Nauris Indzeris: Gribēju pierādīt, ka Latvijas mūzikas pasaules "pīļu dīķis" ir sastāvējies
«Kad mani vecāki svinēja 50 gadus, likās, ka viņi ir «galīgi vecīši». Es pats par saviem gadiem tā īpaši nedomāju, jo – es jūtos labi!» saka baritons Nauris Indzeris. 14. decembrī viņš svinēja savu 50. dzimšanas dienu!
Jubileja ir jāsvin!
«Es neesmu no tiem, kurš savā dzimšanas dienā apsēžas pie galda, atkorķē vīna pudeli un svin.
Man gandarījumu sniedz iespēja būt uz skatuves kopā ar uzticamiem un foršiem kolēģiem un dāvāt prieku citiem,» saka Nauris Indzeris, kurš nu jau gandrīz 25 gadus aktīvi darbojas profesionālās mūzikas laukā gan kā operdziedātājs, gan kamerdziedātājs, gan vokālais pedagogs jauniešu korī «Balsis».
Līdzīgi kā vairākus iepriekšējos gadus, arī šogad jubilārs tieši savā dzimšanas dienā bija uz skatuves, tikai šoreiz tas bija nevis kāds no muzikālajiem projektiem, kurā viņš piedalās, bet Klasiskās mūzikas ģildes «Euterpe» rīkots Naura Indzera 50 gadu jubilejas koncerts RKTMC «Mazā ģilde» Lielajā zālē.
«Bija kā parasti, tikai grandiozāk,» viņš priecīgi saka, atklājot, ka ideja par šādu jubilejas koncertu pieder divām viņa skatuves kolēģēm - operdziedātājai Antai Jankovskai un koncertmeistarei Helēnai Laukmanei. Tieši viņas uzrunājušas jubilāra skatuves partnerus, ar ko pēdējos gados viņam izveidojusies visciešākā un visauglīgākā sadarbība, un neviens neatteica.
Ar skaistākajām skatuves partnerēm
Nauris Indzeris atklāj, ka viņa jubilejas koncertā skanēja operu ārijas un dueti, kā arī fragmenti no skaistākajām sarsuelām un operetēm.
«Esmu patiesi priecīgs par iespēju šādu zīmīgu dzimšanas dienu nosvinēt mūzikā kopā ar savām uzticamākajām un skaistākajām skatuves partnerēm, kā arī ar talantīgo Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) tenoru Artjomu Safronovu. Esmu pagodināts arī ar izcilu orķestra mūziķu sastāvu, ar kuriem kopā iestudētas ļoti veiksmīgas un vērienīgas franču un spāņu mūzikas programmas,» saka Nauris Indzeris.
Paveikts ir ļoti daudz
«Man nav laika sēdēt un apcerēt, ko man nozīmē piecdesmit gadi, bet, ja tā mazliet pašķetinu, nākas secināt, ka paveikts ir ļoti daudz,» saka jubilārs.
Muzikālo izglītību viņš ieguvis Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžā Lailas Grietēnas klasē un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā asoc. prof. Bruno Egles klasē. Zināšanas papildinājis meistarklasēs Austrijā un Itālijā, un viņa profesionālā dzīve bijusi saistīta gan ar LNOB, gan Klaipēdas Valsts muzikālo teātri. Dziedātājs ir piedalījies vairākos Siguldas Opermūzikas svētkos, kā arī regulāri sadarbojas ar koncertorganizāciju «Latvijas koncerti», bērnu vokālo studiju «Knīpas un knauķi», Cēsu pūtēju orķestri, Operetes teātri, kur nodziedājis galvenās lomas vairākos brīnišķīgos iestudējumos, kā arī piedalījies daudzās skaistās Klasiskās mūzikas ģildes «Euterpe» veidotās koncertprogrammās.
Bija jauns un traks
«Kad man vecāki svinēja 50 gadus, likās, ka viņi ir «galīgi vecīši». Es par saviem gadiem tā īpaši nedomāju, jo - jūtos labi!
Varbūt tāpēc, ka mans darbs saistīts ar jauniešiem, vadot Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas (RTU LJA) Jūrskolas vokālo ansambli, kura sastāvs šogad nokomplektējies dzīvespriecīgs un prasīgs. Es nevaru izkrist no «meinstrīma», ir jāiet līdzi jaunajām tendencēm,» spriež jubilārs, atzīstot, ka, vienīgi skatoties uz saviem bērniem - Jurģim ir 22, Justīnei 20 gadu -, apzinās, ka ir par viņiem vecāks.
Kad pats bija viņu vecumā un pat krietni jaunāks, tad gan Nauris daudz ballējās, bet pamatā - koncertējot. Viss aizsākās jau Pionieru namā dzimtajā pilsētā Gulbenē - kopā ar Aldi Zaļūksni (pazīstamu ar segvārdu DJ Midis) un Ralfu Rubeni (vēlāk - projekta «Tranzīts» līderi), kura grupas nosaukums, starp citu, nācis no Naura dziesmas «Tranzīts».
«Kad muzicēju deju mūzikas grupā «5. šlaka», mēs bijām jauni un traki. Ar savu entuziasmu un degsmi gribējām spridzināt - pierādīt, ka Latvijas mūzikas pasaules «pīļu dīķis» ir sastāvējies, un jaunībai jau tas piestāv,» Nauris ar smaidu atceras, atgādinot, ka «5. šlaka» 1995. gadā dabūja balvu Madonas festivālā «Sinepes un medus» un vēlāk ierakstīja pat trīs albumus.
«Mēs sākām reizē ar «Dzelzs vilku» un «Prāta vētru», viņi ir mūsu vienaudži,» Nauris atgādina.
Vēlāk, jau mācoties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžas vokālajā nodaļā, bija grūti visu savienot. Pareizāk sakot, izlēkājoties un iztrakojoties koncertos, kas nedēļas nogalēs bija galvenokārt Latgales pusē un kur, kā saka Nauris, koncertu apmeklētāji burtiski durvis gāza laukā, bija grūti savākties mācībām.
Lai aļņi mežā negrauž eglītes
Šodien Nauris aktīvi muzicē, nupat kopā ar pianisti Helēnu Laukmani ierakstījis vokālās kamermūzikas plati «Sapņi», un viņa koncertu grafiks ir diezgan blīvs.
Pēc sava jubilejas koncerta dziedātājs sācis gatavoties Operetes teātra Jaungada koncertiem «La Belle Epoque», kas 25. un 28. decembrī pulksten 19.00 gaidāmi Rīgā, VEF Kultūras pilī. Savukārt 26. decembrī pulksten 15.00 viņš dziedās uz Dzintaru koncertzāles Mazās zāles skatuves, kur Ziemassvētku festivāla ietvaros gaidāms koncerts ģimenei «Šokolādes pasaka».
«Pēc Jaungada būs atkal jauni projekti. Dzīve turpina griezties, nekas neapstājas, galvenais - tikai neiekrist rutīnā,» saka harismātiskais skatuves mākslinieks, cerot, ka viņam kā brīvmāksliniekam tas īsti nedraud.
Dzimšanas dienā jubilāram novēliet, lai viņa līdzcilvēkiem ir stipra veselība, lai visi turas uz kājām un viss ir forši.
«Man pašam? Lai aļņi mežā negrauž mūsu eglītes, lai meža zvēri neapēd jaunaudzi,» viņš saka un izstāsta, ka kopā ar brāli ir sakopuši sievastēva atstāto īpašumu netālu no Straupes, sastādījuši eglītes un priedītes. Tur tagad paiet viņa brīvais laiks.
Bet, aizdomājies par notiekošo pasaulē, Nauris mums visiem vēl, lai pasaule nepārstāj griezties un cilvēki nepārvēršas par zvēriem.