Pirms vairāk nekā 20 gadiem rīdzinieki – gleznotājs Jānis Gunārs Kalnmalis un viņa dzīvesbiedre un mūza Biruta – pārcēlās uz dzīvi klusajā, viesmīlīgajā Kurzemes pilsētiņā Aizputē. Jānis saņēma mantojumā krustmātes Annas Ekmanes māju, kuru sieviete viņam novēlēja. Ekmanes kundzei bērnu nebija, bet ar krustdēlu viņai viens dzimšanas dienas datums – 20. jūnijs. Jānis ir radošs un aktīvs mākslinieks – vēl tagad, savos 76 gados, ik dienas stāv pie molberta, un lai arī cik plaša būtu māja, uzgleznotajiem darbiem tur vairs vietas gandrīz nav
Jānis Gunārs Kalnmalis glezno jau no pamatskolas laikiem, no sākumklasēm. Krustmātei Annai bijusi Alfrēda Brēma grāmata ar jaukiem putnu un dzīvnieku attēliem, kurus viņš pārzīmējis. Tā arī sācies! «Es visu mūžu esmu tikai gleznojis un dzēris šņabi! Šņabi es dzēru pirms 40 gadiem, bet, kā ar Birutu iepazinos, tā tie prieki beidzās,» stāstīt sāk Jānis.
Jāizjūt pilsētu smarža
Kalnmaļi, kad bijuši jaunāki, gadus 25, reizi gadā braukuši pa Eiropas pilsētām, kur Jānis smēlies idejas gleznām. Radušies dažādi uzņēmumi un skices. Tagad mākslinieks, izmantojot ārzemēs gūto, savas studijas pārvērš gleznās. «Tie bija manis pašapmaksātie plenēri. Mēs pat negājām uz muzejiem, jo nebija laika. Viss pagāja skiču zīmēšanā un braucienos pa pilsētām - bija jāmeklē naktsmājas, jāiepazīst pilsētas. Nevari uzreiz no mašīnas izlēkt ārā un tad zīmēt un skribelēt. Vairākas dienas bija jāpavada, lai iepazītos ar pilsētu, izjustu tās smaržu,» turpina gleznotājs. Piemēram, abiem Kalnmaļiem īpaši paticis Marokā, kur Jānim trijās nedēļās tapa 32 skices -
vairāk nekā jebkur citur. Radās ļoti bagāts materiāls. Paticis krāsainums šajā vietā, kur pati atmosfēra, šķiet, uzbudina - tirgus Marakešā, karietes, zirgi, kamieļi, zīmētāji, tetovētāji un daudz kas cits. Jānis lēš, ja varētu kādus desmit gadus nomest nost, gribētos tur vēlreiz aizbraukt.
Laika vienmēr bijis par maz. Un nevari jau uz ielas strādāt no rīta līdz vakaram - ne tāda spēka, ne patikšanas, nogurums dara savu. «Tagad man ir studijas, un pēc tām es veidoju gleznas. Es ar gadiem mainu tehnikas, jo ne jau vienmēr ar tādu mazu bildīti var izteikties. To lavandu smaržu tā nejūt,» romantisks kļūst Jānis.
Top varžu kolekcija
Daudz skiču ir no Briseles, jo arī tur ilgs laiks pavadīts. Ir Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas un vēl citu valstu skati. «Norvēģijā mēs dzīvojām uz salas fjordu vidū - autiņu atstājām krastā un ar laivu īrāmies uz salu,» atceras mākslinieks.
Pirmais Eiropas brauciens bijis uz Somiju 1988. gadā. Jānim tad bija pirmais žigulis, un somu draugi parūpējās par visu sadzīvi. Nākamajā gadā aizputniekam Somijā bija personālizstāde, ko organizēja un kārtoja draudzības biedrība PSRS - Somija Latvijā. Tolaik ne latviešu, ne padomju māksla šajā Skandināvijas valstī nebija pazīstama. Jānis bija gandrīz pirmā bezdelīga.
Daudz braukāts arī pa Vāciju. Krietnu laiku Jānis Gunārs Kalnmalis darbojies vienā no Hamburgas mākslas galerijām, pēc tam paralēli - galerijā Lineburgā, taču tā diemžēl bankrotēja. Lineburgā aizputnieks arī daudz gleznojis skaisto, kluso pilsētiņu. Iespējas gleznošanai radīja tieši viņa darbība ārzemēs. Kalnmaļu ģimene iztiek tikai no gleznām un valsts piešķirtām pensijām.
«Man patīk gleznot Eiropas pilsētas, un visvairāk, šķiet, esmu gleznojis Briseli. Dzīvojām 13 kilometrus no Briseles tādā mazā pilsētiņā un katru dienu devāmies uz Briseli,» stāsta J. G. Kalnmalis.
Sākumā ārzemēs dzīvojuši trīs mēnešus, bet vienmēr gadījās pagarināt vīzas uz sešiem mēnešiem. Vācijā bieži blandījušies pa dažādām vietām un netālu no Hamburgas pie latviešiem dzīvojuši. Tur, dārzu ielejās, pamanījuši keramikas vardes, ko varēja arī iegādāties. Bijušas gan ieplēstas, gan nocenotas, un Kalnmaļi nolēmuši nopirkt dažas savam dārzam. Tā 90. gados sākusies aizraušanās ar dekoratīvajām vardēm. Kurš draugs vai paziņa nāk ciemos, nes dāvanā vardes. Biruta lēš, ka kādas 70 būs savākušās no dažādām pasaules valstīm. Visas pat vairs nevarot nosaukt - no Taizemes, Amerikas, Vācijas, Somijas un citurienes.
Priecājas par antikvārām mēbelēm
Jānis Gunārs Kalnmalis atzīst, ka kādreiz neizpratis, kas ir vecums. Domājis, ka īstās mājas viņam ir kustībā. Skolas laikā mīļākie priekšmeti bijuši ģeogrāfija un vēsture, kas kļuvuši par sirdslietu. Arī tagad lasot ģeogrāfijas un vēstures grāmatas. Patīk ceļošana. «Kad mēs braukājām, es domāju, ka nekad to nebeigšu - katru gadu braukšu, kamēr apkritīšu. Bet dzīve ievelk savas korekcijas. Tagad pat uz Rīgu aizbraukt grūti. Piekūstu,» domīgs mākslinieks.
Biruta un Jānis ilgus gadus dzīvojuši Rīgā, astotā stāva dzīvoklī. Gleznotājam tur grūti izvērsties, un galvenais - nebija kur darbus nolikt. Jānis tad strādājis kombinātā Māksla, bet šo uzņēmumu likvidēja. Gleznotāju no darba atbrīvoja vēl agrāk. Līdz ar to zudusi iespēja izmantot kombināta darbnīcas. Māksla toreiz apmaksāja visu - elektrību un apkuri. Tobrīd Jāņa īpašumā jau bija nonākusi krustmātes novēlētā māja Aizputē - tā stāvējusi tukša, jo abi Kalnmaļi turp devušies tikai vasarās. Tā nu braukuši pa vasarām, līdz palikuši mazajā pilsētiņā uz dzīvi. Kad pārvākušies uz šo māju, tur nekā nav bijis. Būve pussagruvusi, bēniņi pilni ar baložiem un dažādiem krāmiem. Viss tapis pilnīgi no jauna. Tagad Jānim ir darbnīca Aizputes mājas bēniņos, bet, tā kā viņš ir ražīgs gleznotājs, nu jau arī palielajā namā neesot vietas, kur darbus nolikt. Jāpiebilst, ka Jānis ar brāli Pēteri pamatskolu beiguši tieši šajā Kurzemes mazpilsētā, dzīvodami pie krustmātes. Mammai tajos gados nebija tādas rocības, un viņai palīdzējusi māsa Aizputē.
«Visur - žurnālos, dzīvē - esmu ievērojis kārtīgas, mūsdienīgas mēbeles, bet mums tādu nav un mēs pat negribam. Es gribu tieši pretējo, jo šeit māja ir veca - to cēla vectēvs un vecāmāte 1924. gadā. Visas mēbeles mums ir vecas un antikvāras. Gadījās, ka Rīgā darbnīcu, kur man bija daudzas antikvāras mēbeles, apzaga, tur nekas nepalika. Bet tagad Aizputes mājā ir krustmātes atstātās mēbeles, Birutas mantotās un Rīgā, antikvariātā pirktās. Māja ir novecojusi līdz ar lietām,» spriež aizputnieks. Kalnmaļi neko speciālu šeit neesot iekārtojuši, viss tā organiski veidojies. «Personīgi man nepatīk jaunas mēbeles, tas ir standarts, un mums nav absolūti nevienas jaunas mēbeles. Šajā mājā arī tādas neiederētos,» spriež Jānis. Visas vecās mēbeles pieskaņojas Kalnmaļu mājas interjeram. Piemēram, Birutas gulta ir no 20. gs. 30. gadiem. «Varbūt kādam te kā liekas par daudz, bet es tik labi jūtos šais mājās, un laba aura mums ir. Labi jūtos, un man ar to pietiek,» pārliecināti saka J. G. Kalnmalis.
Gleznojot ir jādomā
Birutai gaļas griežamais dēlītis ir saglabājies no Jāņa krustmātes laikiem. Vīrs tur zivi uzgleznojis, un tagad dēlītis ir pie sienas. Arī eņģelītis ir šajās mājās - tas ir Birutas sargeņģelis. Viņa ticot sargeņģeļiem. Katram cilvēkam ir savs, un viņš noteikti aizsargājot. Sava sargeņģeļa vārdu gan Biruta neatklāj.
Jānim Gunāram Kalnmalim ir 76 gadi. Jaunekļa gadi - tā smejas pats mākslinieks. Viņš stāsta, ka Aizputi vien visu laiku gleznot nevarot. Kā Rainis teica - ja tu nepārveidosies, tad nepastāvēsi! «Tagad ļoti krasi mainās attieksme pret glezniecību. Būtu jāaug līdzi, bet es negribu mainīt savu reālo stilu. Akadēmijā mācījos reāli gleznot, un man tas arī patīk,» atzīst mākslinieks. «Bet vispār - ja tu kritiski neskatīsies uz saviem darbiem, tad jau tev nekas nesanāks. Katrs jau paliekam ar laiku iedomīgs, un es arī. Jo par tevi vairāk raksta, jo tu iedomīgāks,» jautru smaidu neslēpj gleznotājs.
Kalnmalis neskaita stundas, kuras paiet pie molberta, un gleznošana jau nesastāv tikai no tā. Ir ļoti daudz sagatavošanās darbu. Ir jādomā. Nevar tā pieiet un tikai mālēt. «Es no vairākām studijām motīvu un kompozīciju sagudroju, lai tā izskatītos kā glezna. Lai būtu tas, ko es gribu pateikt ar to motīvu, ar to sižetu. Vairāk jādomā nekā jākrāso. Paglezno vienu dienu un otrā skaties - viss ir garām! Un tā nepārtraukti. Cits motīvs padodas vieglāk, cits grūtāk - katram māksliniekam ir citādāk,» spriež bijušais rīdzinieks. «No otras puses ir tas - kā tevi pieņem sabiedrība vai draugi, kuri tevi popularizē.»
Jānis ļoti nopietni gatavojas izstādēm. Tas prasa milzīgas pūles un arī naudu. «Es nekad nerīkoju izstādi pēc izstādes ar tām pašām gleznām. Es gribu kaut ko jaunu parādīt. Bet man jau tās izstādes ir apnikušas. Piemēram, Rīgas galerijā par divu nedēļu izstādi jāmaksā liela nauda. Kāda tur jēga? Pašam jāved, pašam jāatlasa,» skaidro mākslinieks.
Kalnmaļu māja Aizputē, Brīvības ielā, ir reklamēta arī Liepājas tūrisma bukletā. To braukuši skatīties interesenti no Rīgas un arī ārzemēm. Tagad gan mazāk, bet pirms pāris gadiem daudzi viesojušies. Skatījušies, kā laika ritumā viss notiek dzīvē - cilvēki noveco un mēbeles līdz ar viņiem.
Viena asinsrite sievai un vīram
«Nevaru gleznas pārdot par pašizmaksu, tās maksā daudz dārgāk. Pirmkārt jau, Aizputē neko nevar nopirkt - lai iegādātos krāsas un rāmjus, ir jākursē starp Liepāju un Rīgu. Aizputē ir klusi un mierīgi mums diviem vien, bet esmu galīgi atstumts no saviem draugiem, kursabiedriem, no izstādēm un sabiedrības. Lai aizbrauktu uz izstādi, man 400 kilometri jānobrauc. Liepājā ar muzeju vien esmu saistīts, bet ar pārējiem liepājniekiem ne,» savu sāpi izsaka Jānis Gunārs Kalnmalis.
Mākslinieks stāsta, ka dabas ainavas gleznot vieglāk. Viņam patīkot figurālas kompozīcijas un pilsētu skati. Tomēr jārēķinās arī ar pieprasījumu, jo no tām bildītēm tik dzīvojot. «Gleznoju pilsētas, tad man apnīk. Tad pieķeros dārzam, kādai Aizputes ainavai vai klusajai dabai,» atklāj meistars. Savās Aizputes mājās par mīļāko lietu viņš smejoties nosauc sievu Birutu - vairāk nekā 40 gadi kopā, sieva daudzās gleznās bijusi modele. Nav svarīga tā kūkas ēšana kopā, bet uzticēšanās un saticība. Abiem ir pieredze - abi ir otrie laulībnieki, viena laulība un bērni aiz muguras. «Par mums saka, ka mums ir viena asinsrite. Bet, ja nebūtu mājai otrā stāva, nezinu, kā būtu,» pasmej mākslinieks.
Mājas mainās, tāpat kā uzvalciņi
Bez prāvā dekoratīvo vardīšu pulka Kalnmaļiem ir arī skaistu, antīku kafijas tasīšu krājums. Daudzas nāk no Jāņa vecvecākiem, Birutas mammas. Citas tasītes dāvinātas Vācijā, citas pašu pirktas - tā kolekcija veidojusies. «Es jau, kad redzu mazu, glītu tasīti, nevaru paiet garām. Daudzas no tām iegādātas antikvariātos. Tagad gan vairāk nav vietas, un es esmu pārtraukusi pirkšanu. Ja tikai kaut kas ļoti, ļoti acis neiekrīt, ka nevar paiet garām,» stāsta Biruta.
Jāņa vājība ir mākslas izdevumi. Esot ārzemēs, nav bijis laika pa muzejiem staigāt, un tagad viņš muzejus iepazīst ar grāmatu starpniecību. Kalnmaļa mīļākais gleznotājs ir anglis Viljams Tērners, kurš dzīvojis 18. gadsimtā. Jānim par viņu esot septiņas grāmatas. «Viens no pasaules labākajiem gleznotājiem. Viņš jau arī mainījis savu metodi uz modernāku, nekā bija sākumā. Grāmatas ir dārgas, bet mēs ilgi nodzīvojām Vācijā, un tur milzīgās grāmatnīcās grāmatas nereti noceno un var nopirkt par lētāku naudu,» paskaidro gleznotājs.
Mākslinieks teic, ka mājās nekam neesot pieķēries. Rīgā jau arī bijuši iekārtojušies, bet dzīvesvietu nācās pamest. Jānis domā, ka cilvēks vienmēr ir mobils un mājas lietas nedrīkst tā piesaistīt, it kā tās būtu dzīvē galvenais. Paldies dievam, ka krustmāte atvēlējusi māju Aizputē un ģimenei ir kur apmesties. «Mājas mainās, tāpat kā uzvalciņi un drēbītes. Nestaigāsi jau vienās un tajās pašās drēbēs no dzimšanas,» optimistiski saka Jānis Gunārs Kalnmalis.
Jāņa Gunāra Kalnmaļa pieturzīmes
• Dzimis Rīgā 1939. gada 20. jūnijā
• 1959. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu
• 1967. gadā profesora Eduarda Kalniņa vadībā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, mācījies Figurālās glezniecības nodaļā pie tādiem klasiķiem kā Konrāds Ubāns, Leo Svemps, Indulis Zariņš u.c.
• 25 gadus strādājis kombinātā Māksla par radošo mākslinieku, veidojis Latvijas pilsētām monumentāli dekoratīvos sienu un ārsienu gleznojumus. Strādājis izdevniecībās, zīmējot grāmatām un žurnāliem
• Kopš 1967. gada piedalās izstādēs
• No 1979. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs
• Personālizstādes bijušas daudzās Latvijas pilsētās, kā arī Somijā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā, Zviedrijā, Luksemburgā, Šveicē un Nīderlandē
• Veiksmīga sadarbība vairāku gadu garumā izveidojusies ar Somijas mākslas mecenātu Olavi Koskinenu