Marita Lūriņa-Stelmakere. Vislabāk, ja esi vajadzīgs

Liepājniece, aktrise, folkloras kopas Atštaukas ilgu gadu dziedātāja un jauniešu teātra studijas Karlsona bagāža vadītāja Marita Lūriņa-Stelmakere saka – viņa dzīvē jūtoties kā mamma. Pašai divi pieauguši bērni – Dita Lūriņa-Egliena un Edvarts Stelmakers, bet visbrīnišķīgākie esot mazbērni – Ernests un Grēta. Attālums no Liepājas līdz Rīgai ir liels, bet tik un tā lielā mamma, kā viņu sauc mazbērni, ik pa brīdim dodas pie saviem rīdziniekiem. Arī Dita nav aizmirsusi bērnības pilsētu Liepāju, kur nereti uzstājas, bet citreiz atbrauc ciemos pie tuviniekiem. Ģimene lepojas ar savu mammu, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu Elitu, no kuras dažs jaunais var aizņemties dzīves sparu.

«Tas gan banāli skan, bet man māte nozīmē visu. Man ir māte, es esmu māte, mana meita ir māte,» saka Marita.

Viņa atceras arī abas savas vecmāmiņas. Tēva māte gan nomirusi, Maritai vēl mazai esot, taču atmiņas ir visnotaļ spilgtas - tā bijusi viņas vecmāmiņa, bet mammas mamma - brāļa Valda vecmāmiņa. «Es tēva māti atceros ne pārāk lielu augumā, tādu apaļu, mīkstu. Viņai ādiņa tā drusku nokarājās, un man patika gramstīties gar viņu. Neviens viņu vārdā nesauca, viņa bija mīļā omīte. Omītei bija mājas Babītē, un tad es visas vasaras tur pavadīju. Tur bija dārzs, vecmāmiņa sēdēja uz ķeblīša un lasīja jāņogas. Man bija jāsēž līdzās, bet tas likās garlaicīgi,» bērnības atmiņās iegrimst Marita.

Lepojas ar mammu Litu

Ar mīlestību viņa atzīst, ka par savu mammīti varētu stāstīt ļoti daudz. «Esmu ļoti priecīga un pateicīga liktenim, ka mēs pagājušā gada 31. oktobrī mammītei nosvinējām 85 gadu jubileju. Liktenis man ir viņu dāvinājis, un viņa joprojām man ir - es joprojām nekādi nevarētu iztikt ne morālā un, lai cik jocīgi tas būtu, arī finansiālā ziņā. Kad man nav, es zinu, ka pie savas mammītes, pensionāres, dabūšu. Kad es galīgi sašļūku un netieku ar sevi galā, Ditiņa saka - piezvani vecmammītei. Tad zinu, ka viņa sakārtos manus nervus un domas - viss būs kārtībā. Ditas dzīvi viņa zina no A līdz Z un zina, kā ir jābūt, un Edvarta dzīvi viņa pārzina. Viņa visu spēj sakārtot, un viņai vienmēr pietiek spēka. Viņa mums, jaunajiem, māca dzīvot ar optimismu. Mammīti sauc Elita. Bērnībā viņu sauca - Lita, Litiņa,» par savu mammīti priecājas Marita. Viņa allaž pie mammas aizskrienot ar buču, ar puķi vai ar kādu milzīgu desmit kilogramu pulvera paku. Mammīte redz visu, kas notiek kultūras dzīvē Liepājā. Un allaž viņai ir jauns mētelis vai vakarkleita, somiņa vai kurpītes. Viņā ir dzīves optimisms, stiprums izturēt, tikt vienai pašai ar visu galā. «Pirms mēneša mēs apglabājām Ulda mammu [Maritas vīra Ulda Stelmakera mammu], manu vīramāti, un es vēl vairāk saprotu, cik tas ir reāli un ka tas kādreiz notiks. Ir bijušas daudzas situācijas, bet izrādās, ka cilvēks daudz var un visu var,» secina Marita.

Aktiera gēns gan ģimenē ienācis no tēva. Viņš savulaik Liepājas Tautas teātrī spēlējis dažādas galvenās un arī mīlētāju lomas. Bet mammai bija jāstrādā un jātiek galā ar diviem maziem bērniem.

Iztiek bez izmisuma ČP

«Es pati esmu liepājniece, un abi mani bērni - Dita un Edvarts - ir dzimuši liepājnieki. Tas nekas, ka tagad Rīgā, - Liepājas gēns ir stiprs!» uzsver Marita. Ditas vīrs Mārtiņš Egliens allaž atzīstot, ka viņa sievai tas dzīvespriecīgums nācis no Maritas mammas. Kā viņa visu uzspēj!

«Es biju par Ditiņu sadomājusies un skolas gados ultimātu uzstādīju, jo viņa bija no tām gudrajām. Teicu: «Meitiņ, tu beigsi juristus! Un, ja tu vēl gribēsi, mācīsies par aktrisi.» Ne es, ne tētis Valdis nekādus šķēršļus nelikām, bet arī pārāk lielu sajūsmu neizrādījām,» par meitas izvēli saka mamma. Marita tikai nav domājusi, ka Dita tik ilgi būs aktrise. «Dita vispār, tāpat kā tētis, sākumā par galveno izvēlējās režiju. Sāka režisēt jau pirmajā klasē. Citās skolās iestudējumos režiju vadīja skolotāji, bet Liepājas 5. vidusskolā to vadīja Dita. Man tur pēdējos gados bija uzticēta loma, bet es švaki tiku galā. Mani noņēma no tās lomas un ielika klasesbiedri Lindu Rubīnu manā vietā,» par Ditas aizraušanos ar režiju stāsta mamma.

Ditai tagad ir 38 gadi, Edvartam 24. Viņš studējis psiholoģiju, iegūstot bakalaura grādu, un šobrīd strādā ar grūti audzināmajiem bērniem. «Es pat brīnos par viņu. Edvarts stājās divās pretējās augstskolās. Viņš ir sportists, tenisists - izvēle krita uz Sporta akadēmiju, un bija psihologi,» teic mamma.

Kurai vecmāmiņai gan viņas mazbērniņi nav dievīgi? Tādas vecmāmiņas nav! Marita ir vecmāmiņa Ditas un Mārtiņa atvasēm - deviņgadīgajam Ernestam un divus gadus vecajai Grētai. «Es esmu lielā mamma. Toreiz, kad Ernestiņš piedzima, sākās tas joks no filmas par bigmammu - tā bija šausmīgi liela. Es toties biju ļoti maziņa un ļoti tieva. Un mums kā joks radās - lielā mamma. Ernests pat nevar iedomāties, ka es būtu ome vai vecmāmiņa,» smaida Marita. Grētiņai ir divi gadi, un visi domāja, ka viņa piedzims tajā pašā dienā, kad Edvarts, - 20. aprīlī. Bet piedzima 21. aprīlī. Ditai savukārt dzimšanas diena ir 16. aprīlī. «Visi mums Auni pēc horoskopa, es tikai Mežāzis. Cik ragaiņu var būt, tik visi mūsu ģimenē ir,» pasmej mamma.

Marita stāsta, ka bieži netiekot uz Rīgu pie mazbērniņiem. Kad Dita un Mārtiņš bija jaunāki un Ernestiņš auga, bijuši tādi izmisuma mirkļi, kad vecmāmiņai viss bija jāpamet Liepājā un jādodas pieskatīt mazbērnu. «Tagad dzīve ir izkārtojusies tā, ka ir auklīte. Mārtiņš, cik var, Babiņa, Mārtiņa mamma, palīdz arī Edvarts, kurš ir turpat Rīgā. Nav tādu izmisuma ČP, ka jāskrien palīdzēt,» stāsta Marita.

Mazbērniem par godu koki aug

Lūriņi-Stelmakeri-Eglieni ir ļoti ģimeniski, un viņiem visiem kopā ir savas tradīcijas. Vasaras pavada kopā, Ziemassvētkus, Jaungadu kopā. Līdz Grētiņas piedzimšanai vienmēr visi Ziemassvētki svinēti Liepājā. «Mums vienmēr nāca īstais Ziemassvētku vecis un nekad nebija varianta, ka dāvanas aiz durvīm noliktas. Vecītis pie mums nāk jau 37, 38 gadus. Visi skaita dzeju, dejo, dzied. Ja trūkst, ir arī rotaļas un anekdotes. Kad Grētiņa piedzimusi, lai atvieglotu Ditai mājas soli, Jaungadu svinam pie draugiem Annas Klēveres un Egila Melbārža. Tad mēs vienmēr esam Brāļu kapos pie Mūžīgās uguns, pēc tam dodamies pie Mātes Latvijas, dziedam himnu un patriotiskās dziesmas. Pēc tam - atpakaļ pie Mūžīgās uguns, kur es kā folkloriste vadu svētku rotaļas. Tagad trīs gadus esam bijuši pie Annas un Egila. Jā, un gadās, ka vecītis ir pats Melbārdis,» turpina Marita.

Ģimenei Liepājas pusē Otaņķos ir lauku mājas Draudziņi. Maritai patīkot māju nosaukums. «Māja ir meža vidū. Šogad 19. jūlijā nu jau desmito reizi svinēsim tur Ernestam dzimšanas dienu,» palielās saimniece. Draudziņi ģimenei ir jau 12 gadu, un Marita pat sākumā mājas laukos nevēlējusies, jo pieticis darba gan teātrī, gan pilsētas lielajā dzīvoklī. «Uldim pēkšņi iegribējās kaut ko savu un pamatīgu. Braukājām un meklējām - tas neapmierināja, tas neapmierināja. Negribējās neko pamatīgu, glaunu, ar milzīgām ērtībām, ar eiroremontu. Neviena vieta neapmierināja. Tad mēs braucām iekšā šajā mājiņā, kur bija tikai laukumiņš meža vidū un daudzu kilometru attālumā nebija neviena kaimiņa. Sapratu, ka šī ir īstā vieta, kur es gribētu būt,» turpina stāstītāja. Draudziņos jau radušās savas tradīcijas. Kad Ernestiņš piedzima, viņam par godu tika iestādīts koks. Tas ir dižskābardis ar sarkanām lapām un tagad jau paaudzies. «Melnais dižskābardis. Bet kāpēc melnais, ja viņam ir sarkanas lapas?» neizpratnē ir Marita. Sapratusi, ka Grētiņai arī jāiestāda kaut kas sievišķīgs, bet nekādi nevarējusi izvēlēties. Egles un liepas nevar - nebūs nekā īpaša. Tad viens koks iepaticies, bet nosaukumā tam bija «pisārija» - tādu arī ne. «Atradu sarkstošo katalpu. Vasarā šis koks labi auga, bet tagad jāskatās, vai ziema nav ko nodarījusi. Tas tomēr ir tāds smalks koks,» secina mamma un vecmāmiņa.

Māte un meita - draudzenes

Maritas vājība ir rozes un rododendri. Rozes esot vismaz 40 šķirņu. Tās prasa darbu, uzmanību un kopšanu, un pēc ziemas allaž kāda aizgājusi bojā.

«Man patīk rododendri. Nevaru teikt, ka viņu man ir pārāk daudz - tie ir cimperlīgi, ne viss viņiem patīk, un es ņemos ar viņiem un pārdzīvoju. Dita man teica - es nevarēju saprast, ko tu tur ņemies un pārdzīvo. Vienu gadu viņa atbrauca agrāk un redzēja, kā rododendri zied. Un tad viņa teica - beidzot saprotu, kāpēc tu ņemies un uztraucies. Viņa redzēja, kas tas ir par skaistumu,» priecājas mamma un turpina stāstīt par akācijām pie mājas. Ķekari tām ir ļoti lieli, kad zied, viss pilnīgi balts. Kad tās smaržo, sevišķi vakarā, aromāts reibina. Kad beidz ziedēt, visa zeme ap māju ir balta. «Imantam Kalniņam ir tāda dziesma Baltais akāciju palags, un vienmēr, kad ir tas smaržīgais, baltais palags, es allaž atceros to Kalniņa dziesmu. No sākuma nesapratu, kas tas ir, bet tas tik tiešām ir palags,» novērotajā dalās Draudziņu saimniece.

Agrāk uz lauku māju ar vīru Uldi viņi braukuši līdz pat decembrim, jo ģimenei piederēja čaučau sugas sunītis, un dzīvnieks turēts laukos, cik ilgi vien laika apstākļi ļāva. «Tagad man ir pekinietis, un viņš izstādēs dabūjis daudzus kausus - lielākus nekā pats. Man ir bijis kaķis Fēba - persietis, kurš arī katru gadu izstādēs dabūja kausus. Mani bērni un dzīvnieki visi ir īpaši,» silti saka Marita.

Mamma nebeidz brīnīties par savu meitu Ditu. Viņai tagad jāaprūpē ne tikai sava ģimene, bet jābūt arī par mammu jau lielajam brālim Edvartam. Jāpabaro, jāuzmundrina. «Kur viņai spēks rodas? Lomas teātrī, koncerti ārpus teātra, filmēšanās un reklāmas, divi bērni, no kuriem viens ir skolnieks, kuram katru dienu mājasdarbi jāpilda. Vēl ir draudzenes, balles, vēl ir māte, kura jāuzmundrina un kurai šad tad jāatsūta kāds žūksnītis naudas. Es neprasu, dodu mājienus un skatos - kontā atkal kaut kas ienācis. Es pat prasījusi neesmu nekad,» stāsta Ditas mamma. Marita atzīst, ka viņai ar Ditu ir īpašas attiecības - nevis mātes un meitas, bet draudzenes.

Grēta - aktrise vai dziedātāja?

«Grētiņa ir mūsu sieviešu klana turpinājums. Kad viņa bija maziņa, maziņa, tikko piedzimusi, tad jau bija īpaši - mēs, meitenes! Lai tagad vīrieši brauc uz Ķiplokiem pie Valda [Valda Lūriņa], bet Grētiņa brauks uz Parīzi! Mēs, meitenes, gribam atelpu! Grētiņa jau divas reizes bijusi Īrijā šopingā. Vienreiz - kad vajadzēja visu garderobi piepirkt. Pagāja gads, un viss bija par mazu. Vajadzēja doties ceļā otrreiz. Domāju, ka Parīzē, kur tikai var baudīt, Dita tiks galā. Es par Ditu brīnos - kā tu kaut ko tādu vari? Mazs bērns jānes, bet veikals nogurdina, jau čībās staigājot,» secina Liepājas vecmāmiņa.

Esot brīži, kad Maritai rīdzinieku pietrūkst, brīžiem ir sajūta, ka meitas ģimene palīdz pārpārēm, bet viņai nav iespēju tik daudz dot pretī. «Kad es Grētu ilgi nesatiku, brīžiem nevarēju pat bērnu pamperu reklāmu skatīties. Tad es aizskrienu uz Rīgu, un mēs 24 stundas no vietas nomīlējamies. Tad kādu brīdi pietiek. Tad man bišķiņ vainas sajūta nomierinās - līdz nākamajai reizei,» saka lielā mamma.

Ernests apmeklē dažādus pulciņus. No sākuma tā bija daiļslidošana, tad džudo, bet tagad viņš dejo tautas deju ansamblī Liesmiņa. Pa vidu bijušas vēl vairākas aizraušanās. Par Grētu vecmāmiņa varot pabrīnīties - viņai gadiņš vēl nebija, kad pilnīgi skaidri varēja nodziedāt melodiju mobilajā telefonā. «Viņa noteikti būs vai nu dziedātāja, vai aktrise. Ernests ir skaitījis dzejoļus, skolā piedalījies daiļlasīšanas konkursā un ir pat daudzās reklāmās kā seja filmējies,» par saviem mazbērniem priecīga ir ome. Grēta, kad aizejot uz mēģinājumiem, kuros Ernests dejo tautas dejas, skrienot, dejojot un pat trīsot.

«Grētai vārds nav no kinoaktrises Grētas Garbo. Pirms tam gan bija iznākusi liela grāmata par Grētu Garbo, un es Ditiņai to uzdāvināju. Mārtiņš un Dita ļoti ilgi nevarēja vienoties par vārdu. Tie vārdi, kas Ditai patika, Mārtiņam nepatika. Dita gribēja Hertu. Grētu pateica Ernests, un tas patika abiem,» stāsta Marita. Ernestam jau no bērnudārza laikiem ir simpātijas ar interesantiem vārdiem, piemēram, Jasmīna. Visas meitenes ļoti smukas un ļoti īpašiem vārdiem. Kādu brīdi tad Ernests ar kārtējo simpātiju pavada pie vectēva Valda Lūriņa Gulbenes puses Ķiplokos. Tā māja ir lielāka nekā Draudziņi un īpaši domāta kuplam viesu pulkam.

Marita nevar nepastāstīt par savu vadīto bērnu un jauniešu teātra studiju Karlsona bagāža, kurā darbojas trīs grupas - mazie, vidējie un lielie. Ar vidējās grupas jauniešiem pašlaik iestudēta pasaka Ansītis un Grietiņa, bet lielie, kuri ir vecumā no 18 līdz 23 gadiem, strādā pie Anšlava Eglīša darba Bezkaunīgie veči. «Man ir ļoti daudz talantīgu puišu, un tāpēc Anšlavs Eglītis. Bet es arī savā studijā jūtos kā mamma. Maziņie man nepārtraukti rāpjas klēpī, vidējie nāk un pieglaužas, bet lielie ienāk, saspiež un nobučo. Mātes diena man nav tikai ģimenes svētki,» mīļi pasmaida Marita.

«Man liekas, ka vislabākā sajūta ir tad, ja tu kādam esi vajadzīgs, tu esi nepieciešams, īpašs un bez tevis nevar,» ar saviļņojumu sarunu noslēdz Marita Lūriņa-Stelmakere.

Maritas Lūriņas-Stelmakeres pieturpunkti

• Dzimusi 1956. gada 1. janvārī.

• Izglītība: 1977. gads - Liepājas Mākslas vidusskolas aktieru specialitāte (Liepājas teātra aktieru 2. studija), 1974. gads - Liepājas Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskola.

Darba pieredze:

• no 2009. gada Liepājas Bērnu un jaunatnes centra teātra metodiķe,

• no 2003. gada Liepājas aktrišu folkloras apvienības Atštaukas valdes locekle,

• no 1997. līdz 2009. gadam Liepājas Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas vācu teātra režisore,

• no 1982. gada Liepājas Bērnu un jaunatnes centra teātra studijas Karlsona bagāža vadītāja,

• no 1977. gada Liepājas teātra aktrise.

• Periodiski vadīti teātra pulciņi.