VIRTUVĒ: Dārza ražas "otrais ešelons"
Divējāda ir attieksme pret to, kas izaudzis dārziņā. Pirmais variants: visa ir tik daudz, ka nav, kur likt, un tas nekas, ka daļa nonāks kompostā. Otrais: visam, kas pašu rokām audzēts, ir īpaša vērtība, tāpēc neko nedrīkst laist zudumā. Jātiek galā gan ar pārprodukciju, gan ar jaunievedumiem, kas sēti un stādīti mirkļa iespaidā, nemaz nezinot, kā tos izmanto.
Aktuāls šobrīd ir arī jautājums par to, ko iesākt ar visu līdz galam neizaugušo, pāraugušo vai nestandartīgi ķeburaino.
Brīži, kad īsti vairs nevar saprast, kur efekti, kur - defekti, paver plašas improvizācijas iespējas, rosina izmēģināt un pašiem izgudrot jaunas receptes, jo ir sajūta, ka ar «otrā ešelona» ražu var atļauties riskantākus, aizrautīgākus un mazliet bezatbildīgākus eksperimentus nekā ar tām izejvielām, kas atbilst labākajiem standartiem. Ja nevienam negaršos - kas par to, bet ja nu iznāks kaut kas patiesi lielisks? Ko uzskatīt par drosmīgu eksperimentu, spriediet paši. Kamēr vienam lielu uzdrīkstēšanos prasa pāris komponentu nomaiņa ierastajā receptē, tikmēr cits gatavs jaukt kopā visneiedomājamākās sastāvdaļas un apstrādāt tās ar nebijušām metodēm. Lai notiek, kamēr vien nav pārkāpti pārtikas sagatavošanas drošības noteikumi un higiēnas prasības, kuras jāievēro ikvienam.
Un nu - par lietām, kas šobrīd prasās no dārza uz virtuvi tūlītējam patēriņam vai ziemas krājumu papildināšanai.
Rāceņi. Pēc lietainās vasaras rāceņi padevušies maigi un sulīgi - perfekts graužamais. Rīvētus vai sagrieztus salmiņos, tos var pievienot svaigu dārzeņu salātiem ar eļļu vai medus mērci. Rāceņi papildinās praktiski jebkuru sautējumu un biezzupu, samazinot ēdiena kopējo kaloriju slodzi - 100 gramos rāceņu nav vairāk par 30 kcal. Savulaik eiropiešiem rāceņi bija pamatēdiens, bet 18. gadsimtā tos izkonkurēja no Jaunās pasaules atceļojušie kartupeļi. Rāceņus var cept cepeškrāsnī vai ugunskurā, kā arī novārīt, izdobt, piepildīt ar dārzeņu, sēņu, rīsu vai maltās gaļas pildījumu un izcept cepeškrāsnī.
Rutki. Sīvumu un specifisko aromātu atsver rutku vērtīgās īpašības: tie veicina apēstās pārtikas labāku sagremošanu, jo rutku ēteriskā eļļa kairina kuņģi un liek izdalīties kuņģa sulai, aktivizē mikrocirkulāciju kuņģa un zarnu sieniņās un uzlabo audu barošanos, turklāt 100 gramos rutku ir tikai aptuveni 35 kcal. Rutkus sarīvē ar sakņu rīvi, pievieno aptuveni tikpat daudz rīvētu burkānu, sāli, kapātas dilles un mazliet krējuma. Šādi salāti labi garšo kopā ar vārītiem kartupeļiem. Līdz pasniegšanai jātur slēgtā traukā, lai savdabīgais aromāts pārāk neizplatītos. Ja rutki padevušies ļoti sīvi, tos pēc sarīvēšanas uz piecām minūtēm var apliet ar vārošu ūdeni, pēc tam lieko šķidrumu notecina un nospiež. Rutku salātus var sagatavot arī ziemai: rīvētiem rutkiem pievieno rīvētus burkānus, sīpolus un kapātus zaļumus, arī kādu ķiploka daiviņu. Uz vienu kilogramu sagatavotās masas pieliek ēdamkaroti sāls, ēdamkaroti cukura, ēdamkaroti 9% etiķa, samaisa, pilda burkās un pasterizē 90 grādu temperatūrā (litra burku - 15 minūšu, puslitra burku - 10 minūšu). Pirms lietošanas notecina lieko šķidrumu un pievieno krējumu vai augu eļļu.
Zaļie tomāti. Daļa tomātu nav paspējuši nogatavoties, un ir skaidrs, ka nepaspēs. Šie tomātiņi ir mazi, stingri un kā radīti konservēšanai. Daži tos marinē līdzīgi kā gurķus, citi gatavo salātus ziemai. Piemēram, uz kilogramu tomātu ņem 700 g rīvētu burkānu, 300 g sagrieztu sīpolu, 350 ml eļļas, vienu strēmelītēs sagrieztu sarkano papriku, 100 ml tomātu mērces, divas ēdamkarotes galda mārrutku, vienu ēdamkaroti sāls, vienu ēdamkaroti cukura. Visu liek katlā, samaisa un vāra divas stundas, tūlīt pilda izkarsētās burkās, aizvāko.
Topinambūri. Arī topinambūrus savulaik no aprites izspieda kartupeļi. Kraukšķīgie, sulīgie, ar maigu garšu apveltītie un nedaudz ķeburainie bumbuļi ir labs dzelzs, kālija, kalcija, silīcija, magnija, mangāna, fosfora un cinka avots, satur B grupas vitamīnus, karotinoīdus, arī C vitamīnu, pektīnvielas un citas labas lietas. Īpaši jārunā par bioloģiski aktīvu vielu - inulīnu, kas ļoti labvēlīgi ietekmē vielmaiņu. Topinambūrus dārzā var izrakt pēc vajadzības, arī ziemā. Maksimālam saldumam tos pēc norakšanas atstāj ledusskapī uz vienu diennakti. Vislielākā vērtīgo vielu koncentrācija ir tieši zem topinambūru miziņas, tāpēc ieteicams ēst svaigus nemizotus topinambūrus, kas rūpīgi nomazgāti, izmantojot suku. Tos var arī cept uz pannas eļļā līdzīgi kā kartupeļus, ik pa laikam apmaisot; gatavi 4-6 minūtēs. Topinambūru biezeni gatavo līdzīgi kā kartupeļu biezeni.
«Cūku» kartupelīši. Laika gaitā skatījums uz kartupeļu izmēriem ir mainījies, un daudzi ēdāji visaugstāk vērtē tieši mazos, citkārt sauktus par cūku kartupeļiem. Lai pietiek pacietības atlasīt vienādus, gludus, ar nebojātu miziņu. Tos kārtīgi nomazgā, ierīvē ar sāli un liek cepties iesildītā cepeškrāsnī. Ar dakšiņu vai iesmiņu pārbauda gatavību, bet īsi pirms cepšanas beigām viegli pārziež ar sviestu. Tas ir visvienkāršākais veids, bet var arī radīt izsmalcinātu garšu, liekot lietā medu, rozmarīnu vai dažādas mērces. Var izmantot receptes, kas domātas jauno kartupeļu pagatavošanai, vienkārši jāņem vērā, ka «cūku» kartupeļiem miziņa būs biezāka. Var arī izvārīt šos kartupelīšus ar visu mizu un pēc tam, ja ir vēlēšanās, nolobīt. Garšīgi arī sagriezti pusītēs vai četrās daļās un cepti ar visu mizu pannā.
Burkāni. Ne visi burkāni izaug skaisti un gludi. Taču arī nepareizas formas, pārsprāguši, savijušies un sazaroti burkāni ir izmantojami, piemēram, sulas spiešanai vai burkānu, citronu un cidoniju ievārījumam. Burkāns allaž uzskatīts par vienu no veselīga uztura stūrakmeņiem, pateicoties savam augstajam karotīna saturam; tas dod organismam arī B grupas un C vitamīnus, kalciju, kāliju, folskābi un citas labas lietas. Dārzos atrodami arī burkāni violetā vai citā neparastākā krāsā, līdztekus klasiskas formas burkāniem aug arī apaļie, kas izskatās drīzāk kā nelieli rāceņi vai kāļi, tikai oranži. Interesantā krāsa un forma noder, piemēram, lai ieinteresētu par burkāniem mazos ēdājus. Ja ir piemēroti apstākļi burkānu uzglabāšanai, tie stāvēs līdz pavasarim, ja nav - var burkānus notīrīt, sagriezt gabaliņos vai ripiņās, nedaudz apvārīt, nosusināt un sasaldēt - būs pusfabrikāts zupām un sautējumiem.
Nenobrieduši sīki gurķīši. Ja redzams, ka gurķi lielāki vairs neaug, salna nāk virsū un arī lauciņu gribas nokopt, jāgatavo pipargurķīši - tos marinē tāpat kā parasti, tikai pievieno pavairāk melno piparu, smaržīgo piparu un kādu čili pāksts gabaliņu. Var arī mazsālīt vai iekļaut jauktos dārzeņu konservos. Derēs 1-5 cm gari gurķīši, tikai rūpīgi jāpārbauda to kvalitāte.
Zaļumi. Rudenī pētersīļi, selerijas, raudenes, vēlīni sētās dilles un citi zaļumi ir lekni un smaržīgi, bet tad kādu nakti temperatūra nokrītas zem nulles un viss pagalam. Lai tā nenotiktu, zaļumus saplūc vēl pirms salnām, sagriež un blanšē nelielā ūdens daudzumā. Atdzesē, liek ledus kubiņiem paredzētajās veidnītēs un sasaldē, pēc tam zaļumu kubiņus pārliek traukos vai maisiņos, kas domāti produktu glabāšanai saldētavā; izmanto zupām un citiem ēdieniem. Tos neatlaidina, bet pievieno katla vai pannas saturam, kad tas ir vārošs.
Irbenes. Koši sarkanās irbeņu ogas der ne tikai acu priecēšanai un putniem. Pēc salnām tās var ievākt ievārījumam un želejai, kā arī vitamīnu tējām. Ļoti bagātas ar C vitamīnu, tautas medicīnā tiek lietotas pret saaukstēšanos un sirds stiprināšanai - ja ieskatās, arī irbenes sēkliņa atgādina mazu sirsniņu. Ievārījumā sēkliņas gan var traucēt, jo ir palielas. Lai izmēģinātu jauno garšu, vispirms der izvārīt pavisam mazu ievārījuma porciju.