Andra Bērziņa. Aizrauj citus ar savām idejām

Andras Bērziņas darbdiena aizrit Rīgā, kur viņa strādā apdrošināšanas jomā, bet vakarā atgriežas savās mājās Egļupē, kas atrodas netālu no Inčukalna. «Kad pēc ikdienas gaitām nogurusi atbraucu, izkāpju no vilciena un eju gar mežu uz mājām, atkal jūtu enerģiju kaut ko darīt,» stāsta Andra.

Uz Egļupi jaunas mājvietas meklējumi Andru un viņas ģimeni aizveda 2006. gadā, kad tur tika iegādāta personiskā māja. To viņa nejauši ieraudzīja internetā, nofotografētu ziemā, un uzreiz saprata - tā ir mana māja. «Katrs desmitais latvietis vēlas dzīvot pie zemes, un es esmu viena no tiem. Būdama praktiķe, ļoti vēlējos māju. Īrējot Rīgā dzīvokļus, vienmēr pie mājas atradu kaut nelielu vietu, kur zemē kaut ko ierušināt, lai aug. Dzīvojot Rīgā, Ezermalas ielā, iestādīju pie mājas ceriņus un aizbraucu apskatīties, kādi tie izauguši. Egļupi es zināju tikai tik daudz, ka, braucot no Siguldas uz Rīgu, pa vilciena logu var redzēt šo ciematu,» stāsta tagadējā tā iedzīvotāja.

Enerģiska visās jomās

Egļupē Andra ir iedzīvojusies uz palikšanu. Viņa jūsmo par daudzajām ceriņu šķirnēm, kas tur pavasarī uzzied, mērojot ceļu uz staciju, kā gaisā virmo priežu smarža un par turienes ar entuziasmu apveltītajiem cilvēkiem, kāda ir arī viņa pati. Andra veic vērienīgu darbu, lai Egļupē tiktu sakārtotas daudzas lietas un tās iedzīvotājiem dzīve kļūtu vieglāka. Enerģiskā sieviete stāsta par savu mīlestību pret dārzu, ko iekopusi, jau apmēram desmit gadu dzīvojot šajā Latvijas pusē, par vecajām ābelēm, kuras tajā saglabājusi no iepriekšējiem saimniekiem tāpat kā peoniju, hortenziju, kadiķi un vecos ogu krūmus, kurus uzskata par dārza dvēseli. Un arī par jauninājumiem, ko ik pa laikam cenšas ieviest tajā. «Meitas krusttēvs ar raundapu gāja pa priekšu un migloja dārzu kā spoku mednieks, bet abi ar tēti Andri rāpus centimetru pa centimetram tīrījām lielās nezāles laukā,» pirmsākumu ar smaidu atceras Andra.

Pēc savām izjūtām

Sākotnēji domājusi, ka viņai būs skaists ziedu dārzs, kuru cenšas veidot pēc savām izjūtām. Mācās no pieredzes un arī no savām kļūdām, ik pa laikam dārzā kaut ko maina un uzlabo. «Man bija iespēja paviesoties pie Latvijas īpašajiem cilvēkiem - profesora Riharda Kondratoviča un puķuzirņu mīļotāja Mārtiņa Maltenieka. Domāju, ka nekad nespēšu sadraudzēties ar rododendriem. Šķita: ja dārzā aug rododendrs, tad tam jābūt mūžzaļajam, bet, kad ieraudzīju, cik skaists ir vasarzaļais rododendrs - smaržīgs, ar pasakainu ziedu kupenu -, sapratu, ka jāstāda šādi rododendri, kas ir viegli kopjami.» Vienu no tiem nosaukusi savas omes vārdā - Mildiņa.

Reizi gadā Andra dodas uz Stādu parādi, līdzi ņemot iepriekš sastādītu sarakstu un karti, lai vieglāk orientēties. Kad sākusi dārzu iekārtot, atbraukusi draudzene un parādījusi, kā jāstāda flokši, kuri aug pa perimetru dažādās krāsās - rozā, sarkani, balti, violeti. Un arī tie ziedēšanas laikā piešķir dārzam savu pievienoto vērtību. Izmēģinājusi dārzā audzēt lielogu dzērvenes, jo kā tad bez tām - vajadzīgs arī šāds izaicinājums. «Draudzene pamācījusi izgriezt riepā caurumu, izrakt dobē bedri, ieklāt tajā plēvi, ielikt riepu, sajaukt zemi un iestādīt trīs stādus. Pirmo ogu nebija daudz, bet šogad no nelielās dobes būs astoņi litri ogu,» spriež Andra, kura gan dzērvenes, gan citus augus mēdz dāvināt citiem. Egļupe atrodas purvainā vietā, tāpēc tajā ir jāaudzē tas, kas aug, nevis jāmokās ar kaut ko citu. Tālāk sekojusi melleņu stādīšana un audzēšana, kuras aizstājot upenes, kuras šajā pusē slikti augot un no kurām dārzā atstāšot tikai divus krūmus. Būdama liela dārza entuziaste, izaudzējusi štamba kociņu no upenēm. Ogu kolekciju papildina arī brūklenes - šogad saražojušas pirmās ogas.

Pirmā iepazīšanās un cīņa

Līdzīgi kā Andra darbojas savā dārzā, viņa iesaistās Egļupes attīstības un labiekārtošanas darbos un ar lepnumu stāsta par paveikto savā ciematā. Andra trīs gadus ir dārzkopības kooperatīvās sabiedrības Draudzība Inčukalnā valdes priekšsēdētāja un veic arī Inčukalna pagasta iedzīvotāju padomes priekšsēdētājas pienākumus. «Kad pārcēlos dzīvot uz Egļupi, iepatikās šī īpašā vieta, kas atrodas meža ielokā, kur bija iekārtoti kādreizējās Rīgas vagonu rūpnīcas dārziņi.» Ciematā reģistrēti apmēram 200 iedzīvotāju, bet dzīvojot uz pusi vairāk, tajā skaitā arī daudzas jaunas ģimenes.

Andra zina stāstīt, ka labajos laikos daudzi izlēmuši pārcelties dzīvot uz Egļupi un krīzes laikā katrā ciemata ielā dzīvoja viens pastāvīgais iedzīvotājs. Pārceļoties uz jauno dzīvesvietu, acīs viņai «iekritis» arī kāds nesmukums ciemata teritorijā - 200 metru gara un vairāk nekā trīs metru augsta atkritumu kaudze, kas atradās netālu no avota. «Tā sākās mana pirmā iepazīšanās un cīņa par to, ka šajā ciematā var dzīvot. Kopā ar pastāvīgajiem vietējiem iedzīvotājiem panācām, ka nedēļas laikā atkritumi tika izvesti.» Nākamais mēģinājums - lai ciemata ielas regulāri būtu apgaismotas, un arī tas izdevies, tāpat kā nesen izpildīta iedzīvotāju prasība, lai pašvaldība ciematā uzstāda zīmes ar ielu nosaukumiem.

Labas komandas darbs

Andra uzskata, ka viens cilvēks nekad nav darītājs, vajadzīgs labas komandas darbs.

Un viņai tāda ir. «Ja blakus nebūtu tik unikālu cilvēku, tad manam darbam un idejām nebūtu tik lielas atdeves, kāda tā ir tagad. Ja ir skaistas idejas, tad, lai tās īstenotu, vajadzīgs arī finansiāls pamats,» pārliecinājusies ir aktīviste. Viņa panākusi arī to, ka cauri ciematam kursē autobuss, kas skolēnus ved uz skolu un no tās, ka Egļupē ir atvērta zupas virtuve un bērniem tiktu ierīkots rotaļlaukums. «Zupas virtuvi vajadzēja ne tikai tāpēc, lai cilvēki nāktu paēst zupu, bet lai vientuļie iedzīvotāji izietu sabiedrībā. Zinaīda Kļaviņa katru trešdienu kopš 2012. gada, nesaņemot atlīdzību, nes zupu cilvēkiem uz mājām, kuri pēc tās nevar atnākt.» Ziemassvētkos Andra kopā ar aktīvisti Ligitu Šteinu dodas ciemos pie vientuļajiem pensionāriem, lai uzdāvinātu viņiem eglīti un dāvanu. Katru gadu Egļupē pavasarī notiek lielā talka, kurā allaž tiek sakopta kāda vieta. Vienā no tām tika labiekārtota vieta topošajam bērnu laukumam. Tagad esot iekārtots arī otrs laukums, kurā vasarā darbojas daudz bērnu.

Vienmēr atrod risinājumu

2014. gadā, kad Latviju piemeklēja lieli plūdi, arī mazā Egļupe bija applūdusi. «Cilvēki man zvanīja un prasīja - ko darīt, mēs slīkstam. Sapratu, ka vismaz vecie ļaudis jānodrošina ar dzeramo ūdeni, taču neviens īsti neprata pateikt, kur to lai ņem.

Abi ar vīru Vitāliju braucām uz veikalu pirkt ūdeni. Mazajai meitiņai Katrīnei Keitai bija seši gadi, un kopīgi stiepām pieclitru pudeles pa ūdeni,» atceras viņa, pierādot, ka vienmēr spēj atrast problēmas risinājumu. Andra teic, ka, darbojoties padomē, domājot par palīdzību ikvienam Inčukalna iedzīvotājam, ja tā ir nepieciešama. Andra slavē domubiedrus, kas palīdz un iesaistās šīs padomes darbā, un atklāj - neviens viņai neliek darīt to, ko dara un uzņemas uz saviem pleciem. «Sestdienas es veltu visām šīm aktivitātēm, reizēm arī darbdienu vakarus, bet svētdienas - mājai un ģimenei.» Andra uzskata, ka arī bez ģimenes - vīra Vitālija, meitas Kristiānas, kura patlaban dzīvo ārzemēs, dēla Edgara - un pārējo tuvinieku atbalsta viņa nespētu paveikt plānoto. Viņas tuvie cilvēki piedalījās arī Egļupes 40 gadu jubilejas svinību organizēšanā, kas notika šovasar, augustā, un ir Andras pusgadu ilgās plānošanas darba rezultāts. «Tas ir visas manas ģimenes pasākums, jo katrs darīja savu darbu. Svētki bija skaisti. Katrs bērns, kas dzimis Egļupē, šajā pasākumā iestādīja savu atmiņu koku.»

Par dzīvi 40 gados

Svētku pasākumā notika arī grāmatas Egļupei - 40, kurā apkopota ciemata vēsture, prezentācija. «Vecie ļaudis pirms kāda laika stāstīja, kā Egļupe kādreiz izveidojās. Tagad šie cilvēki jau aizgājuši aizsaulē. Vienā no kopsapulcēm ierosināju, kā jāapkopo nostāsti, fotogrāfijas, lai vēsturi saglabātu, lai nākamajām paaudzēm būtu ko stāstīt, lai mani bērni zinātu, kā te bija agrāk, pirms izveidojās ciemats.» Andra bijusi priecīga, kad viņas ideju atbalstīja žurnālists Mārtiņš Pagodkins, kurš apkopoja informāciju grāmatai, kas stāsta par dzīvi Egļupē 40 gadu garumā. «Ingrīda Supe, kura tolaik strādāja Latvijas valsts bibliotēkā, arhīvā atrada materiālus, kas Egļupē bijis pirms tās izveidošanās. Grāmata ir dārga ne tikai man, tiem cilvēkiem, kuri Egļupē dzīvo kopš pirmās dienas, un arī gados jauniem cilvēkiem. To es sapratu, kad svētku dienā pie manis pienāca Brūniņa kungs, kuram ir apmēram 90 gadu, un jautāja: «Vai es atceros, ka pie stacijas tika stādīta aleja ar eglītēm, kas tagad izaugušas lielas un skaistas?»»

Vienmēr labs piemērs

Svētdienās ziemā Andra kopīgi ar Baibu Zelču raksta projektus, viens no tiem - pavasarī Egļupē jāpabeidz labiekārtot sporta laukumu, jāiekārto sociālā vieta. Un šīs nav vienīgās idejas, ko Andra plāno īstenot nākotnē. «Man tas dod lielu gandarījumu un pozitīvas emocijas. Pašai ir paveicies, jo ikdienā strādāju darbu, kas patīk un interesē, lai gan tas nav no vieglajiem. Protams, varētu nedarīt pārējos sabiedriskos darbus savā ciematā. Ja man nebūtu tik saprotošs, pacietīgs vīrs un bērni, tad diez vai...» prāto Andra un turpina. «Zinu, ka arī mani bērni un mazbērni nepiemēslos apkārtni, jo viņiem mācu, ko nevajag darīt. Sākumā uzmetu lūpu, ka neviens nepateica «paldies» par izdarīto, taču, gadiem ejot, saprotu, ka tas pirmām kārtām ir nepieciešams man. Ja man traucē nesakopta apkārtne, ko piemēslojuši citi, tad tā ir jāsakopj.» Andra uzskata, ka ar savu piemēru jārāda un jāmudina citi labiem darbiem. «Ideju var būt daudz, taču, ja pati neiešu un nedarīšu, tad arī citi nedarīs. Man ir paveicies ar cilvēkiem, kuri ir blakus, tāpēc kopīgi spējam daudz paveikt,» uzskata Andra Bērziņa.