ārstes zina stāstīt, ka šajā ceļā dodas arī smagi slimi cilvēki, kas sirgst ar onkoloģiskām kaitēm. «Daudzi vēlas noiet savu pēdējo ceļu. Ir uzskats, ka, ja nomirst gājiena laikā, tad Dievs slimnieku uzreiz paņem pie sevis, tāpēc to uztver kā ko īpašu un labu. Ik pa laikam bija redzami krusti un piemiņas zīmes.»

Atminoties to, kā sapratušās ar ceļā satiktajiem cilvēkiem, ceļotājas neslēpj, ka tas nav bijis viegli. «Tur vispār neviens nesaprot angliski, nevienā vietā, ja kaut ko gribi – jārāda ar pirkstiem,» stāsta Margerita. «Bija viena spāņu ģimene, kas ar mums ļoti komunicēja, bet mēs pilnīgi neko nesapratām. Sākumā neveiksmīgi mēģinājām runāt angliski, bet pēc tam jau runājām katrs savā valodā. Ceļā darbojas žesti, valoda, ķermenis, un visi visu saprot,» atzīst Sandra. Sarunvaloda pamatā esot spāņu, un sievietes apgalvo, ka vietējie iedzīvotāji ir vienkāršā tauta, kura tiešām nesaprot nevis negrib saprast angliski. «Francijas posmam nedaudz pamācījos franču valodu, tik daudz, lai varētu komunicēt – samaksāt veikalā, kaut ko pajautāt,» saka Sandra.

Mostas ar klasisko mūziku

Naktsmājas ir norādītas ceļotāju rokasgrāmatās, tomēr bieži nācās nakšņot privātmājās un viesu namos, tā saucamajos albertos. «Tā bija ģimenes māja, un tad, kad piereģistrējāmies, saimnieks teica: «Es jūs modināšu septiņos, agrāk lūdzu necelties, mēs arī gribam pagulēt.» Septiņos no rīta sāka skanēt klasiskā mūzika, kas tobrīd likās ļoti iespaidīgi,» smaidot atceras dāmas.

Ceļu sākušas tikai no rītiem, kamēr diena nav iesilusi. Tā kā ceļojums noslēdzās septembra sākumā, bieži vien rīta stundas nācies iet tumsā. Ja šis laiks bijis jāpavada, ejot pa mežiem vai nomaļiem ceļiem, tad pievienojušās grupām, kurām ir lukturi.

Iepriekšējās pieredzes pārgājienos sievietēm nav bijis. Margerita atzīst, ka vienīgais, kas traucējis, bijušas sāpes: «Šādi gājieni bez sāpēm un tulznām nenotiek.» Savukārt Sandra otrajā reizē jau bija gatava cīņai ar kāju nogurumu. «Par kājām jādomā vēl pirms tam, kad tās ir sākušas sāpēt. Līdzi jābūt krēmiem – mīkstinošajiem, dziedējošajiem un pretsāpju.»

Uzbrūk daba

Divpadsmit dienu garajā ceļojumā neveiksmju bijis maz, tomēr vērā ņemamas. Pirmais neveiksmīgais pagrieziens bija tas, ka vienai no kolēģēm veselības stāvokļa dēļ no gājiena nācās izstāties, bet abas palikušās soļotājas gaidīja vēl kāds nopietns pārbaudījums. «Bišu pūžņi bieži vien mētājas kaut kur uz zemes, un varbūt kāds pirms mums bija ar nūju tos netīšām izbakstījis, taču vienā brīdī mums uzklupa vesels spiets lielu, pūkainu bišu. Trakākais, ka viņas nevar dabūt nost, tās gluži vai pielīp, saķeras matos,» atceras ārstes. Abas sievietes pamatīgi sadzēla – Sandrai sakoda galvu, bet Margeritai – rokas. Viņas stāsta, ka tobrīd bites uzbruka vēl vismaz 10 līdz 20 cilvēkiem, taču pēc brīža informēti bija vietējie iedzīvotāji, kuri situāciju stabilizēja. «Līdzi bija tavegils, kuru uzreiz arī izdzērām, bet kodumi sāp un svilst tāpat. Pampums nepārgāja vairākas dienas, un, atgriežoties Latvijā, joprojām bija redzamas kodumu vietas,» stāsta ceļotājas. Šis incidents gan nebija iemesls, lai tajā dienā ceļu pārtrauktu.

Ko redzēt pirms katedrāles?

Kā iespaidīgākos apskates objektus sievietes min pilsētas un kalnus. «Diezgan ekstrēms, bet iespaidīgs ir gājiens pāri Pireneju kalniem, tā saucamais Napoleona ceļš. Tieši tur filmā The Way iet bojā viens no varoņiem,» stāsta Sandra. Kā vienu no skaistākajām pilsētām Sandra izceļ Burgosu un iesaka to apskatīt ikvienam. «Iespaidīga, protams, ir arī pati Santjago pilsēta.»

Svētā Jēkaba ceļš izsenis ir zināms kā svētceļnieku maršruts, tāpēc neviļus varētu šķist, ka, nonākot galapunktā, gājiena noslēgums līdzinās pašmāju Aglonas bazilikas svētkiem augustā, tomēr realitāte atšķiras. «Tie nav svētki, jo ceļotāji katedrālē ierodas katru dienu. Sākumā nesapratu, kāpēc katrā viesnīcā jautā uzvārdu un izcelsmes valsti, bet izrādās, ka informācija ceļo uz priekšu, un beigās, Kompostelas katedrālē, dievkalpojumā piemin visus, kas ceļu noslēguši. Mācītājs neuzrunā katru personīgi, bet saka, piemēram – no Latvijas ieradušies divi cilvēki.»

Visa maršruta garumā, orientēties ceļotājiem palīdz izvietotās norādes – zeltaina jūras gliemežnīca, kas ir svētā Jēkaba simbols. Zīmes var būt attēlotas jebkur – uz sienām, akmeņiem, autobusiem vai ceļiem. Pārgājiena sākumā dalībniekiem izsniedz Piligrim passport – svētceļnieka pasi, kur katrā pieturas punktā ieliek zīmogu. «Divu vienādu zīmogu nav,» apgalvo Sandra.

Lai gan Santjago ir ceļa noslēgums, daudzi izvēlas doties vēl tālāk. Tā dēvētais Finesteres ceļš ir 100 kilometru garš un 15 kilometrus aiz pilsētas noslēdzas okeāna malā. Tajā brīdī gājiens tik tiešām ir beidzies.

Jāturpina soļot

Gan Sandra, gan Margerita apgalvo, ka ceļš viņām sniedzis visu, ko vēlējušās. «Mūsu mērķis bija fiziskā sagatavotība, tāpēc gaidītais attaisnojās. Ceļš bija tāds, kādu iztēlojāmies, taču daudzas lietas paredzēt nav iespējams, piemēram, grūtību pakāpi un sadzīves situācijas.» Abas vienbalsīgi atbild, ka vēlmes izstāties nav bijis. «Katra diena ir kā jauns piedzīvojums. Kamēr ej, tikmēr ir grūti, bet, tiklīdz kārtējais posms noiets, iestājas milzīgs gandarījums un domā – lieliski, kas būs tālāk?» saka Margerita.

«Es izdarīju to, ko nekad agrāk nebiju darījusi, apliecināju sev, ka to varu,» stāsta Sandra. Uzņēmīgās ārstes saka, ka gandarījuma izjūta nepamet vēl ilgi pēc ceļojuma beigām un vairāku nedēļu garumā pacilājošās sajūtas liek burtiski lidot.

Dakteres saka, ka ceļš nav domāts vājiem cilvēkiem. «Ir morāli un fiziski sarežģītas situācijas, kuras jāizdzīvo, un, ja neesi tam nobriedis, būs grūti.» Tāpat ieteicams iet grupās līdz pieciem cilvēkiem. «Jāiet kopā ar tiem, ar kuriem psiholoģiski ir viena komforta zona, jo tad grupu var savākt, noorganizēt un nerodas nekādi pārpratumi par to, kur katrs grib nakšņot vai iet.»

Sievietes atklāj, ka no pārgājiena guvušas tikai pozitīvas emocijas, taču vēlreiz Santjago ceļu neietu, jo divreiz soļot vienu un to pašu maršrutu nav interesanti. Tas gan nenozīmē, ka šis bijis vienīgais pārgājiens. Jau šogad apņēmīgās dakteres ceļu turpinās, šoreiz – Īrijā, veicot vienu no Wild Atlantic Road posmiem. Kopumā maršruts ir 2600 kilometrus garš, taču viņu izvēlētais ceļš ir apmēram 216 km. «Desmit dienu laikā plānojam noiet Kerijas ceļu, kas ved cauri Kilarnijas nacionālajam parkam. Šoreiz gājiens solās būt vieglāks, jo jau iepriekš zinām, kur nakšņosim, tāpēc līdzi būs jāņem mazāk mantu. Arī apskates objektu būs vairāk,» neslēpjot entuziasmu, atklāj ceļotājas.

Svētā Jēkaba ceļš

• Santjago ceļš (dēvēts arī par Svētā Jēkaba ceļu) izsenis tiek uzskatīts par svētceļojumu, taču mūsdienās gājēju mērķi ir dažādi.

• Leģenda vēsta, ka viens no 12 Kristus mācekļiem – Jēkabs – devies ceļojumā, lai liecinātu par Kristus nāvi, taču līdz mērķim nav nokļuvis, jo ceļā miris.

• Sekojot zvaigznēm, Jēkaba mācekļi mirstīgās atliekas aiznesuši un apglabājuši nomaļā vietā, kuru vēlāk nodēvēja par Santiago de Compostela.

• Apbedījuma vietā uzcelta Santjago de Kompostelas katedrāle, kurā, saskaņā ar nostāstiem, atdusas svētā Jēkaba pīšļi un kura kalpo par ceļojuma galamērķi.

• Maršrutu mēro vairākus gadsimtus. Jau viduslaikos svētceļniekiem tika izsniegtas Piligrim passport – svētceļnieku pases.

• Kopš 1993. gada ceļojuma maršruti iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

• Pārgājiena maršruta garums pārsniedz 800 kilometrus.

• Ceļojums sākas Francijā, StJeanPieddePort pilsētā, un noslēdzas Spānijā, Santiago de Compostela.

• Ceļojumā var doties jebkurā laikā, un ik gadu to dara vairāk nekā 100 000 gājēju.

• Lielākais ceļotāju skaits bija 2010. gadā – tas sasniedza 273 000.

• Par Svētā Jēkaba ceļu uzņemta filma The Way (2010).