Olnīcu vēža paciente: bija šoks, bet darām, ko varam

Sievietei, kura piekrita Mājai pastāstīt par savu ārstēšanās pieredzi, nenosaucot vārdu, patiešām nevar pārmest paviršu attieksmi pret veselību: sportiska, bez kaitīgiem ieradumiem, regulāri apmeklē savu ginekologu, dzīvo veselīgā vidē. Smagā slimība negāja secen, bet viņa ir apņēmības pilna ar to cīnīties.

Bieži vien galvenā pazīme, kam vajadzētu likt iedomāties par olnīcu vēža varbūtību, ir vēdera apkārtmēra palielināšanās. Tieši tas radīja bažas arī šai sievietei. Viņa devās pārbaudīties un nesāka gudrot atrunas, kā to reizēm līdzīgā situācijā dara citas, stāstot sev un apkārtējiem, ka vienkārši uzbarojušās, vēders uzpūties no āboliem vai ar gadiem izmainījusies figūra.

Kā tas sākās

«Problēmu atklāju, kad sāka augt vēders, un es sapratu, ka tas nav normāli, jo esmu sportiskas kondīcijas sieviete. Kad tas sāka traucēt, aizgāju uz ultraskaņas izmeklējumu,» stāsta paciente. «Ārsts tūlīt teica, ka vajadzētu apmeklēt Onkoloģijas centru. Jautāju, vai būs jāgriež, un viņš atbildēja, ka visdrīzāk - jā, būs. Pēc tam es tajā pašā dienā tiku pie ginekologa, kurš arī teica, ka situācija izskatās aizdomīga. Devos arī pie sava ginekologa - vienkārši aizbraucu, un mani pieņēma bez pieraksta, izmeklēja ar ultraskaņu, paņēma analīzēm citoloģisko materiālu un pirmo reizi nozīmēja arī pilnu asinsainu. Manuprāt, katrā šādā vizītē vajadzētu veikt asinsanalīzi ar onkomarķieru noteikšanu. Es eju pie ginekologa divreiz gadā, jo man ir dzemdes problēmas, pirms tam pēdējoreiz biju oktobrī, kad arī veica ultraskaņas izmeklējumu un neko aizdomīgu neatklāja. Asinsanalīzes uzrādīja stipri paaugstinātu onkomarķieru līmeni. Iestājos rindā Onkoloģijas centrā.»

Dzīve apstājās

«Bija jāgaida vēl divas nedēļas, bet olnīcu vēzis auga ātri, un vēders pletās. Man ir 56 gadi, bet jutos kā grūtniece pēdējā stadijā, bija grūti kustēties, tāds šķidrums nospiež visus iekšējos orgānus, ne tur var vairs normāli ēst, ne veikt kaut kādas aktivitātes - dzīve apstājas,» situāciju atklāti raksturo sieviete. «Mani uzreiz neuzņēma slimnīcā, jo nebija vietas, bet, kad es vairs tiešām nespēju izturēt, sūtīju dakterei īsziņu un tiku uzņemta nedēļu agrāk, bet tā bija piektdiena un ārste vēl neatnāca pie manis; faktiski kopumā pagāja trīs nedēļas, kamēr nokļuvu pie speciālista. Bija jau trešdiena, kad man nopunktēja vēdera dobumā sakrājušos šķidrumu - piecus litrus. Tad sekoja datortomogrāfija, kur secināja, ka audzējs ir diezgan plaši izpleties. Man veica laparoskopisku operāciju un arī 7 cm garu griezienu no nabas uz leju, lai paņemtu audzēja paraugus, pēc kuriem zināt, kādu izvēlēties ķīmijterapiju. Operācijas laikā tika izvadīti vēl divi litri šķidruma, tātad esmu staigājusi ar septiņiem liekā šķidruma litriem vēderā, kas ir diezgan liels daudzums maniem 50 kilogramiem. Kad brūces bija biju daudzmaz veiksmīgi apdzijušas, sekoja ķīmijterapija.»

Vēzis nav iesnas

«Pirmajā ķīmijterapijas seansā pie Dr. Signes Plātes man pastāstīja, ka būs nepieciešamas sešas «ķīmijas», jo audzēju vajag samazināt, lai varētu operēt,» atceras paciente. «Tagad jau bijuši četri seansi, un es gatavojos piektajam. Pirmās trīs procedūras bija ļoti veiksmīgas. Mani jau pašā sākumā informēja arī par papildu zāļu lietderību, kas nav iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā. Kad pēc trešās ķīmijterapijas onkomarķieru līmenis nokritās gandrīz līdz normai, teicu - varbūt pietiek ar trim «ķīmijām», bet daktere atbildēja: «Vēzis nav iesnas, atmetiet to domu!» Olnīcu vēzis ir pietiekami agresīvs un var atjaunoties tikpat ātri kā sarucis pēc ķīmijterapijas. Ārstu konsilijs lēma, ka man patiešām būtu vajadzīgs mērķterapijas medikaments - angioģenēzes inhibitors. Aiznesu individuālās kompensācijas pieprasījumu uz Nacionālo veselības dienestu un saņēmu atteikumu. Tad pirmo un otro zāļu porciju iegādājāmies paši, palīdzēja draudzene, trešā porcija būs par brīvu. Redzēs, kā tālāk. Viena deva šo zāļu maksā gandrīz divus tūkstošus eiro. Kad es iešu uz kārtējo ķīmijterapijas seansu, man veiks arī datortomogrāfiju. Redzēs, ko tad dators uzrādīs - varbūt varēsim tikt līdz operācijai un izgriezt to vainas avotu.»

Rūpes par pašsajūtu

Dzirdēti bēdīgi stāsti par to, cik slikti cilvēki jutušies pēc smagās vēža ārstēšanas. Šī paciente savu pašsajūtu raksturo kā pieņemamu: «Pirmās dienas pēc «ķīmijām» tādas grūtākas - te neiziet vēders, te kaut kāds sausums, tomēr nejutos ļoti slikti. Diezgan daudz ar sevi esmu strādājusi, lietoju speciālu augu tēju, mārdadžu eļļu, tāpat pienenes un visādus zaļumus - ko arī visu mūžu esmu darījusi. Es lasu par to, kas man būtu vajadzīgs, lai nesaslimst nieres un aknas. Pēc pirmajiem ārstēšanas kursiem vispār nelikās, ka esmu slima. Pēc mērķterapijas medikamenta pievienošanas radās blakusparādības: piepampa smaganas, zobi sāka kustēties, asiņoja deguns, asinis bija arī siekalās, bija krampji, jutīgi pirkstu gali, uzmetās zilumi, kļuva smagas kājas. Neteiksim, ka man ir ļoti slikti, bet visu laiku kaut kādas blaknes, visu laiku sevi jāvēro, jāmēģina iziet no tās situācijas un kaut ko kompensēt. Divās «ķīmijas» dienās daktere man izstāsta visu, ko jautāju - kādi produkti vairāk jālieto, ka nav jāpērk dārgie uztura bagātinātāji, bet ieteicami ir pētersīļi, var savārīt pieneņu tēju, savākt un sažāvēt pieneņu saknes. Visu laiku jādomā, kā kompensēt C vitamīna zudumu, tur vienkārši ar smiltsērkšķiem nebūs līdzēts. Droši vien man būs vajadzīga konsultācija pie imunologa. Rados pa tēva līniju ir bijuši vēža gadījumi - tēva māsai, tēva brālim, vecmammai. Tēvam bija kuņģa vēzis, viņam ir 86 gadi, puse kuņģa izņemta, bet tas netraucē dzīvot. Varbūt savā slimībā varu vainot ģenētiku, varbūt arī savu domāšanu, bet vispār tas ir grūti izskaidrojams likteņa pavērsiens, jo dzīvoju veselīgi un aktīvi, nodarbojos ar orientēšanos, spēlēju badmintonu, dziedu korī.»

Turpina strādāt

Uz jautājumu par darba spējām enerģiskā kundze atbild: «Smadzeņu darbībai ārstēšanās netraucē, un, tā kā man visu laiku bija pietiekami labi, turpinu strādāt. Kad ir blaknes, es tās novēršu divu dienu laikā, un man nav pat «zilās lapas». Profesija saistīta ar projektiem, bet arī fizisku darbu esmu visu laiku darījusi. Patiesībā esmu darbaholiķe, un, paskatoties uz sevi no malas, šķiet, ka varbūt ir jāapstājas. Biju aizgājusi arī pie vienas dziednieces, un viņa teica - jūs jau esat izknābājusi sevi sausu. Bet ja man pietiek enerģijas, pietiek spēka, es varu to darīt un man tas patīk - kāpēc tad nedarīt? Es pēc dabas esmu optimiste un nepieļauju pat domu, ka var kaut kas neizdoties. Būs labi. Arī tuvinieki ir ļoti atbalstoši. Sākumā bija šoks, bet tagad, kad ir aprasts, darām, ko varam.»

***

Kas jauns olnīcu vēža ārstēšanā

Pirms gada publicējām sarunu par šiem jautājumiem ar RAKUS stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs onkoloģi ķīmijterapeiti Žaneti Zvirbuli. Raksturojot pašreizējo situāciju, ārste teic, ka saslimstība ar olnīcu vēzi saglabājusies aptuveni pērnā gada līmenī. Jaunums ir tas, ka savas pozīcijas nostiprinājis preparāts, kura ķīmiskais nosaukums ir Olaparib, kas ir efektīvs šauram pacienšu lokam - tikai tām, kurām ir konstatēta BRCA gēnu mutācija un kurām turklāt ir efektīva platīna preparātus saturošā ķīmijterapija. Tas ir pirmais preparāts tablešu formā, ko pacientes var lietot mājās, neuzturoties stacionārā. Piecas pacientes šo medikamentu saņem pēc individuālā kompensācijas pieprasījuma - zināmu summu dod valsts, bet pārējo piešķir ražotājs. Kompensējamo zāļu sarakstā tas pagaidām nav iekļauts.

Pērn intervijā bija runa arī par to, ka olnīcu vēža ārstēšanai ir mērķtiecīgi tradicionālajiem ķīmijterapijas preparātiem pievienot arī medikamentu, kura starptautiskais nosaukums ir Bevacizumab. Tā lietošanai ir daudzsološi rezultāti, kas ļauj palielināt dzīvildzi. Olnīcu vēža gadījumā tas ir īpaši aktuāli, jo parasti objektīvi nav iespējams slimību atklāt agrīnā stadijā.

Gan Lietuvā, gan Igaunijā tas tiek pievienots standarta ķīmijterapijai. Saskaņā ar vadlīnijām preparātu saņem pacientes, kurām šis audzējs ir 3.-4. stadijā ar augstu risku, ko nosaka dažādi nelabvēlīgi faktori histoloģijas materiālā un audzēja izplatībā. Vadlīnijās ieteikts to lietot jau tad, kad paciente ir izoperēta un tiek uzsākta ķīmijterapija. Ja paciente nav saņēmusi šīs zāles pirmajā līnijā, kā tas pie mums ir vairumā gadījumu, tad tās iesaka pievienot arī otrajā vai trešajā, jo zināma efektivitāte ir jebkurā gadījumā.

Ārsti pacientes informē, ka šāds medikaments ir, bet valsts to nekompensē, un nepieciešami vismaz seši Bevacizumab kursi. Medikaments ir dārgs, bet daļa pacientu tomēr atrod līdzekļus un to iegādājas. Uzrakstīts daudz individuālās kompensācijas pieprasījumu, balstoties uz ārstu konsiliju slēdzieniem, bet vienmēr tiek saņemti atteikumi.

***

Nacionālais veselības dienests: finansējuma joprojām nav

Pirms gada Māja vērsās arī Nacionālajā veselības dienestā (NVD) ar jautājumu par to, vai olnīcu vēža pacientēm tiek plānots kā valsts kompensējamo medikamentu piešķirt preparātu Bevacizumab un, ja tiek - kad tas varētu notikt. No dienesta Sabiedrisko attiecību nodaļas tolaik pienāca atbilde, ka saņemts iesniegums par šā medikamenta iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā olnīcu vēža un zarnu vēža pacientu ārstēšanai un iesniegums tiek vērtēts. Šo pašu jautājumu uzdevām arī šogad un saņēmām NVD Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas Evijas Štālbergas skaidrojumu:

«Nacionālais veselības dienests ir veicis minētā medikamenta klīnisko un izmaksu efektivitātes novērtēšanu. Lai uzsāktu šo zāļu kompensāciju pacientēm ar olnīcu vēzi, būtu nepieciešami papildu finansiālie līdzekļi, kas zāļu iegādes kompensācijas sistēmas budžetā šobrīd nav pieejami.».