Nauris Indzeris. Pieņemt lietas, nevis izdomāt tās

«Es pieņemu lietas, kādas tās ir, un necenšos nevienu pārmācīt. Jo vairāk māci, jo vairāk cilvēks dara pretējo,» saka operdziedātājs Nauris Indzeris.

Pavasaris Naurim ir darbīgs – martā sagaidīta pirmizrāde Paula Abrahama operetei Balle Savojā, bet paralēli jaunajai izrādei viņš ar skatītājiem tiksies arī operetes Jautrā atraitne sezonas izrādēs. Operdziedātājs novērtē, ka interesants darbs ir un uzturēt sevi formā var. «Tā jābūt,» viņš kodolīgi nosaka.

Ir jauna paaudze

Vaicāts, kā mainās izjūtas, gaidot pirmizrādi un beidzot sagaidot to, Nauris atzīst, ka jau mēģinājumu laikā darba procesā ar kolēģiem apzinās, ko gaidīt, kad izrādi sāks vērtēt jau skatītāji, ne vairs tikai konkrētā iestudējuma režisors. «Kardināli vairs nekas nemainīsies,» viņš paskaidro, «tāpēc vienmēr aicinu kolēģus divas dienas pirms izrādēm neuztraukties, jo uztraukums tāpat pirms uzstāšanās būs. Jāuztraucas tad, kad tam ir īstais laiks, agrāk ne. Labāk mierīgi gatavoties un koncentrēties izrādei.»

Nauris uzskata, ka skatuves cilvēki savu profesiju izvēlas apzināti un gūst enerģiju no skatītājiem, kas izvēlējušies baudīt un novērtēt konkrēto mākslas izpausmes veidu. Tāpat viņu uzdevums ir šo enerģiju dot atkal skatītājam, izmantojot visus instrumentus, kas viņiem sniegti – no orķestra un diriģenta līdz tērpiem un skatuves scenogrāfijai.

Nauris apbrīno reiz izcilos operetes māksliniekus: Juri Pučku, Jāni Pirvicu, Edgaru Zveju, Miķeli Fišeru. Un uzskata – pašlaik ir laiks, kad ir jauna operetes mākslinieku paaudze, kas šo Latvijā ilgus gadus aizmirsto žanru var atkal iznest spozmē.

«Ir jauni cilvēki, kas kādu laiku var operetes ideju atkal realizēt. Cik ilgi? Kamēr neieslīgs pašapmierinātībā un paštīksmē. Kamēr būs profesionāli mērķi, attīstība, būs ko teikt un būs jaunatklājuma sajūta. Visu laiku ir jābūt atvērtam [režisora idejām], nevis meklēt iemeslus, ko nevarēt vai negribēt.»

Par sevi viņš saka: «Savā karjerā esmu nodziedājis lomas, kādas citi var visu mūžu gribēt un netikt pie tām. Piemēram, Misteru X [Imres Kālmāna operetē Cirka princese], Princi Radžami Bajadērā, grāfu Homonaju izrādē Čigānu barons [Johana Štrausa operete], arī Pingu Turandotā [Džakomo Pučīni opera] esmu dziedājis. Daudzās izrādēs dziedāju Oņeginu [Pētera Čaikovska opera Jevgeņijs Oņegins]. Latviešu projektos esmu dziedājis [Bruno Skultes] operā Vilkaču mantiniece. Bet kopš pērnā gada pavasara dziedu Danilo operetē Jautrā atraitne – pasakainu baritona lomu.»

Nauris ar prieku atminas izrādi Jautrā atraitne, kas spēlēta Liepājas teātrī. «Dziedājām un runājām bez mikrofoniem, un orķestris bija bedrē, un skatītāji zālē visu saprata – tā tam jābūt, un tā mēs gribētu, lai ir Rīgā – lai skatītāji varētu baudīt. Jo pašlaik publikai pietrūkst šo bezgalīgi skaisto melodiju, ko piedāvā operete! Gaumes ir dažādas, katrs pats var izlemt, kas viņam patīk, bet cilvēkam jāsaprot, ka ir arī šāds [žanrs; melodijas],» viņš uzskata. «Priecīgākus un smaidīgākus skatītājus kā pēc mūsu [operetes] izrādēm es neesmu redzējis. Ir gandarījums, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs un patīk, savukārt mēs sniedzam pilnvērtīgu un profesionāli kvalitatīvu opereti, ko viņi vēlas. Gaumīgu.»

Lielais Latvijas Operetes fonda mērķis ir Operetes teātra nodibināšana, lai izrādes varētu veidot savās telpās un sagatavošanas process būtu iespējams atbilstoši žanra īpatnībām un nepieciešamībām. Nauris neredz iemeslus, kādēļ tas nevarētu drīzumā notikt. Latvijā ir potenciāls.

Ir balss

Skolas laikā operdziedātājs aizrāvās ar sportu, trenējās vieglatlētikā. Bet neveiksmīgi gūtā trauma apturēja sportiskās gaitas, un pamazām viņš iepazina sevi mākslinieciskā un radošā vidē.

«Vasarās es strādāju, pelnīju naudu. Toreiz strādāju uz kombaina par palīgu un, beidzot darbu, tumsā lēcu ūdenī nomazgāties, un sagadījās, ka bija pārāk sekls... Deviņus mēnešus staigāju ar ģipsi,» viņš atminas epizodi, kas apturēja viņu no tālākas attīstības sportā. «Tomēr labs, kas labi beidzas.»

Nauris arī stāsta – viņš nav pārliecināts, ka sportā būtu guvis lielus panākumus, jo tolaik, kā viņš pats atzīst, tam bija pārāk slinks. Sports bija hobijs un patīkama nodarbošanās, taču – ne profesionāla.

Pamatskolas laikā, 7. klasē, viņš ar domubiedriem (arī Ralfu Rubeni no Tranzīta) noorganizēja estrādes grupu un, izmantojot pieejamos instrumentus, spēlēja pankroku, deju mūziku un repu. «Sākām uzstāties pirmajos koncertos, bija iespēja izrādīties, un ja vēl patīk to darīt...» Nauris nopietni nenopietni atminas. «Un cilvēkiem prieks par to.»

Bet vidusskolas laikā, muzicējot puišu vokālajā ansamblī (ko izveidoja mūzikas skolotāja), Nauris saprata, ka spēj vairāk. «Varēju izdarīt krietni atšķirīgāk nekā pārējie. Sapratu, ka man ir balss.»

Savukārt teātra pulciņus Nauris apmeklēja jau pamatskolas laikā – viņam patika piedalīties skolas Vecgada iestudējumos, bet aizrautību pret teātri viņš guva laikā, kad mācījās Valmieras Viestura skolas teātra klasē pie aktiera Ģirta Ķestera tēva Zigurda Ķestera. Tolaik Nauris saprata – savu dzīvi viņš vēlas saistīt ar teātri un mūziku.

«Viņš [Zigurds Ķesteris] kā cilvēks man deva ļoti daudz,» novērtē Nauris un min, ka pasniedzējs sniedzis īstu dzīves skolu. «Viņš iemācīja cienīt to, ko dari pats, un cienīt otru. Viņš iemācīja saprast, kas ir teātris.»

Kad Nauris mācījās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžā, paralēli dziedāja vēl vecajā Operetes teātrī [pašreiz – naktskluba La Rocca ēka] – tieši pirms pašas aizvēršanas 90. gados notika jauno dziedātāju uzņemšana. «Tolaik paspēju vēl dabūt dažas mazas lomas,» viņš atminas. Jaunieša laiks pagāja dziedot – skolā, operetē. «Izzināju opermūziku. Pētīju to un salīdzināju,» viņš teic.

«Mani kursabiedri bija Aleksandrs Antoņenko, Saša, kurš uzstājas Ņujorkas Metropolitēna operā. Andžella Goba, kas pašlaik ir pasniedzēja [Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā]. Alisa Zinovjeva, kas dzied Itālijā,» Nauris sāk uzskaitīt, taču visus nosaukt nevar, jo teic – mūsējo pasaulē tik daudz, ka ne saskaitīt. Un saviem kolēģiem viņš novēl tikai to labāko un galvenais – izturību, jo: «Operdziedāšana ir smags darbs. Īstā dzīve un pārdzīvojumi, visa, bez atlikuma, ir uz skatuves, tāpēc reti kuram māksliniekam ir normāla ģimenes dzīve.»

Bez sevis šaustīšanas

Vaicāts – viņš spriež par iespējamām varbūtībām, ko dzīve varētu piedāvāt, vai izmanto iespējas, kuras reāli piedāvātas, Nauris atbild: «Katram ir savas fantāzijas, bet trakākais ir, ja sāc ticēt lietām, kas ir iedomātas. Es tā nedaru, jo, manuprāt, nav jēgas spriest, kā būtu, ja būtu. Labumu vai mierinājumu iegūt no tā nav iespējams, vien sevis šaustīšanu. Es pieņemu lietas, kādas tās ir, un necenšos nevienu pārmācīt. Jo vairāk māci, jo vairāk cilvēks dara pretējo. Esmu atvērts iespējām, gatavs pilnveidoties, uzklausīt un apgūt arvien ko jaunu, jo tāda ir mākslinieka dzīve. Šodien jābūt daudzveidīgam.»

Arī par plāniem, ko vēlētos realizēt tuvākā vai tālākā nākotnē, operdziedātājs izsakās piesardzīgi. Viņam ir savs viedoklis jautājumā, kas saistīts ar savu mērķu nospraušanu. «Sasniegsi vienu, izdomāsi nākamo, tad atkal sasniegsi to un lēnām, bet noteikti iesi uz priekšu. Manuprāt, maksimāli jāizbauda tas, kas ir dots te un tagad.»

Darbojoties vokālajā nozarē, Nauris pilnveidojas ik dienu. «Mūzika ir plaša un bagātīga pasaule, visu mūžu ir jāmācās saklausīt un izbaudīt skaisto. Tā ir nebeidzama aka, kur smelt un dot citiem.»

NAURA INDZERA PIETURZĪMES:

• Operdziedātājs;

• Dzimis 1973. gada 14. decembrī Gulbenē;

• Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola; Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledža (vokālā nodaļa pie ped. Lailas Grietēnas); 2004. gadā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (pie asoc. prof. Bruno Egles; maģistra grāds). Zināšanas papildinājis meistarklasēs Vīnē; arī pie pedagoģes Margaritas Gruzdevas;

• Piedalījies starptautiskos konkursos Vācijā, Austrijā, Itālijā u.c.; starptautiskajos opermūzikas svētkos Siguldā un Ogres mūzikas svētkos, Operetes festivālā Ikšķilē, koncertējis Eiropā;

• Dziedājis Rīgas Muzikālajā teātrī, Latvijas Nacionālajā operā, Klaipēdas muzikālajā teātrī; pašlaik Latvijas operetes fonda solists;

• No 2004. gada vokālais pedagogs jauniešu korī Balsis;

• Muzicējis grupās Klaidonis, 5. šlaka;

• Ar grupu Knīpas un knauķi piedalījies albuma Mazo bizoņu dziesmas [2015. gads] ierakstīšanā, RīBēJa MuTe izrādēs u.c.;

• Dziedāja Aristīdu operetē Balle Savojā 2. aprīlī Liepājā; dziedās Danilo lomu operetē Jautrā atraitne 17. aprīlī Rīgā, 29. aprīlī Cēsīs.