SAPSIHOJIES pirms eksāmena? Kā palīdzēt skolēnam?

Kādam pirmo, bet kādam jau nezin kuro reizi mūžā jāpošas eksāmenam. Doma par to reti kad ir priecīga, lai arī pedagogi mēdz teikt, ka eksāmens ir svētki. Zināmā mērā eksāmenu rezultāti atkarīgi no veiksmes, bet galvenokārt iznākumu tomēr nosaka zināšanas un prasmes. Savu artavu dod arī tas, cik labi vai slikti organizēts mācīšanās process un kāds ir konkrētā cilvēka prāta asums, atmiņa un spēja tikt galā ar lielu informācijas daudzumu. Pilnīgi saprotams ir arī satraukums, tomēr nedrīkst pieļaut, ka tas kļūst nekontrolējams.

Cilvēki uz stresu reaģē ļoti atšķirīgi. Ir vērts pašam sevi papētīt: kas ar mani notiek viegla satraukuma apstākļos un kas - ja esmu galīgi sapsihojies? Stresa pazīmes ir roku trīcēšana un svīšana, plakstiņu raustīšanās, bālums, balss aizkrišana, izmisīga pildspalvas graušana vai matu šķipsnu virpināšana pirkstos, vajadzība biežāk iet uz tualeti, milzīgs saspringums plecos. Daļa dramatizē situāciju un ceļ paniku. Daļa izturas tā, it kā viņiem būtu vienalga, bet tas nenozīmē, ka viņi nepārdzīvo, vienkārši vienam šie procesi notiek ārēji, citam - iekšēji. Iespējams, cilvēks ar stresu var tikt galā pats, veicot relaksējošus vingrojumus, liekot lietā apgūtās meditācijas tehnikas vai vienkārši paraugoties uz visu no komiskās puses, bet varbūt vajadzīga ģimenes ārsta, psihologa vai psihoterapeita palīdzība.

Lielākie nervozētāji

Nosliece uz pārmērīgu nervozēšanu pirms eksāmeniem ir tiem, kuri izvirza sev ļoti augstas prasības un nepieļauj domu, ka eksāmena rezultāts varētu būt vienkārši labs, nevis izcils. Viņi nespēj atslābt, grib gūt panākumus par katru cenu, baidās kļūdīties un nevēlas citu priekšā izskatīties vājāki. Bērnam tieksme būt perfektam reti kad rodas pati no sevis. Biežāk augstās prasības ir izvirzītas ģimenē, to izpilde nāk ar lielu piespiešanos, un stress aug augumā.

Eksāmens var radīt pārmērīgu spriedzi arī viegli iespaidojamiem cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu, kuri nevis tēlo, bet patiešām domā: es to neizturēšu, es neko nezinu un nesaprotu. Viņus nepieciešams iedrošināt un mobilizēt, dalīties pieredzē par to, kā citiem izdevies nokārtot eksāmenus.

Jānoskaņojas uz panākumiem

Normāli cilvēkam eksāmenā būtu jāprot koncentrēties, neraugoties uz satraukumu. Dažam tas pat palīdz mobilizēties, bet citu var arī izsist no līdzsvara. Psiholoģisko gatavošanos eksāmenam var salīdzināt ar sportista gatavošanos svarīgām sacensībām. Jānoskaņojas uz panākumiem un acu priekšā jāiztēlojas, ka tu noliec eksāmenu. Nedrīkst teikt: es nemūžam to nevarēšu nokārtot, es neko nezinu, es neko nesaprotu, jo tā cilvēks sevi ieprogrammē. Pārmērīgi augstas prasības var novest pie tā, ka cilvēks pat nemēģina tās pildīt, bet parasti prasības, kas izvirzītas eksāmenā, tomēr ir adekvātas un pārbaudījumu ir iespējams nokārtot labāk vai sliktāk. Dažkārt nomierināties palīdz atziņa, ka pasaule taču neaizies bojā, ja es eksāmenā izkritīšu, tāpēc jābeidz uztraukties, bet ir vērts mēģināt lietas labā darīt visu iespējamo, atļauties drosmīgāk riskēt savās atbildēs.

Arī ģimenei skolēnu, studentu vai citu eksāmenu kārtotāju pirms pārbaudījuma jāpalīdz noskaņot pozitīvi. Nav labi salīdzināt viņu ar brāli, māsu, klasesbiedru, kolēģi vai kādu no vecākiem, kurš jaunībās dienās nu gan esot čakli mācījies. Tāpat arī šausmu stāsti par to, cik traki kādam reiz gājis eksāmenos, ir nevietā, īpaši, ja bērns vēl nekad nav kārtojis eksāmenu un nespēj iztēloties, kā tas viss notiks, un jau tāpēc vien jūt nedrošību. Šis nav arī īstais brīdis pārmetumiem un attiecību skaidrošanai par lietām, kas nav tieši saistītas ar eksāmeniem.

Mamma streso līdzi

Bērna pirmais eksāmens ir pārbaudījums arī vecākiem, jo tas atklāj, cik nosvērtu, patstāvīgu un koncentrēties spējīgu jauno cilvēku viņi ir izaudzinājuši. Reizēm māmiņas, skolēnus eksāmeniem pošot, satraucas vēl vairāk nekā paši eksaminējamie. Nav vairs tie laiki, kad mamma palīdzēja pildīt mājasdarbus - tagad jātiek galā pašam.

Psihologi iesaka vecākiem respektēt to darba ritmu un vidi, kādā jaunietim pašam šķiet labāk mācīties. Daži vecāki kategoriski pieprasa, lai telpā, kur bērns mācās eksāmenam, valdītu pilnīgs klusums. Bet nereti bērns ir pieradis, ka fonā skan mūzika vai darbojas televizors, un tieši klusumā viņš nevar koncentrēties. Nav vērts stāvēt blakus un skubināt - mācies, mācies, neskaties apkārt! Tas neko nedos. Ja jaunietis grib gatavoties eksāmenam kopā ar klasesbiedriem, psihologi iesaka to atļaut, jo bieži vien mācību viela labāk paliek atmiņā, ja to pārrunā ar citiem. Nenāk arī par ļaunu, ja visi kopā uz brīdi atliek mācības malā, patērzē par ko citu un kārtīgi izsmejas, jo tas ļoti labi palīdz atbrīvoties no spriedzes. Nesāciet arī bērnus kritizēt, ja viņi grib īstenot kādu māņticīgu rituālu. Tādu netrūkst: grāmatas likšana zem spilvena, sēdēšana uz grāmatas, «veiksmīgo» apģērbu vilkšana uz eksāmenu, monētu likšana apavos utt. Vienā jautājumā gan vecākiem vajadzētu būt nepiekāpīgiem: naktī pirms eksāmena noteikti ir jāizguļas.

Ģimene var skolēnu atbalstīt, ļaujot viņam izrunāt savu spriedzi, kas traucē koncentrēties. Ja bērns ir ļoti satraucies, nevajag tukši mierināt: netrako, atslābsti, beidz saspringt, gan būs labi! Tas nereti tikai vēl vairāk kaitina; bērnam rodas iespaids, ka neviens viņu nesaprot. Labāk būtu pavaicāt, kā var konkrēti palīdzēt. Var aizvest viņu kādā jaukā, īsā izklaidē, kas ļauj uz brīdi nedomāt par eksāmenu; palīdzēt racionāli saplānot mācīšanās laiku; ja skolēns vēlas, var kopīgi pārrunāt eksāmenu jautājumus vai atprasīt apgūto vielu. Arī palutināt bērnu ar kādu kārumu šajā situācijā drīkst, ja tas sniedz pozitīvas emocijas.

Mācīšanās pēdējā brīdī

Mācoties pēdējā brīdī, zināšanas tiek sabāztas atmiņā mehāniski. Atmiņa ir kā liels maiss, kurā daudz ko žigli var sabērt un tad žigli arī izbērt laukā - tā ir īslaicīgā atmiņa. Daži šādā veidā arī darbojas, jo sevišķi, ja uzskata, ka pēc eksāmena nokārtošanas šī informācija vairs nebūs vajadzīga. Protams, daudz pamatīgākas zināšanas mēs varam iegūt, ja mēģinām saprast, iedziļināties un veidot galvā noteiktu sistēmu, nevis vienkārši iekalt.

Ļoti labi, ja cilvēks ir noskaidrojis, kuras diennakts stundas viņam ir visproduktīvākās, kad mācību viela vislabāk paliek prātā. Tās ir maksimāli jāizmanto. Lai beigās būtu vieglāk vielu īsumā atkārtot, ir vērts uzrakstīt nelielu plānu vai dažas svarīgākās tēzes, kas palīdzēs atsaukt atmiņā pārējo. Ieteicams mācīties 40-45 minūtes un tad atļauties īsu pārtraukumu, kura laikā var izkustēties, izstaipīties, padzerties vai apēst kaut ko garšīgu, apskriet apli ap māju utt.

Redzot, kā jaunieši pēdējā brīdī, gatavojoties eksāmenam, drudžaini cenšas atkārtot te vienu, te otru tēmu, vecāki un vecvecāki reizēm moralizē: «Ko nu vairs sagrābstīsi! Visu gadu vajadzēja mācīties, nevis pēdējā brīdī, tad prāts būtu mierīgs...» Arī slinkākais skolēns saka čaklajam - kas tev ko psihot, tu taču visu zini. Taču eksperimentos, kur skolēniem pirms eksāmeniem mērīts pulsa biežums, asinsspiediens un dažādi citi fizioloģiski parametri, kas liecina par stresa pakāpi, atklājies, ka uztraucas gan sekmīgie, gan ne tik sekmīgie.

***

Daži īsi ieteikumi:

Mācoties eksāmenam, sadaliet laiku visai mācību vielai vienmērīgi. Pēc stundu ilgas mācīšanās vajadzīgs vismaz 10 minūšu pārtraukums.

Nav vērts nemitīgi sazināties tiešsaistē vai sazvanīties ar citiem eksāmena kārtotājiem, lai noskaidrotu, cik tālu viņi tikuši. Tas var radīt atpalikšanas sajūtu, kas traucē koncentrēties. Neticiet arī tiem, kuri vaimanā, ka neko nezinot - viņi nereti melo.

Katru dienu atrodiet laiciņu arī kādai nodarbei, kas ļauj uz brīdi aizmirst par eksāmeniem.

Nelietojiet nomierinošus medikamentus vai miega līdzekļus, ja vien tos nav nozīmējis ārsts.

Pēdējā naktī pirms eksāmena ir jāizguļas, nevis jāmācās.

Neejiet uz eksāmenu tukšā dūšā. No rīta jāpaēd vieglas un garšīgas brokastis.

Pirms paša eksāmena var apēst mazliet šokolādes, lai justos labāk. Vēlams pa rokai turēt arī pudeli ar ūdeni.

Ja iespējams izvēlēties atbilžu secību, vispirms sāciet ar tiem jautājumiem, kurus labi zināt. Atbilžu gatavošana palīdzēs nomierināties, justies pārliecinātākam par sevi un beigās veiksmīgāk tikt galā arī ar grūtākajiem jautājumiem.

Ierēķiniet laiku, lai varētu pārskatīt darbu pirms iesniegšanas un izlabot pamanītās kļūdas.

Kad darbs ir nodots - aizmirstiet par to! Nav vērts pārcilāt prātā savas atbildes, izvaicāt, ko atbildējuši citi, salīdzināt, šaubīties un uztraukties, jo tālāko tāpat vairs nevarat ietekmēt.