Tādā nepastāvīgā klimatā kā mūsējais karstums ir vienlaikus gaidīts un negaidīts. Cilvēki, kuri mīt kontinenta vidienē, apmeklējot Latviju, brīnās – kā tas var būt, ka vienu dienu pūš vējš, līst lietus un termometrs rāda 15 grādu, bet nākamajā dienā stabiņš jau tuvojas 30 grādu atzīmei un saule karsē pilnā sparā? Bet tā nu tas ir, un, kad karstās dienas atkal klāt, jādomā, kā sadzīvot ar laika apstākļiem, lai nenodarītu sev pāri un tomēr baudītu vasaru, kas taču ir tik īsa.
Tveicīga diena nav īstais laiks rekordiem. Pārmērīga fiziska aktivitāte var novest pie karstuma izraisītām veselības problēmām. Tipisks piemērs ir svētdienas sportists, kurš pārvērtē savus spēkus, vai arī uzcītīgs dārzkopis, kas augu dienu līkņā pie dobēm, aizmirstot ieklausīties organisma raidītajos signālos: es gribu dzert, man ir karsti, sāk sāpēt galva. Katram cilvēkam ir savas iespēju robežas, kas atkarīgas no vecuma, vispārējās veselības un dažādām organisma īpatnībām, tāpēc nesalīdzināsim sevi ar citiem.
Kādēļ jāsvīst
Svīšana, kas rada tik daudz apgrūtinājumu, ir nepieciešama organisma termoregulācijai - svīstot mēs atdodam siltumu, ko organisms uzņēmis no apkārtējās vides un arī pats saražojis vielmaiņas procesos. Intensīvas fiziskas slodzes laikā cilvēks svīst tāpēc, ka vielmaiņa aktivizējas un organisms saražo vairāk iekšējā siltuma. Savukārt karstā laikā svīšana kļūst lielāka, lai atdotu lieko siltumu. Aprēķināts, ka normālos apstākļos vidusmēra pieaugušais diennaktī izsvīst ap puslitru sviedru un to nemaz nemana. Ja cilvēks jūtas sasvīdis, tas nozīmē, ka izdalās vairāk sviedru. Šis mehānisms darbojas, lai uzturētu normālu ķermeņa temperatūru. Tomēr svīstot organisms atdod ne tikai siltumu, kas tajā brīdī ir lieks, bet arī zaudē ūdeni un sāļus, kas tam ir vajadzīgi. Ja svīšana kļūst pārmērīga, no organisma intensīvi izdalās nātrija un kālija sāļi, tāpēc ir jādomā, kā šo deficītu samazināt.
Neignorēt slāpes
Slāpes ir pirmā pazīme, ka ķermenim nepieciešams ūdens. Zināms ūdens daudzums (dažādos avotos bieži ieteiktie divi litri vai astoņas glāzes) ir jāuzņem neatkarīgi no gaisa temperatūras katru dienu, lai organisma vielmaiņa darbotos normāli. Starp ķermeņa šūnām ir starpšūnu šķidrums, kas piegādā šūnām skābekli un barības vielas, šo procesu regulē nervu sistēma. Kad starpšūnu šķidruma trūkst, šūnas tiek apgādātas sliktāk un pašsajūta ir sliktāka. Arī tad, ja cilvēks nejūt slāpes, viņam laiku pa laikam jāatceras uzņemt šķidrumu, lai audi saglabātu normālu elastību un vielmaiņa norisinātos pilnvērtīgi. Svīšana un šķidruma patēriņš ir atkarīgi no katra organisma īpatnībām, ko mēs lielākoties nevaram ietekmēt. Vienam šķidruma rezerve ir lielāka un viņš var nedzert ilgāku laiku, citam padzerties vajag biežāk. Tomēr karstā laikā vai pēc intensīvas fiziskas slodzes dzert parasti gribas visiem. Ja cilvēks neuzņem šķidrumu, tad agri vai vēlu svīšana mazinās, iekšējais siltums sāk paaugstināties, asinsvadi paplašinās, līdz pienāk brīdis, kad klāt karstuma dūriens.
Karstuma dūriens
Karstuma dūriens tiek definēts kā patoloģisks stāvoklis, kas rodas, organismam pārkarstot. Raksturīgas izpausmes ir slikta dūša, galvassāpes, intensīvas slāpes, miegainība, apsārtusi un sausa āda, pēkšņa ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, apjukums, agresivitāte, var būt pat krampji un samaņas zudums; smags karstuma dūriens var izraisīt neatgriezeniskus organisma bojājumus un pat nāvi. Līdzīgi izpaužas arī saulesdūriens, kas rodas pēc galvas pārkāršanas tiešos saules staros. Lai palīdzētu cietušajam, viņš jānogādā vēsumā, jāatbrīvo no spiedoša apģērba, viņam nepieciešams atgulties. Uz pieres, kakla un padusēs liek auksta ūdens kompreses, var apslacināt ķermeni ar vēsu ūdeni. Jāatceras, ka nedrīkst gremdēties aukstā ūdenī, piemēram, upē vai ezerā. Jādod arī dzert (lēni un maziem malciņiem). Speciālisti iesaka šim nolūkam pagatavot vieglu sālsūdeni (pustējkaroti sāls uz litru ūdens). Ja simptomi ir smagi, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Piesardzība sauļojoties
Pētījumi, kas veikti pēdējā laikā, liecina, ka piesardzība gan jāievēro, tomēr nav jācenšas pasargāties no katra saules stariņa. Saules gaisma veicina serotonīna izdalīšanos - tas ir hormons, kas atbildīgs par labu noskaņojumu un pozitīvām emocijām. Ne velti saulaino zemju iedzīvotāji ir jautrāki, smaidīgāki un mazāk pakļauti stresa ietekmei. Saules staru iedarbībā ādā veidojas D vitamīns, kas vajadzīgs, lai organisms varētu pilnvērtīgi uzņemt kaulu sistēmas veidošanai, osteoporozes profilaksei un citām svarīgām norisēm nepieciešamo kalciju. Taču jāņem vērā, ka vasaras mēnešos, kad saules starojums kļūst arvien intensīvāks, līdz mums nonāk lielāks ultravioletās radiācijas daudzums - aptuveni 90% ultravioleto A (UVA) staru un 10% ultravioleto B (UVB) staru. No ultravioletā C starojuma pasargā ozona slānis, kas to absorbē. Tā kā tiek ziņots, ka šobrīd ozona slānis virs Latvijas ir īpaši plāns, tas ļauj līdz zemei nonākt arvien lielākam UVB starojumam, kas ietekmē ādas virsējos slāņus, izraisot ādas sausumu un saules apdegumu. Tā tiek apspiesta arī imūnā sistēma, starojums var ietekmēt ādu molekulārajā līmenī un izraisīt ādas vēzi. Savukārt UVA stari nokļūst ādas dziļākajos slāņos. Ja to iedarbība ir pārāk ilga, pāragri rodas novecošanas pazīmes: grumbas, ādas trauslums, ādas elastīguma samazināšanās, ko nav iespējams atjaunot ar kosmētikas līdzekļiem. UVA staru iedarbība nav redzama uzreiz, taču lielos daudzumos arī šis starojums var izraisīt apdegumus, radīt pigmentācijas izmaiņas un veicināt ādas vēža attīstību. Lai gūtu no saulītes labumu un izvairītos no staru kaitīgās ietekmes, jāvalkā viegls, plāns apģērbs ar garām piedurknēm, saules cepure un saulesbrilles, bet uz ādas jāuzklāj piemērota sauļošanās kosmētika. Ja vien iespējams, nevajadzētu uzturēties saulē laikā no pulksten 11 līdz 16.
Vislielākā piesardzība karstumā jāievēro:
Lai izvairītos no pārkaršanas: