DZĪVESSTĀSTS: Pārdevēja profesijā – piepildīts darba mūžs

GANDARĪJUMS. «Vislielākais gandarījums, ka kolektīvs bija draudzīgs, izveidojās labas attiecības ar priekšniecību un man patika strādāt ar cilvēkiem,» atzīst ilggadējā tirdzniecības darbiniece Ārija Zvirbule, stāstot par savām darba gaitām universālveikalā © F64

Ārija Zvirbule vairāk nekā 30 gadus nostrādājusi tirdzniecībā un var lepoties – Rīgas Centrālais universālveikals (RCUV) ir praktiski vienīgā viņas darbavieta. «Vīramāsa tajā strādāja kopš Ulmaņa laikiem par kasieri, tur vajadzēja darbiniekus, un viņa aicināja arī mani – atnāc pie direktora parunāties,» atceras Ārija Zvirbule.

Ilggadējā tirdzniecības darbiniece darba gaitas uzsākusi kā jaunākā pārdevēja 1959. gadā, kādu laiku bijusi pārdevēja un visbeidzot vecākā pārdevēja kultūrpreču nodaļā, strādājusi viena priekšnieka Jurija Špakova vadībā. Pelnītā atpūtā devusies 1991. gadā, līdz tam kādu laiku strādājot uz pusslodzi, jo bijusi jau pensijas vecumā.

Preces nes ar rokām

Pārdevējām forma bijusi melni halāti ar baltām apkaklēm, vēlāk tos nomainīja raibi. «Mūsu nodaļā tirgojām fotopreces, kancelejas preces, pulverus, koferus, šujmašīnas, bērnu ratiņus, vaskadrānas un citu. Gada nogalē pārdevām arī eglīšu rotājumus. Kad nodaļas vietniece devās atvaļinājumā, man vajadzēja kārtot visu dokumentāciju, kas, protams, bija krievu valodā. Patika strādāt ar cilvēkiem, darbs veicās, kolektīvs bija labs, tāpēc projām no veikala negribēju iet,» atceras viņa. Lielāko daļu preču veikala darbiniekiem nācies nest ar rokām. Noliktava atradās pagrabā, un tur lifta nebija. «Mūsu nodaļā viena no pieprasītākajām precēm bija paklāji, tie bija smagi, un tos arī vajadzēja nest. Pievedumā bija dārgāki paklāji – par 500 rubļiem, kuri vienmēr bija veikala plauktos, un lētāki – viens maksāja 100 rubļu, cena – atkarībā no kvalitātes un lieluma. Lētākos paklājus jau vairāk nevarēja pircējs pirkt – tikai vienu. Kad sākās atvaļinājumu laiks, tad aktīvi pirka koferus, kādu tagad vairs nav.»

Rinda pirms atvēršanas

Ar smaidu Ārija atminas, ka pircēji agri no rīta stāvējuši rindā pie veikala, jo daudzas preces padomju gados bija deficīts. Cilvēki pat sarakstus veidojuši, drūzmējoties pie veikala jau pāris stundas pirms tā atvēršanas. Veikalā arī gandrīz līdz kautiņam noritēja pircēju cīņas, lai iegūtu kārotās preces. «Kad veikalu atvēra, rībēja trepes, cilvēki skrēja uz visām pusēm. Nauda cilvēkiem bija, bet preču nebija. Šodien ir gluži otrādi.» Bieži, dažreiz pat vairākas reizes mēnesī, organizēta izbraukuma tirdzniecība – uz rūpnīcām, poliklīnikām un citviet, uz kurieni parasti bijis jādodas arī Ārijai. «Tad braucām atpakaļ ar lielām naudas kaudzēm. Tā bija jāsaskaita ar skaitāmajiem kauliņiem, taču bija pierasts. Kad atnācu no darba, tad iegāju dārzā darboties un visas dienas grūtības aizmirsās.» Kad bija valsts svētki un organizēts gājiens, tad uz ielām tirdzniecības darbinieki devušies tirgot balonus. Par to pienācās brīvdiena. Veikala darbalaiks bijis no rīta desmitiem līdz astoņiem vakarā, nācies strādāt arī brīvdienās – pēc grafika.

Noliktavā meklē kurpes

Ārija stāsta, ka veikalā bija sūdzību grāmata, kur pircēji varēja ierakstīt savas pretenzijas. «Ja kāds pārdevējs bija nelaipnu vārdu pateicis, tad veikalā rīkoja sapulci un izskatīja šādu gadījumu. Mums bija stingras prasības. Pircēji par visu varēja sūdzēties.» Ārija esot saņēmusi arī atzinības rakstus par godprātīgu darbu – pat medaļu, kas atceļojusi no Krievijas un kuru parakstījis Eduards Ševardnadze, kādreizējais PSRS ārlietu ministrs, PSKP CK Politbiroja loceklis. «Savam priekšniekam teicu, ka man jākāpj uz skatuves, bet nav kurpju, ko vilkt kājās. Tad mani aizveda uz apavu noliktavu, lai es meklējot. Laikoju, laikoju, atnācu mājās, bet uzvilku kājās un nevarēju paiet. Vēl tagad, lai arī apmēram 40 gadi pagājuši, šīs jaunās kurpes ar ādas zoli man joprojām glabājas.» Par labu darbu piešķirtas prēmijas, un saņēmusi arī tā saucamo 13. algu. Ārija neslēpj, ka paši darbinieki veikalā dabūt varējuši visu ko, it īpaši, kad bijušas lētākas preces.

Dežūras kārtības sargos

RCUV atradās slavenais restorāns Astorija, kura zālē rīkoti pasākumi arī darbiniekiem – dažādi valsts svētki, kā arī Jaungada svinības – atceras Ārija. Katrai nodaļai bija iespēja rezervēt galdiņus un pasūtīt no Astorijas restorāna, ko paši vēlējās. Lielākos svētkos, piemēram, Jaungada ballēs, uzaicināts orķestris, kā pavadījumā darbinieki dejoja. Šajos pasākumos Astorijas zāle apmeklētājiem bija slēgta. Svētki skaistajā zāle un gardie Astorijas restorāna pavāru ēdieni – tie bija īpaši notikumi. Savukārt ikdienā pusdienu pārtraukumā veikala darbinieki izmantoja ēdnīcas pakalpojumus.

Kārtībniekos tolaik iestājušies daudzi veikala darbinieki, universālveikalā bijis savs štābs. Ārija veikusi arī šos pienākumus. Kārtības sargiem bijušas savas priekšrocības – transports par brīvu, papildu brīvdienas. «Kāpēc lai nestātos?» Ārija ar sportiskām aktivitātēm neesot aizrāvusies, taču universālveikala darbinieki bijuši aktīvi sportotāji – spēlēja basketbolu, volejbolu, piedalījušies sacensībās. RCUV darbiniekiem bijusi pašiem sava sporta zāle, kas atradusies pie viesnīcas Latvija.

Labsajūtai vajag kustēties

Janvārī Ārijas kundze atzīmējusi 86. dzimšanas dienu, nesen satikusies ar kādreizējo kolēģi Māri Brutānu. Tās bija patīkamas atmiņas par skaistajiem darba gadiem. Uz savu ilggadējo darbavietu iepirkties ikdienā viņa neejot, kādu reizi pirmajā stāvā iegājusi. «Tagad tur izmainījies, tomēr lielajās trepēs jūtama senā aura. Pārdevējiem šodien ir viegli – mums bija jāskaita ar kauliņiem,» secina Ārija. Vislielākais gandarījums, stāstot par darba gaitām, ka kolektīvs bijis draudzīgs, izveidojušās labas attiecības ar priekšniecību. «Tāpēc tagad man ir grūti nosēdēt mājās, jo esmu pieradusi būt sabiedrībā un kustēties. Ja to daru, tad es labi jūtos,» saka Ārija.



Svarīgākais