«Manuprāt, katram no mums ir iekšējā izjūta, ka jāpalīdz. Varbūt man šī izjūta ir tikai spēcīgāka nekā citiem,» domā Ilze Skuja, labdarības organizācijas Palīdzēsim.lv dibinātāja un vadītāja.
Ilze stāsta, ka organizācijas izveidošanas ideja radās no vēlmes «glābt pasauli», padarīt to par labāku vietu cilvēkiem, pret kuriem dzīve nav bijusi vēlīga. Tāpēc 2009. gadā, pamatojoties vien uz savu un domubiedru entuziasmu un gribu darīt labu, radās labdarības organizācija.
Spēja dot
«Kādā brīdī sapratu, ka nevaru tikai ņemt no sabiedrības un dzīves kopumā un vēlos arī tai dot no sevis,» Ilze pamato, kādēļ brīvprātīgi uzņēmusies emocionāli un fiziski grūto darbu.
Turpinot atskatīties uz iemesliem, kādēļ sākusi palīdzēt citiem, Ilze atminas, ka reiz Ziemassvētkos ar māsu sagādāja dāvanas daudzbērnu ģimenei Iecavā, viņas dzimtajā pilsētā. Pašu sarūpētie saldumi un dāvanas, ko nodot cilvēkiem, kam tie nepieciešami, bija liels emocionāls pārdzīvojums, jo pašas atgriezās mājās «pie bagātīgi klāta galda, uz kura nekā netrūka». «Tolaik māsai bija viens bērns, man – divi, un, pārdomājot dzīves vērtības, tās mainījās, un nāca apjausma, ka man ir ar ko dalīties.»
Pamazām cilvēku skaits, kam Ilze un viņas māsa Inga palīdzēja, pieauga. Par spīti tam, ka neviena no viņām nezināja labdarības specifiku, māsas turpināja uzsākto. Drīz darba apjoms pieauga, un viņas iesaistīja sev pazīstamos cilvēkus un uzaicināja projektā piedalīties līdzīgi domājošos, kuri ar nesavtīgu darbu un vēlmi palīdzēja uzlabot palīdzības sniegšanas kvalitāti, darīt to plašāku un vispusīgāku.
«Drīz sapratām, ka varam sniegt ne tikai materiālās lietas,» viņa stāsta. «Redzējām, ka bērni vēlas izkļūt no vides, kurā dzīvo, jo apstākļi, kādus mēs redzējām, bija bieži vien dramatiski.» Toreiz Ilze noorganizēja pirmo braucienu uz Līvu akvaparku.
Ir iespējama cita nākotne
Gadu pēc tam Ilzes aicinājumu iesaistīties labdarībā sadzirdēja fotogrāfs Ēriks Meinarts, kuram radās ideja, ka ar savu un citu profesionālu fotogrāfu darbu viņš palīdzēs veidot personiskākus stāstus par bērniem, ko publicēt organizācijas mājaslapā (pašlaik organizācijā darbojas līdz pat 40 brīvprātīgajiem fotogrāfiem). Nu vairs nebija anonīmi cilvēki, kuri alka labākas dzīves, bet reāli bērni ar saviem sapņiem, ilgām un cerībām.
«Sākumā strādājām, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem, kam ir veselības problēmas, un strādājām ar sociālā atbalsta programmu, lai apgādātu ar pamata lietām – drēbēm, pārtiku, saimniecības lietām. Taču, laikam ejot, sapratu, ka diemžēl, palīdzot ar atbalstu, mēs palīdzam viņiem pašiem neko nedarīt. Jo sastopamas daudzas ģimenes, kas jau paaudžu paaudzēs dzīvo no citu atbalsta un ziedojumiem. Ja mamma dzīvo uz pabalstiem, kāpēc lai bērnam būtu motivācija kaut ko darīt un censties dzīvē ko sasniegt? Saprotot, ka bērniem jārāda piemērs no cita veida dzīves modeļa, uzsākām darbu, lai motivētu viņus mācīties, attīstīt sevī vēlmi uz sasniegumiem.»
Tā radās sociālās integrācijas grupa, kurā Ilze ar domubiedriem jauniešiem stāstīja par to, ka iespējams dzīvot citādi, nekā to dara viņu vecāki. Kopā viņi devās uz teātra un operas izrādēm, hokeja spēlēm un nometnēm; piedalījās aktivitātēs, kas paplašināja redzesloku.
«Daudzi bērni pēc palīdzības var vērsties pie saviem vecākiem, bet mūsu mērķa grupai atbalsta no ģimenes puses pietrūkst, tāpēc mēs esam tie, kas runā ar viņiem par nopietnām, svarīgām tēmām, cenšamies iedrošināt viņus un parādīt cita veida realitāti.»
Gandarījumu par darbu sniedz rezultāti – atgriezeniskā saite, ko Ilze saņem no bērniem un jauniešiem. Tā ne vienmēr ir un lielākoties sagaidāma pēc vairākiem gadiem, taču acīmredzamie pierādījumi, ka viņa ar savu un citu ieguldījumu spējusi mainīt cilvēka dzīvi, ir nenovērtējami stimulējoši un svarīgi. Piemēram, ir jaunieši, kuri tikai pēc pieciem gadiem ir jūtami auguši – pēc vidusskolas beigšanas domā par mācību turpināšanu citās iestādēs vai atraduši darbu; spēj izteikt savu viedokli un definēt mērķus.
Cilvēku cilvēks
«Manuprāt, katram no mums ir iekšējā izjūta, ka jāpalīdz. Varbūt man šī izjūta ir tikai spēcīgāka nekā citiem,» spriež Ilze un teic – ejot pa ielu un redzot nokritušu vai paklupušu cilvēku, nekad nevarētu paiet viņam garām nepalīdzot. «Latvijas sabiedrībai vajadzētu vairāk attīstīt un kultivēt aicinājumu palīdzēt citiem, jo pārāk bieži cilvēki paiet garām. Nereti var dzirdēt, ka jau bērni atsakās kaut ko darīt, jo pretī neko nesaņems. «Un kas man par to būs?» viņi jautā. Bet reizēm jādara, lai pašam būtu labi.»
Darbs ar bērniem, jauniešiem un viņu ģimenēm daudz patērē Ilzes enerģijas resursus, taču tajā pašā laikā cilvēki ir arī tie, kas viņai to atgriež. «Nevaru ilgi būt viena, man vajag sev apkārt sabiedrību,» viņa paskaidro. «Un ikdienā es satieku tikai smaidīgus un pozitīvus cilvēkus. Jā, mēdz būt tādi, kas nav labvēlīgi noskaņoti, bet no tiem es distancējos, lai viņi nebūtu manā paziņu lokā. Tie, ar kuriem tiekos, ir pozitīvi un forši.»
Ilze uzskata, ka visas labās un sliktās īpašības nāk no ģimenes – tas, kā bērnībā vecāki audzina bērnus un kā mazais saprotas ar viņiem, veido viņa personību un uztveri. To viņa ir sapratusi, strādājot ar bērniem, kuriem organizācija sniegusi palīdzību.
«Man pašai bērnībā neko nenolika priekšā uz galda jau gatavu. Ar māsu bērnībā daudz strādājām – mums bija zemnieku saimniecība un pašiem viss bija jādara. Ravējām biešu vagas, stādījām un novācām kāpostus,» viņa atminas. «Svarīgākā lieta, ko man iemācīja vecāki, – jādara pašam, un viss notiks! Cik pats būsi spēcīgs un cik daudz varēsi paveikt, tik arī saņemsi pretī. Tāpat viņi iemācīja, ka iesāktās lietas ir jāpabeidz līdz galam. Tagad daudzi cilvēki, arī jaunieši, iesāk lietas un pamet tās, nepabeidzot līdz galam. Ja arī redzu, ka uzsāktais projekts nav gana veiksmīgs vai nesaņems cerēto atdevi, es tāpat to noslēgšu un nekad neatstāšu pusceļā.»
Tas vienkāršais un lielais paldies!
Lietas, ko Ilze iemācījusies no saviem vecākiem, viņa tagad neapzināti māca savām meitām – Madarai (12) un Anetei (9). Lielu artavu sniedz arī abu meiteņu darbošanās Palīdzēsim.lv.
«Augot šādā vidē, viņas iemācījušās nebaidīties no atšķirīgiem bērniem,» Ilze novērojusi. «Manuprāt, sabiedrība joprojām baidās no citādākiem cilvēkiem. Tāpēc, domāju, viņiem nepieciešams pat neliels atbalsts – apvaicāties, kā klājas, vai parunāt par dzīvi, jo viņiem nav cita, kam par to pastāstīt. Šādiem cilvēkiem svarīgākais ir, ka viņus novērtē, viņos ieklausās un viņi jūtas mums vajadzīgi.»
Tāpat Ilze piemin nenovērtējami svarīgo paldies vārdu. Un uzskata – mums ir vairāk jāpteicas otram par ieguldījumu vai palīdzību; mums nav lietas jāuztver pašsaprotami. Prakse pierāda, ka pat pēc liela ieguldījuma ne vienmēr saņemta pateicība, taču organizācijas vadītāja uzskata, ka otra darbs ir jānovērtē.
Ilgu laiku Ilzes sapnis bija Palīdzēsim.lv centra izveidošana, un pavisam nesen – martā – sapnis piepildījās. Beidzot, pateicoties organizācijas atbalstītājam LNK Group, daudzus darbus varēs darīt vienuviet un atvieglot vairāku projektu realizēšanu, jo nu vairs nebūs jādomā par telpām un citu atsaucību. «Tā ir iespēja vairāk attīstīties un palīdzēt centralizētāk,» viņa pamato centra nozīmību.