Nav jā­gai­da Va­len­tīn­die­na, lai ie­prie­ci­nā­tu mī­ļo­to

Tu­vo­jas 14. feb­ru­ā­ris. Vai tā ir vi­su mī­lē­tā­ju die­na vai ne­jē­dzī­gu ba­nā­lu iz­da­rī­bu čem­pi­o­nāts? Uz­ska­tiet, kā gri­bat.

«Manuprāt, nav jā­gai­da kā­da no­teik­ta die­na, lai sa­vu mī­ļo­to cil­vē­ku ie­prie­ci­nā­tu ar pu­ķēm vai dā­va­nu un vien­kār­ši pa­teik­tu: es te­vi mī­lu,» teic psi­ho­logs, hip­no­psi­ho­te­ra­peits Ed­gars Skro­de­lis. «Tad prieks un pār­stei­gums var­būt pat būs lie­lāks ne­kā da­tu­mā, kad lie­li un ma­zi skrai­da ap­kārt, dā­vi­not cits ci­tam sir­sni­ņas. Es sa­pro­tu, ka ro­man­tis­kās īs­zi­ņas, vēs­tu­lī­tes un sa­tik­ša­nās va­rē­tu būt ak­tu­ā­las cil­vē­kiem ve­cu­mā, kad vi­ņi mek­lē sev ot­ru pu­sī­ti, nav sva­rī­gi - 16 vai 60 ga­dos, bet, kad re­dzu, ka ma­za mei­te­ne dā­vi­na sir­sni­ņas sa­vam tē­tim vai sko­lā no­tiek Va­len­tīn­die­nas pa­sā­ku­mi pirm­klas­nie­kiem, tas man lie­kas dī­vai­ni. Lo­ģis­ki sprie­žot, Va­len­tī­na die­nai bū­tu mūs jā­sa­tu­vi­na, bet vi­sas šīs te­le­ko­mu­ni­kā­ci­jas un mār­ke­tin­ga ak­ti­vi­tā­tes ra­da psei­do­vēr­tī­bas: kaut kur ir jā­iet, kaut kas ir jā­pērk, tā vie­tā, lai vien­kār­ši mī­lē­tu viens ot­ru.»

Bet ko īs­ti no­zī­mē - mī­les­tī­ba? Lūk, at­zi­ņas, ko da­žā­dos lai­kos pau­du­ši do­mā­tā­ji.

Īs­ta mī­les­tī­ba lī­dzi­nās spo­kam: vi­si par to ru­nā, bet re­ti kāds ir re­dzē­jis.

(Fran­suā de La­roš­fu­ko (1613-1680), fran­ču do­mā­tājs)

Tas man uz­reiz at­sauc prā­tā stās­tu par trim ak­la­jiem, ku­ri ap­taus­ta zi­lo­ni. Viens sa­ka: tā ir lie­la, res­na čūs­ka. Otrs: tie ir sta­bi. Tre­šais: nē, tas ir mil­zīgs ak­mens. Kat­ram cil­vē­kam ir sa­va mī­les­tī­bas de­fi­nī­ci­ja. Reiz kā­dā se­mi­nā­rā mums ar stu­di­ju bied­riem bi­ja uz­de­vums stun­das lai­kā iz­do­māt at­bil­di - kas ir mī­les­tī­ba. Ne­at­ce­ros pre­cī­zi, kā mēs to for­mu­lē­jām, bet no­sprie­dām, ka tās ir stin­gras jū­tas, va­rē­tu teikt, emo­ci­o­nāls afekts. Kat­ra cil­vē­ka at­bil­de uz šo jau­tā­ju­mu at­ka­rī­ga gan no vi­ņa fan­tā­zi­jas, gan no au­dzi­nā­ša­nas. To, kā mēs spē­jam mī­lēt, ļo­ti lie­lā mē­rā no­sa­ka mū­su ve­cā­ki - ve­cā­ki vis­pār vei­do mū­su sek­su­a­li­tā­ti, no vi­ņiem mēs mā­cā­mies, kā iz­tu­rē­ties pret pre­tē­jo dzi­mu­mu. Lie­lā­ko­ties pir­mā no­zī­me, kas cil­vē­kiem sais­tās ar vār­du mī­les­tī­ba, to­mēr ir mī­les­tī­ba pret pre­tē­jo dzi­mu­mu. Lai kā laik­mets ir mai­nī­jis do­mā­ša­nu, ag­ri vai vē­lu sta­tis­tis­ki vi­dē­jais cil­vēks to­mēr sāk do­māt par fun­da­men­tā­lām vēr­tī­bām, vē­las bēr­nus, grib kaut ko aiz se­vis at­stāt, do­mā par ģi­me­ni, dro­šī­bu un mī­les­tī­bu - tās to­mēr ir pa­mat­va­ja­dzī­bas cil­vē­ka vēr­tī­bu sis­tē­mā.

Mī­les­tī­ba nē­sā tā­das bril­les, caur ku­rām ka­pars šķiet zelts, na­ba­dzī­ba - ba­gā­tī­ba, ugunī­gi pi­lie­ni - pēr­les.

(Mi­gels de Ser­van­tess (1547-1616), spā­ņu rakst­nieks)

Pa­tie­šām, pir­ma­jā brī­dī, kad ir tā ro­man­tis­kā ie­mī­lē­ša­nās, cil­vē­ki vi­su redz kā caur ro­zā bril­lēm. Tas ir kaut kas fan­tas­tisks, bet ag­ri vai vē­lu šīs bril­les no­krīt. Un ko tad da­rīt? Bie­ži cil­vē­ki sa­jauc re­a­li­tā­ti ar sa­vu iz­do­mu un do­mā, ka vi­ņi var pār­vērst to ka­pa­ru par zel­tu vai na­ba­dzī­bu par ba­gā­tī­bu, bet pa­iet kāds laiks, un tad mī­les­tī­bai va­rē­tu būt jau­na fā­ze - kad cil­vēks pie­ņem ot­ru ar vi­sām vi­ņa īs­ta­jām īpa­šī­bām.

Mī­les­tī­ba mē­mu pa­da­ra daiļ­ru­nī­gu, ne­pra­šu gud­ru, sliņ­ķi čak­lu.

(Sen­grie­ķu sa­kām­vārds)

Ko­lo­sāls tei­ciens. Kad cil­vēks grib pie­kļūt sa­vam mī­les­tī­bas ob­jek­tam, viņš, pro­tams, iz­da­rīs vi­su, ko spēs. Mī­les­tī­ba ra­da mo­ti­vā­ci­ju, lai sa­snieg­tu sa­vu el­ku. Mī­les­tī­ba var būt arī pla­to­nis­ka, pret kā­du diž­ga­ru, pie­mē­ram. Un to var uz­tvert arī tā, ka mī­les­tī­ba sniedz ie­dves­mu.

Mī­les­tī­bai nav va­kar­die­nas, mī­les­tī­ba ne­do­mā par rīt­die­nu. Tā alkst pēc šo­die­nas, kas tai ne­pie­cie­ša­ma bez at­li­ku­ma, ne­ie­ro­be­žo­ta, ne­ap­tum­šo­ta.

(Hein­rihs Hei­ne (1797-1856), vā­cu dzej­nieks)

Tas man at­gā­di­na tau­ri­ņus, ku­ri skrien ugunī un sa­deg. Rei­zēm tie­šām mī­les­tī­bas dēļ cil­vē­ki sa­strā­dā da­žā­dus dar­bus, ku­rus rīt vairs ne­gri­bas at­ce­rē­ties. Mī­les­tī­ba pa­tie­šām spēj ap­tum­šot prā­tu - no­tiek tā­da kā ap­zi­ņas sa­šau­ri­nā­ša­nās, trūkst jeb­kā­das kri­ti­kas. Dro­ši vien lie­lā­kā da­ļa cil­vē­ku at­ce­ras, ka tad, kad vi­ņi bi­ja ie­mī­lē­ju­šies, šo jū­tu ob­jekts li­kās skais­tā­kais un la­bā­kais, kaut gan ci­ti bi­ja ne­iz­prat­nē.

Vis­grū­tāk iz­ār­stē­ja­ma tā mī­les­tī­ba, kas ra­du­sies no acu pir­mā ska­tie­na.

(Žans Lab­ri­jērs (1645-1696), fran­ču rakst­nieks)

Es ti­cu mī­les­tī­bai no pir­mā acu uz­me­tie­na. Ma­na per­so­nī­gā pie­re­dze lie­ci­na, ka tā ir ie­spē­ja­ma: tu ie­rau­gi to cil­vē­ku, un ir klik­šķis, it kā di­vas pār­lauz­ta ābo­la pu­sī­tes pēk­šņi tik­tu sa­lik­tas ko­pā un vie­na ot­rai per­fek­ti at­bil­stu. Tad pa­zūd jeb­kā­da kri­ti­ka un tev lie­kas, ka ši­nī cil­vē­kā viss ir labs, kaut gan vi­ņā var­būt ir ļo­ti daudz re­ā­li kai­ti­no­šu īpa­šī­bu. Vē­lāk jau ie­mā­cās šīs īpa­šī­bas pie­ņemt un ar tām sa­dzī­vot. Ta­ču ne­va­jag jaukt ie­mī­lē­ša­nos ar mī­les­tī­bu. Ie­mī­lē­ša­nās ir tā ķī­mi­ja, kad sma­dze­nēs kaut kas mai­nās, bet pēc tam, kad tas no­rim­stas, ie­stā­jas ik­die­na un ie­stā­jas mī­les­tī­ba - tā īs­tā.

Spē­cī­ga ir mī­les­tī­ba, ja tā sa­ņē­mu­si sāp­ju uguns­kris­tī­bas.

(Sel­ma Lā­ger­lē­va (1858-1940), zvied­ru rakst­nie­ce)

Tā pa­tie­šām ir, lai gan dzī­vo no­tiek vi­sā­di. Es kat­ru die­nu dzir­du dau­dzus un da­žā­dus cil­vē­ku stās­tus. Ir tā­di, ku­ri no­dzī­vo ko­pā des­mit, div­des­mit, trīs­des­mit ga­du un ir iz­gā­ju­ši cau­ri ne­ie­do­mā­ja­mām lie­tām, dažs pat ne­no­ti­cē­tu, ka tik grū­ti kā­dam var iet. Un pēc tam pie­pe­ši viens ot­ru pa­met - vien­kār­ši tā­pat vai arī ie­mī­las kā­dā ci­tā. Tas ir grū­ti iz­pro­tams... Ir ta­ču so­lī­ju­mi, ku­rus cil­vē­ki dod viens ot­ram, ne jau ob­li­gā­ti pie al­tā­ra, ir ta­ču tā­da lie­ta kā uz­ti­cī­ba. Tiem ne­va­ja­dzē­tu būt ti­kai tuk­šiem vār­diem.

Pā­rāk kar­sta un de­dzī­ga mī­les­tī­ba ga­lu ga­lā bei­dzas ar ap­ni­ku­mu un ir kai­tī­ga tā­pat kā pā­rāk gar­šīgs ēdiens kuņ­ģim.

(Ovī­dijs (43.-17. g. p.m.ē.), ro­mie­šu dzej­nieks)

Tra­kie mī­lē­tā­ji ar sa­vām vēt­rai­na­jām iz­paus­mēm ar lai­ku sāk ci­tiem ap­nikt - at­kal kaut kur ko­pā no­lī­du­ši, vēl ne­var rim­ties. Bet re­ti kad vi­ņi il­gi iz­tur ko­pā, pa­ras­ti vē­lāk to­mēr šā­di cil­vē­ki at­rod mie­rī­gā­ku ot­ro pu­sī­ti un rei­zēm pa­ši brī­nās - tā gri­bē­jās tra­ku­mu, bet nu il­go­jas tie­ši pēc tā­da mie­rī­gā­ka cil­vē­ka sev lī­dzās. Vai ot­rā­di - mie­rī­ga­jam gri­bas kā­du, kurš iz­dai­ļo vi­ņa dzī­vi ar sa­vu ne­pro­gno­zē­ja­mī­bu, jo ci­tā­di bū­tu gar­lai­cī­gi. Pa­ras­ti tā pā­rāk kar­stā mī­les­tī­ba ir vien­kār­ši sekss, ie­mī­lē­ša­nās. Ga­dās, ka viens do­mā, ka tās ir jū­tas, tā­pēc uz­tur šīs at­tie­cī­bas, bet otrs vien­kār­ši ir ie­mī­lē­jies. Tad sāk no­plakt tā ķī­mi­ja, sma­dze­ņu dar­bī­ba lē­nām no­mie­ri­nās un tam, ku­ram tā bi­ja ti­kai ie­mī­lē­ša­nās, tas viss sāk pār­iet, bet otrs jū­tas kā pie sa­sis­tas si­les.

Drau­dzī­ba bie­ži bei­dzas ar mī­les­tī­bu, bet mī­les­tī­ba re­ti kad bei­dzas ar drau­dzī­bu.

(Čārlzs Kā­lebs Kol­tons (1780-1832), an­gļu rakst­nieks)

Ļo­ti la­bi teikts. Sa­bied­rī­bā pa­stāv tāds mīts, ka vī­rie­tis un sie­vie­te ne­var būt drau­gi. Ja tā ir, ap­kār­tē­jie ska­tās uz vi­ņiem ar aiz­do­mām. Mū­su lai­kā var būt tā­di va­ri­an­ti, kas se­nāk ne­šķi­ta ie­spē­ja­mi. Mī­les­tī­ba re­ti kad bei­dzas ar drau­dzī­bu - tas gan ir fakts, jo starp cil­vē­kiem, ku­ri ir bi­ju­ši emo­ci­o­nā­li ļo­ti tu­vi, mī­les­tī­bai zū­dot, vie­tā bie­ži nāk jū­tas ar pre­tē­ju zī­mi. Ja tā ir bi­ju­si ti­kai aiz­rau­ša­nās - tad gan var pa­likt drau­gi.

Kas mīl, ne­var just nai­du ne pret vie­nu, ne­var būt greiz­sir­dīgs.

(Rai­nis)

Te acīm­re­dzot ir ru­na par īs­to mī­les­tī­bu - tad tur pa­tie­šām nav nai­da vai greiz­sir­dī­bas. Bet greiz­sir­dī­ba skar dau­dzus, pa­tie­sī­bā mēs ne­viens ne­zi­nām, kas no­tiks brī­dī, kad mū­su mī­ļo­tais cil­vēks sāks, pie­mē­ram, bal­lē aiz­rau­tī­gi jūs­mot par kā­du ci­tu. Ļo­ti iz­pla­tī­ta pro­blē­ma ir pa­to­lo­ģis­kā greiz­sir­dī­ba, kad viens part­ne­ris cen­šas ot­ru kon­tro­lēt un iz­se­kot, mek­lē te­le­fo­nā kom­pro­mi­tē­jo­šas īs­zi­ņas un tam­lī­dzī­gi - cil­vē­ki sa­grauj sa­vu lau­lī­bas dzī­vi kaut kā­du ne­pa­ma­to­tu aiz­do­mu pēc. Pa­ras­ti tur ir pro­blē­mas ar paš­vēr­tē­ju­mu. Es do­mā­ju, ka greiz­sir­dī­ba pa­stāv tik il­gi, cik il­gi pa­stāv ci­vi­li­zā­ci­ja mūs­die­nu iz­prat­nē. Te mēs at­kal at­grie­ža­mies pie fun­da­men­tā­lām vēr­tī­bām - pirms 100, 200 ga­diem mī­les­tī­bas no­zī­me, jū­tu stip­ru­ma no­zī­me bi­ja ļo­ti lie­la, jo ģi­me­ne bi­ja tā, kas ļā­va iz­dzī­vot un se­vi tur­pi­nāt. Ta­gad vien­tu­ļa mā­te var mie­rī­gi būt biz­ne­sa sie­vie­te, uz­tu­rēt bēr­nus un dzī­vot lai­mī­ga. To­reiz jeb­kurš lau­lī­bas ap­drau­dē­jums no­zī­mē­ja kra­hu, jo se­viš­ķi sie­vie­tei.

Pats ne­cie­ša­mā­kais mī­les­tī­bā - miers. Ne­ap­tum­šo­ta lai­me var ap­nikt, dzī­vē ne­kā­di ne­iz­tikt bez pai­su­miem un bē­gu­miem: šķēr­šļu ga­dī­ju­mā arī mī­les­tī­ba ie­kvē­lo­jas spo­žāk un gū­tā bau­da ir aug­stāk vēr­tē­ja­ma.

(Žans Ba­tists Mol­jērs (1622-1673), fran­ču dra­ma­turgs un ak­tie­ris)

Diez­gan abs­trak­ti. Kad sa­nāk ko­pā cil­vē­ki, ku­ri ir pil­nī­gi vie­nā­di, pie­mē­ram, abi ir īg­ņas vai lie­li in­te­lek­tu­ā­ļi, tad vi­ņu dzī­ve ir ļo­ti gar­lai­cī­ga. Es­mu ie­vē­ro­jis, ka cil­vē­ki, ku­ri dzī­vo har­mo­ni­jā, lai cik tas bū­tu dī­vai­ni, ir pil­nī­gi pret­sta­ti, viens - fleg­ma­ti­ķis un me­lan­ho­li­ķis, otrs - ho­le­ri­ķis un sang­vi­ni­ķis, kurš part­ne­ri vi­su lai­ku uz­ku­ri­na, bet part­ne­ris vi­ņu līdz­sva­ro. Es no­sa­cī­ti cil­vē­kus ie­da­lu di­vās da­ļās - vie­ni ir kā su­ņi, bet ot­ri - kā ka­ķi, vi­ņu īpat­svars abos dzi­mu­mos ir pro­por­ci­o­nāls, un pa­ras­ti vi­ņi viens ot­ru at­rod. Pa­ra­dok­sā­li ir tas, ka vi­ņi ot­rā mīl tie­ši to, kā pa­šiem pie­trūkst, kaut gan rei­zēm tie­ši tas, kā pie­trūkst, vi­ņus kai­ti­na - ne­iz­lē­mī­ba, ne­iz­da­rī­ba, āt­rums, asums utt. Ru­nā­jot par šķēr­šļiem - tas va­rē­tu at­tiek­ties uz cil­vē­kiem, ku­ri sa­prot, kam vi­ņi ir iz­gā­ju­ši ko­pā cau­ri, grū­tī­bas vi­ņus ir sa­tu­vi­nā­ju­šas. Tā nav jūs­mī­ga, to­ties no­brie­du­si mī­les­tī­ba, kad cil­vēks zi­na, ko var no ot­ra gai­dīt, un zi­na, ka uz vi­ņu var pa­ļau­ties - lai arī cik būs grū­ti, viņš ne­pa­me­tīs. Ar tā­du ap­zi­ņu dzī­vot ir daudz vieg­lāk.