Kā visātrāk izaudzēt garšaugus uz palodzes?

Vē­la­ties zu­pai pie­mest tik­ko plūk­tu lau­ru la­pu? Ru­dens drēg­nu­mā pa­lu­ti­nāt se­vi ar mai­gām bie­šu la­pi­ņām vai tik­ko šķī­tiem lo­ci­ņiem? At­liek vien ķer­ties pie dar­ba, lai arī jū­su mā­jās sa­za­ļo­tu garš­au­gu dār­ziņš.

Va­ram ne­daudz pa­tē­rē­ties un sa­pirkt vis­da­žā­dā­ko for­mu mā­la po­di­ņus, bet lie­lis­ki de­rēs arī ci­ti trau­ki. Pirms stā­dī­ša­nas gan no­teik­ti jā­iz­vei­do cau­ru­mi­ņi no­te­cei. Lai pa­sar­gā­tu sak­nes no lie­ka mit­ru­ma, apak­šā vē­lams ie­klāt ne­lie­lu kār­ti­ņu grants. Paš­da­ri­nā­tos pu­ķu­po­di­ņus va­rat ko­ši no­krā­sot, var ap­lī­mēt ar de­ko­ra­tī­vu auk­li­ņu.

Sēt vai stā­dīt?

Mā­ra Kau­ga­re, kas ar eko­lo­ģis­ko lauk­saim­nie­cī­bu no­dar­bo­jas jau vai­rā­kus ga­du des­mi­tus, sēk­las un stād­ma­te­ri­ā­lu ie­sa­ka pirkt tir­gū. Ja vē­la­ties sa­vus garš­au­gus jau rīt uz bro­kas­tu lai­ku, pēr­ciet ne­lie­las se­le­ri­ju un pē­ter­sī­ļu sak­nes ar la­pu če­mu­ri­ņiem (stā­dot apak­šē­jo da­ļu var kriet­ni sa­īsi­nāt). Se­le­ri­jas liek ze­mē līdz pu­sei, pē­ter­sī­ļus tā, lai da­ži cen­ti­met­ri pa­lik­tu virs­pu­sē. Ne­pa­ies ne pā­ris ne­dē­ļas, kad plūk­siet pa­ši sa­vus za­ļu­mus! Dārz­ko­pe ie­sa­ka au­dzēt arī mai­gās bie­šu la­pi­ņas (ne­va­ja­dzē­tu po­di­ņā stū­ķēt tās kor­pu­len­tā­kās!). Au­dzē­tā­jiem ie­sā­cē­jiem no ga­ta­va­jām aug­snēm vis­la­bāk de­rē­tu to­mā­tiem un gur­ķiem do­mā­tās.

Ja roz­ma­rīns, ti­mi­āns vai ba­zi­liks va­sa­rā au­dzis dār­zā, tos pirms sal­nām var pār­stā­dīt po­dā, lai tur­pi­na augt is­ta­bā. Vir­tu­ves ka­ra­li ba­zi­li­ku tel­pās var au­dzēt arī au­gu ga­du, ja vien tam ne­trūkst sil­tu­ma, gais­mas un trek­nas ze­mes. (Ga­da tum­šā­ka­jā lai­kā tam vē­lams pa­pil­du ap­gais­mo­jums.) Lai ba­zi­li­kam au­sis ne­sā­pē­tu, tas rū­pī­gi jā­sar­gā no caur­vē­ja. Jē­ra ga­ļas lie­lais draugs roz­ma­rīns ir do­māts pa­cie­tī­ga­jiem - pa­ies ga­di di­vi, ka­mēr tas pa­aug­sies un kļūs par lie­lis­ku pie­de­vu ēdie­niem.

Vieg­lā­kais - lo­ci­ņi

Ja ne­esat sa­dū­šo­ju­šies uz­reiz ņem­ties ar po­diem un stā­diem, ie­sā­ku­mā bez pro­blē­mām uz pa­lo­dzes va­rat iz­au­dzēt sī­pol­lo­kus. Mā­ra Kau­ga­re lo­ci­ņus ie­sa­ka die­dzēt no ša­lo­tes sī­po­li­ņiem. Vei­ka­los no­pēr­ka­mie esot pa­slin­ki, jo tie ir ķī­mis­ki ap­strā­dā­ti pret dīg­ša­nu. At­liek no­griezt sī­po­la gal­vi­ņai vir­su, ie­sē­di­nāt ar sak­ņu da­ļu mit­rā ze­mē, un drīz vien jau mai­gie, za­ļie lo­ci­ņi būs iz­man­to­ja­mi uz­tu­rā.

Ja sī­po­lus die­dzē­siet ūde­nī, jā­rē­ķi­nās, ka tas ar lai­ku sāks sma­kot, bet no­mai­nīt to ne­bū­tu vē­lams, jo tad iz­ska­lo­sies ba­rī­bas vie­las.

Ja no­lem­siet za­ļa­jam tra­ku­mam at­dot ma­zo pirk­sti­ņu, va­rat ap­gūt sē­ša­nas fi­lig­rā­no māk­slu. Sī­kas sēk­li­ņas, lai tām pie­kļū­tu pie­tie­ka­mi daudz gais­mas, ar ze­mi ne­va­jag ap­bērt. Lie­lā­kās - kā kin­zai un sal­vi­jai - 0,5 cen­ti­met­ru dzi­ļu­mā. Lai āt­rāk pa­rā­dī­tos pir­mie za­ļu­mi un ze­me ne­iz­žū­tu, trau­ci­ņam var pār­klāt caur­spī­dī­go pār­ti­kas plē­vi. Līdz­ko pa­rā­dās pir­mie as­ni­ņi vai la­pi­ņas, plē­ve jā­no­ņem. Ma­za­jām sēk­lām uz­ber ne­daudz aug­snes un vieg­li pie­spiež ar plauk­stu. Lais­ta rei­zi trīs die­nās, pēc ne­dē­ļas jau būs sa­dī­gu­šas. Pa­rā­do­ties pir­ma­jiem dzi­nu­miem, uz pā­ris die­nām trau­ku vē­lams no­likt vē­sā­kā vie­tā (ci­tā­di stā­di iz­augs nī­ku­lī­gi un iz­stī­dzēs), bet pēc tam no­vie­tot at­pa­kaļ gais­mā uz pa­lo­dzes. Ie­tei­cams ik pēc di­vām ne­dē­ļām ze­mi un stā­dus pa­pil­dus pa­ba­rot.

Tre­šais un vien­kār­šā­kais garš­au­gu ie­gu­ves veids - no­pirkt vei­ka­lā ar vi­su po­di­ņu un mā­jās kopt un lo­lot. Pie­mē­ram, liel­vei­ka­los ie­gā­dā­tais ba­zi­liks vir­tu­vē aug griez­da­mies.

Kai­mi­ņu bū­ša­na

Pirms vie­nā po­di­ņā sēt vai stā­dīt da­žā­dus garš­au­gus, jā­zi­na, kā tie uz­ve­dī­sies. Kin­za jeb ko­ri­andrs po­dos la­bi sa­dzī­vo ar ci­tiem garš­au­giem.

Pi­par­mēt­rām (no do­bes iz­rak­tiem sak­ņu ga­ba­li­ņiem, ku­rus stā­da gu­ļus ap­mē­ram 2 cm dzi­ļu­mā) bū­tu jā­sa­rū­pē pa­plats pods, jo sak­nes ne­gau­sī­gi lien uz vi­sām pu­sēm. La­bos ap­stāk­ļos pi­par­mēt­ra var iz­augt 60 cen­ti­met­ru aug­stu­mā, tā­pēc šo au­gu la­bāk stā­dīt vai nu po­da pa­šā vi­dū, vai arī tā, lai tas ne­no­māk­tu ze­mā­kos garš­au­gus.

Au­gu­mā pa­de­vies arī roz­ma­rīns, kas no­māc ze­mu au­go­šo ti­mi­ā­nu.